Dieviņš jubilāru laimīgi aizmirsis zemes virsū

2016. gada 14. septembris 00:00

Krāšņas rozes, sirsnīgi smaidi un daudz laba vēlējumu piepildījuši ceraukstiešu Ošecku māju – saimnieces Aļas tēvs Staņislavs Rakovskis svētdien, 11. septembrī, nosvinēja simto dzimšanas dienu.

Trīs dienas pašu spēkiem un ar gādīgo kaimiņu palīdzību Aļa gatavoja saldus un sāļus ēdienus tēva jubilejai. Sestdienas, 10. septembra, pēcpusdienā mājās Bauskas novada Ceraukstes pagastā sabrauca ap 30 cilvēku, to vidū daudz radu no Lietuvas.

Atceras prezidents
Tieši pusnaktī jubilārs tika sumināts ar ovācijām, labas veselības vēlējumiem un svētku salūtu. Mielasta galdā līdzās Aļas kulinārijas meistardarbiem likti radu vestie cienasti.

Jubilārs, laba vēlējumus uzklausījis, viesiem ar lepnumu rādīja pelēkos vākos ievietotu dokumentu – apsveikumu dzimšanas dienā no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa. «Padomā tik, es taču esmu tajos viņa Rīgas sarakstos,» ar labvēlīgu smaidu noteic Staņislavs, viegli ironiskā tonī piebilstot, «prezidents atcerējās, bet Dieviņš gan mani aizmirsis zemes virsū. Nekas cits neatliek, jādzīvo!»

Kad Staņislavs nāca pasaulē pirms simt gadiem, Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš. Labu laiku pirms tā viņa māte, skaistā lietuviešu meitene Elizabete, bija nobraukusi darba meklējumos uz Rīgu. Lielpilsētā viņa atrada šuvējas amatu. Daiļo šuvēju reiz gluži neviļus satika stalts cara armijas zaldāts Antons ar poļu asinīm dzīslās. Abu mīlestībā pasaulē nāca astoņas dvēselītes, mūspuses jubilārs bija otrais bērns.

Darītājs, ne runātājs
Pēc kara nonākuši Lietuvā, Rakovski savā zemes pleķītī rāvās vaiga sviedros, lai bērniem un sev iztiku sagādātu. Virpuļu virpuļiem gadi Staņislavu izrāva cauri Otrajam pasaules karam, kur laimīgā kārtā frontes ugunīs viņš nepaguva nonākt. Taču kara gados atrasta mīļotā Elēna, un pasaulē nāca trīs bērni, tostarp jubilāra meita Aļa. Tieši pie viņas Ceraukstes pagastā Staņislavs mīt jau desmito gadu.

«Tētis visu laiku bijis vairāk darītājs, nevis runātājs. Savu vīra spēku viņš ieguldīja kopsaimniecības darbos. Viņš nemīlēja laiku vadīt kompānijās, kur iedzēra un tukšu runāja. Pēc pāris glāzītēm tētis jau taisījās uz māju pusi, dažreiz pat izpelnoties mammas pārmetumus, ka varējuši vēl pasēdēt, papļāpāt, papriecāties. Tētis negribēja «sagurt», jo nākamajā dienā vajadzēja būt «uz strīpas»,» tā par Staņislava spēka gadiem, kas lielākoties aizritējuši Neretas pusē, stāsta Aļa.

Kad pirms gadiem desmit viņš pārvācās pie meitas uz Cerauksti, dīkam laiskumam Staņislavs neļāvās. Viņš bija iemācījies pīt glītus drāšu groziņus – prāvākus tupeņiem, sīkākus – pupām un ķiplokiem. Joprojām daudzās radu mājās meistara pītie grozi ir vai nu goda vietā nolikti, vai arī tiek praktiski izmantoti.

Lepojas ar ilgdzīvotājiem
Lūgta atklāt ilga mūža noslēpumu, Aļa atbild, ka neko īpašu savā dzīvē tēvs nav darījis, nekādas prasības neizvirza arī tagad. Mielojas ar to, ko meita pagatavo, iedzer tēju, kafiju, no grādīgā atteicies pavisam. Darbos un ģimenē vienmēr bijis kluss, mierīgs, strādīgs. «Tādiem pašiem tikumiem viņš audzinājis savus trīs bērnus, to pašu viņš vēlē četriem mazbērniem un trim mazmazbērniem. Aļa no tēva mantojusi strādīgumu, centību un labestību pret visiem cilvēkiem,» teic Ceraukstes pagasta kultūras darba vadītāja Ineta Gilberte.

Kad lielie jubilejas trokšņi norimuši, Staņislavu nozīmīgajā dienā apsveikt ieradās Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks. Vēlot jubilāram možu garu un veselību, viņš ar lepnumu atzina, ka Bauskas pusē cienījamu ilgdzīvotāju netrūkst. Jau pēc dažām dienām, 18. septembrī, 101. dzimšanas diena būs baušķeniekam Andrejam Zeltiņam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dieviņš jubilāru laimīgi aizmirsis zemes virsū

Kategorijas