Pie Raiņa mātes Vitebskas kapos

Voldemārs Hermanis, Svitenes skolas bijušais audzēknis

2016. gada 7. septembris 00:00

Tūrisma maršrutos Vitebska, kuru vasarā devās izpētīt latviešu kultūrvēstures interesenti, sākas un beidzas ar Marku Šagālu. Mākslinieks šeit dzimis, sācis zīmēt un muzicēt, audzis siļķu tirgotāja ģimenē, iemīlējis un apprecējis juveliera meitu Bellu Rozenfeldi, līdz 1920. gadā atstājis pilsētu uz neatgriešanos.

Mūsu ceļotājgrupai programmu veidoja kultūrvēsturniece Janīna Kursīte un muzejniece Māra Eņģele. Pelēcīgā jūlija rītā dodamies uz vecajiem Semjonovas kapiem, kur guldīta dzejnieka Raiņa māte. Pati kapavieta vairs nav identificējama, bet uz plāksnes pie pelēka akmens gaišiem burtiem latviski un krieviski iegravēts: «Šajos kapos apglabāta Raiņa māte Dārta Pliekšāne. 1828–1899».

Kā staltā Zemgales saimniekmeita vecumdienās nonākusi tālaika Baltkrievijas strādnieku un tirgotāju pilsētā? Viņas znots Pēteris Stučka pēc apcietinājuma bija izsūtīts uz Vitebsku, Raiņa līdzgaitnieka sieva bija Dora, Dārtas un Krišjāņa Pliekšānu jaunākā meita, kuru satikt atbraukusi Dārta, stāsta gide Irina. «Melnā kaulainā» viņu sagaidīja cara Krievijas režīma vajāto tranzītpilsētā. Vitebska ar visu dzīves šaurību mātei rādījās drošākais patvērums, jo Jānis Pliekšāns 1899. gadā atradās pagaidu nometinājumā Pleskavā.

Jānis Kalniņš biogrāfiskajā romānā «Rainis» raksta: «Tieši tajā laikā pienāk ziņa no Vitebskas. Doriņa raksta, ka mirusi māte. Jānim Pliekšānam, protams, nav nekādu iespēju tikt uz bērēm, viņam pat lāgā neatliek laika padomāt par zaudējumu – viņa dzīve ir kā uz plosta straumē, kad ceļš ved pāri krācēm. Viņš aizraksta Iniņai (Aspazijai) – mātes kapam uz Vitebsku aizsūtāms vainags. Visas rūpes par mātes dabūšanu zem zemes uzgūlušas vienīgi Doriņai un Pēterim.»

Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades pētniece Gaida Jablovska stāsta, ka Dora ilgi nav rakstījusi Rainim, līdz 1899. gada 16. aprīlī nākas pavēstīt, ka māmiņa ceturto mēnesi guļ uz gultas. Divas dienas vēlāk viņa klusu un bez sāpēm aizmieg uz mūžu. Pēteris, ko Dora dēvē par «manu zēnu», izmeklējis kapa vietu smukā mežmalā. Pati kādā vēstulē skumst, ka mīļie tā izkaisīti: Dinaburgā jeb Daugavpilī, Jelgavā, Vitebskā... Tajās aprīļa dienās pienāk spriedums Raiņa lietā – viņam izciest sodu «par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai» jādodas uz Slobodsku.

Dora detalizēti fiksējusi mātes izvadīšanu – zārks bijis kā papiņam, tumši zila samta, pavadītājos draugi no Vitebskas, «žīdu inteliģence», «kupči», tuvinieki un mācītājs. Kapsētā bijusi tā sauktā luterāņu daļa. Piemiņas akmens ar tēlnieka Viļņa Titāna gravējumu pie ieejas uzstādīts 1991. gadā. Plāksni pāris reižu nācies atjaunot – krāsaino metālu garnadži robežas nepazīst.

Irina saka – vitebskieši zina, kas bijis Rainis. Ar kultūru saistītie pastāstīs, cik tuvs Rainim bijis baltkrievu dzejas dižgars Janka Kupala. Abi dzejnieki 1926. gadā iepazinušies Minskā un bijuši kopā Vitebskā. Tikai tad Rainis pirmo reizi apmeklējis mātes kapa vietu.
Mūsu pavadones Irina un Olga lūdz norunāt kaut ko no Raiņa un katrā ziņā latviski. Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Vija Cerusa izvēlas dzejoli, kas vienlīdz smeldzīgi skanējis pie visām varām: «Tad kļūsi vientulīgāks gads no gada,/ No tevis atšķelsies pēc drauga draugs...» Kā mūsu sveiciens izskan dziesma «Pūt, vējiņi!».

Vitebskā aizvien nav Raiņa ielas, kaut tāda iespēja ne reizi vien apsvērta. Marka Šagāla iela pilsētā atklāta 2016. gada 24. jūnijā...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie Raiņa mātes Vitebskas kapos

Kategorijas