No bezcerības līdz mīlošai ģimenei

2016. gada 12. septembris 00:00

Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnos dzīvojošās Jolantas Mucenieces ģimene rūpējas par diviem suņukiem. Pirms nokļūšanas jaunajās mājās dzīvnieciņi bija nolemti bezcerībai un pat nāvei.

Glābj sniegputenis
Fredis ir liels un spalvains, bet Steps jeb Mailo, kā visi to uzrunā, ir mazs, īsspalvains suņuks. «Par Mailo to sauc tāpēc, ka tas atgādina šuneli no filmas «Maska»,» skaidro Jolanta.

Kopā ar īslīciešu ģimeni Fredis ir trīs gadus. Jolanta bija nospriedusi, ka vēlas suni – nevis dārgu šķirnes pārstāvi, bet gan tādu, kas iekrīt acīs un sirdī. Bija nolemts doties uz Talsu patversmi pēc jauna mājas iemītnieka. Lielā sniegputeņa dēļ nebija iespējams pabraukt, un ieceres realizācija tika atlikta.

Nākamās dienas rītā Jolantai piezvanīja veterinārārste Ieva Apšāne. Viņa piedāvāja kucēnu, kam draudēja iemidzināšana. «Ieva teica, lai atbraucu apskatīties. Kā gan var aizbraukt un tikai paskatīties uz mazu kucēnu? Uzreiz bija skaidrs, ka jūtas ņems virsroku un suņuks būs jāved mājās. Tā arī notika,» tikšanos ar Fredi atceras Jolanta. Pēc kucēna šķirnes varēja noprast, ka suņukam vajadzētu būt mazam un īsspalvainam, taču bieži vien notiek pavisam citādāk. «Fredis ir liels un ar garu spalvu,» smaidot stāsta saimniece.

Savukārt piecus gadus vecais Steps Mucenieku ģimenē dzīvo tikai gadu. «Draudzene pārcēlās uz citu dzīvesvietu, un šaurības dēļ suņukam jaunajās mājās patiešām nebija vietas. Sacīju, lai atstāj pie manis,» teic Jolanta. Pirmo dienu suņuks skumīgs sēdējis pie loga, bet nākamajā atguvis dzīvesprieku. Mucenieku nams Bērzkalnos tagad ir arī Stepa mājvieta.

Gadās pa kādai blēņai
Abi suņi lieliski satiekot. Mazais Steps Fredi dzenājot pa visiem stūriem, jo mājās jūtoties noteicējs, taču kautiņu tikpat kā neesot. Abi brašuļi dienas lielāko daļu pavadot kopā, draudzīgi spēlējoties.

Četrkājainie ģimenes locekļi neesot izvēlīgi – ēdot visu, ko tiem piedāvā. «Vīrs Vladimirs reizi dienā abus pacienā ar kādu gardumu, vairāk gan nelutinām – negribam izlaistus suņus,» smaidot teic Jolanta.

Lielākais blēņdaris esot Steps. Suņuks uz mājām nesot pagalmā apraktos kaulus un slēpjot zeķu kastē, bet Fredis istabā sastiepis pusi no dārzā esošajiem akmeņiem. Ja uz grīdas nokritis lūpu spīdums, pildspalva vai kāds plastmasas priekšmets, Steps to dažās sekundēs notiesā. Fredis gan daudz negrēko – tikai vienreiz tam gadījies saplēst tikko uzlīmētas tapetes.

Patīk peldēt
Abi draiskuļi ir istabas suņi, kas labprāt izskrienas pagalmā. Fredim dažreiz uzliekot radiosiksniņu, lai tas neaizmūk. Izskrienot no pagalma, siksnas nēsātājs jūt nelielu diskomfortu. «Fredis nelielās sāpes pacieš tikai tad, kad meita Keita dodas prom no mājām – suņuks viņu allaž kādu gabaliņu pavada. Steps no siksnas baidās. Pēc siksnas likšanas imitācijas suns visu dienu no bailēm var nosēdēt gluži nekustīgs,» par četrkājaino draugu ieradumiem stāsta bērzkalniete.

Fredis nav kārs uz peldēšanos piemājas dīķī, karstā laikā tas pabradā pa ūdeni, padzeras. Taču Steps dīķī metas ieskrienoties un var plunčāties tur stundām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No bezcerības līdz mīlošai ģimenei

Kategorijas