Literārā lappuse

2016. gada 9. septembris 00:00

Izcilajam latviešu dzejniekam Knutam Skujeniekam 5. septembrī – 80 gadu jubileja. Bauskas novads ar lepnumu var saukt viņu par savējo, Bauskā dzimis viņa tēvs Emīls Skujenieks, dzirnavās strādājis vectēvs, šeit cēlusies Skujenieku dzimta. Pats dzejnieks Bauskas Centrālās bibliotēkas viesu grāmatā ierakstījis šādas rindas: «Bauskai manā mūžā ir īpaša vieta. Te ritējušas manu senču dzīves. Tāpēc man šeit ir māju sajūta.»

Lai gan Knuta Skujenieka dzīve uzlikusi dzejniekam daudzus pārbaudījumus un sagādājusi rūgtus brīžus, dzejnieks cauri visam mūžam saglabājis gaišu skatu uz dzīvi un bieži ar vieglu, ironisku smaidu dalās savās pārdomās dzejā.

Aicinām brīdi pakavēties Knuta Skujenieka apcerīgajās dzejas rindās, kurās vienkāršos vārdos izteiktas lielas dzīves patiesības. Ar dzejnieku Bauskā varēsit tikties viņam veltītajā dzejas stundā «Mēs visi nākam no Zemgales» 14. septembrī plkst. 14 pie Plūdoņa pieminekļa.

KNUTS SKUJENIEKS

Dziesma, kuru man gribētos dziedāt
Stāv dzirnav’s zaļā ielejā...
Bet nebūs par mīlestību,
Šī ir dziesma par manu bērnību,
Žirgtu kā vītola stibu.

Šī ir dziesma par dziesmu, kas ausīs skan
Vēl šodien un mūžīgi mūžam:
Kā šūpojas alkšņi un līdakas lien
Un ūdens spraucas caur slūžām.

Šī ir dziesma par Brūnaļu, Lutausi,
Šī ir dziesma par Mežarunci,
Par jēriem, par zvēriem un sivēniem,
Šaujamloku un skalu dunci.

Šī ir dziesma par svešvalodām
Un saspridzinātiem tiltiem.
Par vectēva neaizmirstamo vaigu
Allaž sarainu, allaž ar miltiem.
Šī ir dziesma par vecmammas
piedzīvojumiem
Vēl pirms pirmā pasaules kara...
Šī ir dziesma starp dziesmām, puķe starp rozēm,
Un, kā apsolīts, tā būs gara.

Stāv dzirnav’s zaļā ielejā,
Leišu malā, Mēmeles krastā.
Kādreiz zaudētā, jautrā tēvija,
Un otrreiz vairs neatrastā!

***
kas zina
    varbūt mēs raudāsim
tā
    pat bez asarām
            uz iekšu
bet sevi stingri turēsim
kā noridātu namapriekšu
kas zina
    kam jāzin
        kā tas būs
par dienu pelēku un baismu?
jo acis
    acis nodod mūs
ar siltu bezgalīgu gaismu

caur sauli lietus līs un līs
mums pāri varavīksne stāvēs
un tikām brīnums nepazīs
ne sveša tāluma
        ne nāves

***
man ir valoda
ar to es smejos un strīdos
es tajā kā saulītē sildos
es tajā kā peļķē mīdos
ar to uz mēles es ceļos
kā pasaku princis cēls
ar to es cūkkūtī veļos
kā zudušais dēls
vai es to skūpstu kā dievmaizi
vai dusmās tur slauku kājas
man ir mana valoda
un es esmu mājās

***
man jau ir un nav ko vairāk gribēt
man jau ir un tik cik varu spēt
vienu mirkli it kā bākai zibēt
vienā pašā notī izskanēt

un pēc visām takām nenoskrietām
neraudāt ka laiks ir ļauns un īss
baltā kuģī aizbraukt pretī rietam
mulstošās un mēmās debesīs

***
Kad tumsa paliek īpaši melna,
Kad visa loģika ripo pie velna
Un liekas – sirds tūlīt salauzīs ribas,
Un tuvāko āķi sameklēt gribas, –
Tad apstājies.
Un skaiti līdzi, kā krūtīs tev sit:
Trīspadsmit, četrpadsmit,
piecpadsmit...
Un sakostiem zobiem kāp augšup lēnām
Pa savas dvēseles biezajām ēnām.
Kāp. Skaiti. Gaidi. Un lietus sēsies.
Kā bērns tevī dzīvība sakustēsies.
Tad attirpini nomāktās rokas.
Tad laimīgu ceļu, tad – lai tev sokas,
Tad darbojies.

***
mani vairs nesamalt neiemīt mālā
mani var atstāt var nostumt malā
tur kur varbūt ir mana vieta

bet mani vairs nevar uzveikt
nevar samulsināt
man paliek viena gudrība
kuru ar pēdām zināt
man ir mana zeme
un tā ir cieta

***
jau prasās pēc siltāka svārka
tā notiek tās pasaules lietas
jaunie bučojas mūsu parkā
uz tā sola mums nav vairs vietas

arī citi soli nav brīvi
bet mēs meklējam un mēs ejam
un nesam neremdināmo dzīvi
cauri lietum un vējam

kāds nenotraušams miklums
kāds tāls un neaizmirstams biklums
mirdz mūsu slapjajās sejās
un mīlēt ir skaudri un grūti
klau vai tu arī to jūti
kā tie jaunieši smejas?

