Bērni izaug un aiziet

2016. gada 2. septembris 00:00

1068

20 gadu jubileju 1. septembrī nosvinēja Agita Solzemniece.

Īslīces vidusskolas sākumklašu skolotājai Daigai un sporta skolotājam Aivaram Solzemniekiem 1996. gada 1. septembris bija īpašs. Ne tikai tāpēc, ka tā bija brīvdiena, jo kalendārs rādīja svētdienu.

Daiga šajā dienā nedevās uz skolu, bet gan uz Bauskas slimnīcu. Te pasaulē nāca Solzemnieku ģimenes pirmdzimtā – meitiņa Agita. Reģistrējot mazuli, māsiņas nobrīnījušās – skat, kā sagadījies, diviem skolotājiem pirmais bērniņš piedzimis tieši 1. septembrī!

Dāvanā – skolas piederumi
Kad Aivars 2. septembrī aizgājis uz darbu, kolēģi jaunumu uzņēmuši ar sajūsmu. Jau pēcpusdienā kolektīva pārstāvji ieradušies Bauskā, lai nodotu Daigas meitiņai pirmo dāvanu – dažādu skolas piederumu komplektu.

Vārda izvēle pirmdzimtajai nav bijusi viegla. Pārlapojuši kalendāru turp un atpakaļ no abiem galiem, vecāki nolēmuši dot meitai vārdu, kurš viņiem neasociētos ne ar vienu konkrētu personu. «Kā jau diviem prātīgiem skolotājiem arī bērns mums bija tāds pavisam prātīgs,» aicinot atcerēties savas lielās meitas bērnību, ar smaidu noteic Daiga. Mamma atceras, ka mazajai Agitai ļoti patikušas pasakas. Priekšā lasītas, viņa tās klausījusies ar īpašu uzmanību. «Bija tāda bieza, skaista grāmata «365 pasakas». Kādu vakaru, gribot ātrāk tikt līdz vēstījuma beigām, lasīju, dažas rindkopas izlaižot. Drīz vien mani pārtrauca meitas skaļais protests: «Tu neizlasīji visu!»,» arī šāda epizode palikusi Daigas atmiņā.

Ciemos gaidīšanas laiks
Šogad savā dzimšanas dienā Agita nebija kopā ar vecākiem. Viņa studē Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas biznesa skolas 2. kursā. Vasarā līdztekus darbam iesaistījusies augstskolas sabiedriskajās aktivitātēs, pašlaik organizē un vada nodarbības jaunajiem studentiem. «Vakarrīt ar vīru brokastīs runājām par Agitu. Viena no domām bija, vai tiešām pagājis jau divdesmit gadu. Pa kuru laiku? Tad arī atskārtām sen dzirdēto apgalvojumu, ka bērni no vecākiem aiziet, jo viņi ir tiem iedoti tikai uz laiku. Nu šis mums atvēlētais laiks pagājis. Tagad sācies skaistais ciemos gaidīšanas laiks,» pārdomas par Agitu noslēdz viņas mamma Daiga.

Mērķtiecīga jauniete
«Vai tiešām esmu kaut ko sasniegusi, ja par mani jāraksta? Es nemaz tā nedomāju. Vai tad avīzē par tik jauniem jubilāriem arī raksta?» tāda pēc apmulsuma brīža ir Agitas reakcija. Kad pasaku, ka mamma jau par meitu pastāstījusi, vecāku ieaudzinātais paklausīgums Agitai neļauj atteikt žurnālista aicinājumam.

«Par mammu un tēti varu teikt tikai to labāko. Viņi ļāva man brīvi augt un darīt visu, tomēr tā neuzkrītoši pieskatīja. Man Bauskas ģimnāzijā bija lieliski klasesbiedri. Mēs cits citu iedvesmojām nemitīgai sevis pilnveidošanai. Iespējams, tieši tad arī veidojās manas rakstura pamatiezīmes. Sevi uzskatu par mērķtiecīgu jaunieti, kurai ikdienā nepieciešams būt cilvēkos. Tādēļ esmu iesaistījusies studentu sabiedriskajās aktivitātēs, patīk darboties kopā ar draugiem. Tieši te esmu guvusi apstiprinājumu atziņai – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.»

Labu vēloši sapņi
«Un tagad jūs mani par ideālo jaunieti uztaisīsit, kas to vien dara, kā skrien un darbojas sabiedrības labā. Es jau dzīvoju arī sev. Man patīk spēlēt volejbolu, dažreiz labprāt pazūdu kādā grāmatā. Ir arī brīži, kad tik ļoti gribas pabūt vienai. Bet tas nav uz ilgu laiku,» ar šo atziņu Agitas pašraksturojums apraujas.

Pirms sarunas beigām pajautāju, par ko sapņo mūsdienu divdesmitgadīga jauniete. «Un jūs tagad gribat manus sapņus nopublicēt! Tas būs taisnākais ceļš uz to nepiepildīšanos. Rakstiet, ka man ir sapņi – skaisti, sev un citiem labu vēloši. Bet tie ir tikai un vienīgi mani,» ar koķetu smaidu sarunu beidz šīs nedēļas jubilāre studente Agita Solzemniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bērni izaug un aiziet

Kategorijas