Mārcis Pļaviņš mugursomu skapī nav iekāris

2016. gada 14. septembris 00:00

Gailīšu pagasta jaunieša Mārča Pļaviņa vairāku mēnešu ceļojums ar motociklu «Minsk», kurā mūsu novadnieks devās pērn, iemūžināts dokumetālo filmu ciklā, ko rāda Latvijas Televīzijas 7. kanālā. Astoņu sēriju stāsta «Ar sapni mugursomā» pirmā daļa ēterā bija sestdien, 10. septembrī.

Daudz draugu un atbalstītāju
«Man ir vēl divi dēli, bet no tiem neviens neielaižas tādos piedzīvojumos, kā Mārcis sastrādā,» tā dēla raksturojumu sāk tēvs Jānis. Tomēr salīdzinājums izskan bez mazākā pārmetuma balsī. Tēva vērtējums vairāk izklausās kā lepnuma apliecinājums.

«Ir taču patīkami, ka Mārcim ir tik daudz draugu, atbalstītāju, ar kuriem viņš spēj atrast kopēju valodu, kopā darboties, risināt problēmas un piepildīt savu sapni,» izjūtas neslēpj tēvs.

Gailīšu pagasta atpūtas kompleksā «Miķelis» sestdien, 10. septembrī, Mārcis bija sarīkojis sirsnīgu, draugu un līdzcilvēku plaši apmeklētu ballīti. Pirms kopējās televīzijas filmas skatīšanās par noskaņu gādāja Mārča draugi, tostarp mūziķi Pēteris Upelnieks un Oskars Mustermanis. Pasaules apceļotājs bija sarūpējis pateicības veltes daudzajiem laba vēlētājiem, palīgiem, arī saviem vistuvākajiem cilvēkiem.

Gaida zvanus
«Neslēpšu, trauksmaina izjūta mani pārņem ikreiz, kad viņš iziet no mājas, lai dotos kārtējā tālajā braucienā. Tad es gaidu katru viņa zvanu. Kad viņš bija Portugālē kādu laiku dzīvojis, sapelnījis naudu un pēc tam ar sazin kādu kuģi devies pāri okeānam, laikam nedēļu nesaņēmu nekādu ziņu. Tas bija ļoti grūts laiks. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš atgriezīsies un viss būs labi, taču nemieru nevar izslēgt kā televizoru ar pulti,» izjūtas «Bauskas Dzīvei» atklāj Mārča mamma Mārīte.

Vienlaikus viņa steidz uzskaitīt argumentus, kas ļauj būt kaut nedaudz mierīgākai par savu dēlu viņa pasaules apceļojumos. «Viņš ir ļoti strādīgs un visu iesākto cenšas padarīt pēc iespējas labāk. Viņš ir komunikabls, atradīs sarunas pavedienu ar jebkuru cilvēku. Ja kas būs atgadījies, Mārcis pratīs pavaicāt padomu, palīdzību. Tas mani mierināja satraukuma brīžos. Pati pēc dabas esmu pavisam cits cilvēks, man svarīga ir ģimene. Jaunībā biju nopietna, agri apprecējos, esmu daudzus gadus nostrādājusi par maiznieci. Taču, ja bērns izvēlējies darīt ko citu un savā izvēlē ir laimīgs, man taču nekā vairāk nevajag,» atzīst Mārīte Pļaviņa.

Motociklu nepārzināja
Tēvs piebilst, ka atrunāt Mārci no iecerētā ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā vietā labāk uzmundrināt, dot kādu padomu, vēlēt labu.

«Kad Mārcis paziņoja, ka grib doties uz Indiju ar motociklu, brīdi vajadzēja padomāt. Puika nekad nav bijis stiprs motoros, turklāt ar moci vispār tikpat kā nebija braucis. Vēl ilgāks laiks saprašanai man bija vajadzīgs, kad Mārcis nosauca izvēlētā braucamā modeli – veco krievu «Minsku». Es visu mūžu esmu nobraucis par šoferi, jaunībā mocīšus pa trasīti mežā dzenājām. Taču doties tūkstošiem kilometru tālu – tur jābūt stiprai vēlmei un drosmei. To laikam saprata arī Mārcis, tādēļ pirms ceļojuma centīgi jauca un skrūvēja savu braucamo. Ko viņš tajā visā saprata un kāda tam bija jēga, tas ir cits jautājums,» ar labvēlīgu smaidu sejā piebilst Jānis Pļaviņš.