***
vēl jau muzikanti spēlē
vēl jau brīžiem lišķē mēle
vēl jau rītos saule smej
vēl jau suns uz mani rej
vēl jau šķind man sīka nauda
vēl jau manu galvu glauda
vēl jau sirds kā varde lec
vēl nekas nav pazaudēts

***
tās lepnās liepas pēc lietus
ne vaimanāt vairs ne draudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
zem tām nevar pašcieņu zaudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
meita māte un sieva
tās lepnās liepas pēc lietus
tās atnes vēsti no dieva

to mūžīgo vēsti vienu
to mūžīgo labudienu

***
spriežot pēc saviem gadiem
es deru par vijoles koku
bet viss ir blēņas līdz kamēr
uz krūtīm man uzliek roku

tik skaudri iesāpas mēmums
tik laimīgi notirpst mēle
jebkuru melodiju
lai tagad uz manis spēlē

es atsaukšos neatmodies
es atsaukšos laikam pāri
tā ieplaisājusī sirds
tā tomēr ir stradivāri

***
viens brāli kāvis
cits otram kumosu rāvis
vēl cits ir karogā spļāvis
kur mēs liksim mūsu melnās avis?
mēs tie baltie?

allaž balti
dzedri un salti
lepni un stalti
klusēdami vaigu novērsdami?

un mēs noliecam baltos plecus
kādi esam tādi nu esam
vienā paunā sasietus kopā
savu godu un negodu nesam

***
kā sniegi kalnu galotnēs
no tālienes no tālienes

ja uzrāpies tad nobrīnies
cik daudz tur drazu sakrājies

un viss kas cēls un viss kas svēts
tur tā kā palags izmīlēts

lai mūžam balti būtu mēs
no tālienes no tālienes

***
es sāku dzīvot savā Latvijā
kur rūpju allaž vairāk nekā dziesmu
kur daudz ir nelaiķu maz jaunu draugu
kur neesmu pats savas laimes kalējs
es esmu brīvs un vientuļš sāku dzīvot
pēc kopus ugunskuriem debesīs
pēc veltām cerībām un paģirām
es tagad brīvi varu noliekt galvu
pret pirmatnīgi sārtu saules lēktu

un varu pasmieties pret zvirbuli
man nav vairs jāiet nostieptam kā stīgai
es varu brist es varu čunčināt
es brīvi varu klausīties un klusēt
un neplīvot ar savu taisnību
es sāku dzīvot sava mūža beigās
pats savā Latvijā
vai bija vērts?
es lēktā lūkojos kā karogā
es lēktā lūkojos kā karogā
un lēnu muti klusām saku
jā

***
mēs vairs nestumjam mākoņus
mēs vairs nenesam zvaigznes
lejā
mums vairs nemiglo acis
rožains un sakarsēts tvaiks
bet mēs redzam un neredzam
grumbas viens otra sejā
kaut mēs paši bez spēka
pret mums ir bezspēcīgs laiks

mums ir rūpes un bailes
citiem puķes un pļavas
mūsu brālis ir sniegains
nolapot aizmirsis bērzs
mūsu māsa ir gāju dzērve
kas sen jau ēģiptēs savās
tik smagi mūs liec pie zemes
pārpilnais dzīves mērs

***
tā mana dzīve ir jocīga
un jocīgas manas dzejas
kā sprediķis kurā puse raud
bet otra plīsdama smejas

tā mana vienīgā manta
divas nenoplēšamas sejas
kas krustībās rūgtas asaras raud
un bērēs pie kapa smejas

kas mājo starp abām sejām
tas paliek vidū starp dzejām

***
es esmu atzinies ir pateikts viss
man tagad dzīvot to kas atlicis

tāpat kā agrāk atkal zvaigznes krīt
bet tās vairs nespēj mani sabaidīt

nu mierīgs auju kreiso kāju
vairs sliekšņa nav starp pasauli un māju

es esmu atzinies lai nāk kas nāk
viss sāp joprojām tikai griezīgāk

***
es gribu kļūt par roku lēnu
ja tevi kauninās vai rās
es gribu pārvērsties par ēnu
kad tevi saule dedzinās
es gribu izkust ūdens malkā
kad tava mute naktī žūs
tai sevis atteikšanās alkā
kas dara cilvēcīgus mūs
es gribu saplīst priedes šķilā
kad vējš nāk kaulos sniegu sēt
būt novakarā zvaigzne zila
ar kuru lemts tev uzvarēt

***
kā visas zaļoksnējās stīgas
tā arī vīna stīga žūs
mēs esam mazi nabadziņi
kas pēcāk aizbildinās mūs?

jau kuru katru brīdi lietus
caur dvēseli un miesu līs
mēs visi esam pelnījuši
lai dievs mūs uznes debesīs

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas