Dzīvot viegli, citus nevērtējot

2016. gada 16. septembris 00:00

566

Baušķeniece Broņislava Zarembo ticību uztver kā organisku dzīves daļu. Nav viņas dabā to pacelt neiedomājamos augstumos, prātot, analizēt vai citus nosodīt. Sarunājoties viņa lieto skaistu, reti dzirdētu apzīmējumu «ticības gars», ar to domādama ģimenē ieaudzinātās vērtības.

Prognoze bez pārmetumiem
Broņislavas mūžs jau ir ietiecies astotajā gadu desmitā, viņa ir Bauskas katoļu draudzes locekle. Būdama optimiste, tomēr pieļauj, ka pēc vairākiem gadu desmitiem daudzi Latvijas dievnami būs tukši.

Viņai ir pārliecinoši argumenti: «Mūsu tautas liela daļa ir izbraukusi uz ārzemēm, latviešu ģimenēs dzimst maz bērnu, bet jauni vīrieši vairs negrib mācīties par priesteriem. Taču vislielāko postu ir nodarījuši padomju laiki, vairākās paaudzēs iznīdējot ticības garu. Mana gadagājuma ļaudīm tas vēl ir saglabājies, jo bērnībā tikām audzināti atšķirt labo un ļauno, balstoties uz kristīgajām vērtībām. Arī luterāņu un pareizticīgo draudzes laukos kļūst mazskaitlīgākas. To zinu, jo labi satieku ar vairākiem šo draudžu cilvēkiem. Nekad nešķiroju, kurš ir labāks, sliktāks vai citādāks.»

Kopējas atmiņas
Bērnībā Broņislava, viņas sešas māsas un brālis ir kristīti un iesvētīti toreizējā Rēzeknes apriņķa Varakļānu katoļu baznīcā. Savulaik tā bija liela, spēcīga draudze, no kuras ceļu uz priesterību atrada Latvijas katoļticības vēsturē trīs ievērojami bīskapi Boļeslavs Sloskāns, Pēteris Strods un Antons Justs, kuru Bauskas un apkārtnes katoļi labi pazīst un ciena kā Jelgavas diecēzes bīskapu.

Antons Justs ir biežs ciemiņš daudzās mūsu reģiona draudzēs. Šogad viņš piedalījās Bauskas katoļu prāvesta monsinjora Jāņa Zviedrāna dzimšanas dienas un Ozolaines katoļu garīdznieka Romualda Baļčūna priesterības jubilejas Svētajā misē. Atmodas gados bīskapam Justam ir bijusi ļoti nozīmīga loma Latvijas sabiedrības konsolidēšanā.

Antons Justs, kurš ir dažus gadus vecāks par Broņislavu, bērnībā piedalījās viņu abu pirmajā komūnijā jeb katoļu iesvētību rituālā Varakļānu katoļu baznīcā. Otrā pasaules kara gados Justu ģimene emigrēja uz ASV, bet Antons Justs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgriezās, lai pazemīgi kalpotu.

Basām kājām uz dievnamu
Latgalē dzimušās sievietes stāsts par svētdienas Svētās mises apmeklējumiem ir ļoti spilgts: «Līdz dievnamam bija jāiet pieci kilometri. Tikko iznācām no mājām, māte mums visiem lika noaut apavus un kurpītes nest rokā. Iemesls pavisam vienkāršs – mēs bijām daudz bērnu, vecākiem nebija tādas rocības, lai ik pēc pusgada pirktu jaunus apavus. Uz zemes ceļiem tie ļoti nodeldējas. Joprojām atceros vietiņu pie Varakļānu parka – kad apstājāmies, māte mums atļāva apaut kurpes. Sievietēm un meitenēm vispirms vajadzēja uzvilkt zeķītes. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Latgalē neviena sieviete baznīcā neienāca bez zeķēm, jo plikām kājām taču devās tikai uz siena pļavu vai ganībām! Bija vajadzīgi arī galvas lakati – ne bērniem, bet viņu mātēm un vecmāmiņām.»

Vai Broņislava to uztvēra kā ierobežojumus un liekas grūtības? Nepavisam, jo tas piederēja pie dzīves kārtības tāpat kā nestrādāšana svētdienās. Diena, kas pilnībā veltīta Dievam, lūgšanām un apcerēm, neiedomājami iespaido veiksmi nākamās nedēļas darbos. Tāda joprojām ir baušķenieces pieredze un pārliecība. Broņislava ar smaidu atceras, ka nerakstīto likumu sistēmai beidzot piekritis arī vīrs, kurš sākumā bijis pikts par sievas atteikšanos strādāt ģimenes dārzā svētdienās.

Pieņemt situāciju
Bez dzīvesbiedra – sava drošā balsta un domubiedra – Broņislava ir pavadījusi jau 12 gadu. «Jūs neticēsit, bet vīra aiziešana mūžībā mani padarīja par nevarīgu būtni! Nezināju, kam, kur un kad maksāt par elektrību, telefonu, apkuri.» Kad drošības un aizsardzības balsts bija zudis, Broņislava ar Dieva svētību, radošo dzirksti un neatlaidību iemācījās dzīvot viena.

Atceroties ilggadējo darba pieredzi, sieviete teic, ka ikviens darbiņš jāuztver rāmā pazemībā un priekā, ja tas nodrošina iztiku. Jaunībā vairākus gadus Broņislava ir strādājusi kādreizējā Bauskas restorānā «Pilskalns», pēc tam kafejnīcā «Mūsa».
«Es nebiju viesmīle. Vienmēr vajadzēja pieņemt preču pasūtījumus, stāvēt aiz letes un būt ārkārtīgi atbildīgai par darāmo. Ne man kādu nosodīt, ne domāt par viņu,» darba dzīvi raksturo Broņislava.

Dārza ziedi piemiņai
Zarembo ģimenes mājiņa atrodas iepretim trim Latvijas vēsturē nozīmīgu notikumu pieminekļiem Bauskas pilskalna parkā. Broņislavas īpašumā ziedu nekad netrūkst. Mūsu tikšanās reizē namīpašniece šķiet mazliet noraizējusies, jo divas nedēļas pavadījusi slimnīcā un leģionāru piemineklis palicis bez ziediem.

Ik reizi, Broņislavai esot Bauzes tirgū, kāda puķu pārdevēja nāk pretī ar ziedu klēpi, sacīdama: «Zinu, ka rūpējaties par leģionāru pieminekli, tāpēc pieņemiet šīs puķes pateicībā!» Kaut arī Broņislava nezina sievietes vārdu, viņa tagad saka paldies jaukajam cilvēkam ar laikraksta «Bauskas Dzīve» starpniecību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvot viegli, citus nevērtējot

Kategorijas