Gailīšu pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Gurkovskis neslēpj, ka lepojas ar jaunieti: «Mums pagastā ir daudz idejām bagātu, aktīvu jaunu cilvēku. Par to man liels prieks. Arī par Mārci, jo puisis ir tepat visu ļaužu priekšā audzis un veidojies par tādu personību, kādu viņš tagad sevi parāda. Esam ar Mārci daudzas stundas sēdējuši un filozofējuši par dzīvi, par mums katram atvēlēto laiku un uzdevumu. Daudzos jautājumos es viņu nesaprotu, dažas atziņas, piemēram, par ģimenes dzīvi, man nav atbalstāmas. Taču katrs viņa īstenotais projekts, paveiktais darbs, pasaulē pieredzētais noteikti vispirms ir vajadzīgs viņam pašam. Arī pagasta ļaudīm, īpaši jauniešiem, tā ir pozitīva ziņa – ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, ja ir kāds sapnis, tad ar uzņēmību, gribasspēku un darbu to var sasniegt, pat vistrakāko un pirmajā brīdī šķietami nereālo.»

Būt par lielu ogu
Atsaucot atmiņā iecerētos plānus, Mārcis stāstījumu sāk ar neparastu salīdzinājumu: «Ķirbis ir oga, kas kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ izvēlējusies būt liela. Mana «Minska» ir mocis, kas izvēlējies aizbraukt daudz tālāk, nekā inženieri to savulaik bija projektējuši un ražojuši. Tas, manuprāt, izskaidro visu, kādēļ mans sapnis nokļūt Indijā īstenojās tieši tā. Es nevēlējos turp lidot, bet izdomāju, ka varētu braukt ar moci. To izlemjot, saprašana par motocikliem nebija diez ko liela, tādēļ «Min-sku» izraudzījos, lai būtu neparastāk, kā nevienam. Laikam tomēr šajā izvēlē un aprēķinos kaut kur bija kļūda, jo Indijā nenokļuvu. Taču pabiju citās zemēs, sastapu un sadraudzējos ar lielisku cilvēku, arī Mārci vārdā – Mārci Zariņu.»

«Kad man Mārcis piezvanīja, lai pateiktu, ka ar moci vēlas doties uz Indiju, tas man šķita «cool»*. Taču ar «Minsku» uz Indiju viņš «toč»** neaizbrauks. Domās novēlot izdošanos, par Mārci piemirsu, līdz pēc trim mēnešiem saņēmu īsziņu: «Zariņ, tev blaķene ir?» Pirmā doma bija – Mārcim motocikls nozagts, viņš grib turpināt ceļojumu kopā manā mocītī. Ar blakusvāģi doties tādā braucienā nav prātīgi, tādēļ nolēmu piekrist viņa aicinājumam pievienoties, bet ceļā devos ar savu «Jawu»,» tā abu puišu kopīgā triju mēnešu ceļojuma sākumu atceras Mārcis Zariņš. «Mārcis ir pozitīvi traks cilvēks. Tas manī raisa pārliecību, ka šis nebūs mūsu pēdējais kopīgais ceļojums. Mums pēc šī brauciena daži sapņi palikuši neīstenoti, piemēram, iemērkt kājas Baikāla ezerā.»

Plānošana sabojā ceļojumu
«Zinu, ka Mārcis savu ceļasomu skapī nav vēl iekāris, taču pašlaik neko konkrētu nevēlos teikt. Ir ieceres veidot iedvesmojošu videostāstu ceļotājiem, kuri pasaules iepazīšanai izvēlējušies neierastākas metodes. Varu uzreiz pateikt vienu paša pārbaudītu patiesību – ceļojuma sīka un precīza plānošana ir visbriesmīgākais, kas var to sabojāt. Tas rada nevajadzīgu stresu, liedz uzkavēties tur, kur sirds to jūt. Ir vēl daudz citu atziņu, ar kurām vēlētos dalīties. Mārča pagājušajā gadā paveiktais ikvienam var būt kā moto – iedvesmojies un nebaidies darīt! Pasaulē nav neizdarāmu lietu, nav valstu, kuras būtu neiespējami iepazīt. Kaut vai tie paši stāsti par «briesmīgo» Krieviju. Tie ir nejēdzīgi stereotipi un politiski iekrāsoti vēstījumi. Esmu piecas reizes bijis Krievijā un sastapies tur ar brīnišķīgiem, izpalīdzīgiem, labu vēlošiem cilvēkiem,» stāsta pasaules apceļotājs Mārcis Zariņš.

Kāpēc Mārcis Pļaviņš mazzināmajam puisim vaicāja par blakusvāģi, kuras zemes un tautas braucienā iepazītas – šīs un vēl citas intriģējošas lietas atklāsies sestdienu vakaru dokumentālajā stāstā «Ar sapni mugursomā».

* Lieliski – angļu sarunvaloda.
** Noteikti – krievu sarunvaloda.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mārcis Pļaviņš mugursomu skapī nav iekāris

Kategorijas