Mašīnas ciema centrā vairs dubļos negrimst

2016. gada 26. augusts 00:00

3599

Mašīnas ciema centrā vairs dubļos negrimst

Bauskas novadā ceraukstieši uz Griķu skolu var traukties pa Visbijas ielu. Dāviņos ļaudis lepni pastaigājas pa Raiņa ielu, bet Īslīces pagastā ir kas pavisam nedzirdēts – Kongo iela.

Toties Rundāles novada Bērsteles ļaudis savā iztēlē bijuši daudz pieticīgāki. Kad neatkarības gadu sākumā tika saņemts norādījums ciematos ielām piešķirt nosaukumus, Bērsteles pagastā to uztvēra bez īpaša entuziasma.

Izvēlas vienkāršus vārdus
Ja vajag, nosauks ielas vienkāršos vārdos, lai nesarežģītu sev dzīvi. Mazajam līkumotajam posmam pie parka deva Parka ielas vārdu. Loks starp Līvānu tipa mājām, kur otrā pusē zaļoja ciema ļaužu dārzi, ieguva Dārza ielas nosaukumu. Savukārt garākais ceļš, pa kuru no Dobeles šosejas var iebraukt Bērstelē, tā pavisam vienkārši tika nokrustīts par Bērsteles ielu.

Pretēji it kā vienkāršajiem ielu nosaukumiem, ļaudis, kas mīt Bērstelē, ir interesanti, darbīgi, nekautrējas paust savu viedokli un labprāt dalās pārdomās par šiem laikiem un agrākajiem gadiem.

Pietiek ar māju numuriem
Danuti Kuruļenko «Bauskas Dzīve» sastop pie Bērsteles bērnudārza, kas izvietojies Parka ielas galā. Padomju gados celtā ēka izgājusi plašu attīstības ciklu, no bērnudārza pārtopot par četrgadīgo, tad deviņgadīgo skolu. Tad kādu laiku te bija Bērsteles pamatskola, tagad atkal ir Pilsrundāles vidusskolas bērnudārzs. Šajā mācību gadā te trīs grupiņās pasauli mācīsies izzināt ap 40 mazuļu.

Nosaukumu došanu ielām tādā mazā ciemā Danute Kuruļenko uzskata par nevajadzīgu lietu: «Kad man prasa adresi, saku vienkārši – Bērstele, māja numur 2. Kādas te laukos ielas! Kopš agrākiem laikiem katram dzīvojamam namam bija savs numurs. Kur bija pasts, kur veikals, kur klubs, to arī ļaudis tā dēvēja. Vietējie vēl tagad to visu zina. Ja iemaldās kāds svešinieks, lai parunā ar cilvēkiem, mēs visu pastāstīsim.»

Parka iela ar ēku daudzumu nelepojas. Tās vienā galā ir neapdzīvota ēka, kas savulaik bijusi muižas kalpu māja. Padomju gados tur atradās kantoris, tagad tukšajās telpās saimnieko vējš un aukstums. Arī kopsaimniecības laika ēdnīca pašlaik stāv neizmantota.

Ekonomiski neizdevīgās govis
Padomju laiku godība Bērstelē ir spilgti redzama trīsstāvu daudzdzīvokļu mājās, kuras gar Bērsteles ielas malu saceltas pat astoņas. Ir vēl agrāk būvētās divstāvu «barakas», kuras arī tagad pielāgotas ģimeņu dzīvei. Zīmīgi – katram nama dzīvoklim tuvāk vai tālāk no ēkas tika izbūvēta kūtiņa. Tur vieta atradās rukšiem, mājputniem, slaucamajām govīm, bija arī novietne barībai, saimniecības lietām. No agrāko gadu godības tagad daudzviet palikušas tukšas nojumes, nātru aizauguši aploki un milzu pamestības izjūta.

«Kolhozu laikos bija pavisam citādāk. Tad dažam labam saimniekam nācās domāt, kā piemānīt pārbaudītājus, kuri nāca un skaitīja, vai govju un cūku daudzums kūtī nepārsniedz noteikto. Tad vairumam bērsteliešu bija divi darbi – viens kopsaimniecībā, skolā, veikalā vai pastā. Otrs – vakara darbs kūtiņā. Tam klāt arī dārzu kopšana, barības gādāšana ziemai. Protams, kopsaimniecības tehnikas atbalsts, oficiāls un «pusstopa» līmenī, bija liels atspaids savu lopiņu un dārziņa uzturēšanai. Tagad, kad par visu jāmaksā, govi un cūkas turēt ir ekonomiski neizdevīgi,» dzīvi laukos dažādos laikos salīdzina Gunta Šurna.

Viņas ģimene no Vecsaules uz Bērsteli pārcēlās, kad Guntai bija pieci gadi. Kad viņi ievācās daudzdzīvokļu mājā, tā bija aprīkota ar tiem laikiem citviet neredzētām «ekstrām». Līdztekus centrālajai apkurei, kas ēku sildīja no rudens līdz pavasarim, katrā dzīvoklī bija arī gāzes apkures katls. Tas nodrošināja iemītniekus ar karsto ūdeni arī vasaras mēnešos. Tagad no tā visa palikušas tikai atmiņas. Centralizētās apkures vietā gar māju sienām augšup aizlokās individuālās apkures sistēmu dūmeņi.

Dzīve kļuvusi drošāka
Pensionāre Regīna Sitarska Bērstelē dzīvo kopš 1984. gada. Viņa mīt tā dēvētajā baraku mājā, kur savulaik viņas dzīvoklim blakus bija arī medpunkts. «Kāda dzīve agrāk laukos bija! Te bija daudz cilvēku, notika dažādi pasākumi, ballēs varēja no sirds izdancoties. Lai arī kāds iedzēra, uzpīpēja, bet ne tik traki kā tagad. Pasākumu arī tagad nav daudz. Aktīvākie ir pensionāri, kas regulāri tiekas, bet nu tā tāda vecu cilvēku kopā sanākšana un pasēdēšana,» stāsta Regīna.

Tomēr viņa par dzīvi nesūdzas. Lai arī pensija nav neko liela, tomēr dažviet laukos pensionāri ir tie bagātākie cilvēki. Ja vēl neslinko un dārziņā izaudzē savu gurķi, kartupeli un ogu krūmu, tad ziemā ir, ko pieliekamajā kambarī noglabāt. Regīna novērojusi, ka pēdējos gados dzīve Bērstelē kļuvusi drošāka. Sirotājus dārzos vairs nesastapt, arī zādzību kļuvis mazāk. Regīna smej, ka viss vērtīgais jau esot izvazāts, un ņēmēji paši devušies strādāt uz citām zemēm.

Tā gan īsti nevar teikt, ka Bērstelē vecļaudis vien palikuši. Ejot pa ciemu, var ievērot piebraucam kādas firmas mazautobusu un no tā izkāpjam vīrus darba drēbēs. Viņi pievakarē ar uzņēmuma transportu atgādāti mājās, lai atpūstos līdz jaunam darba cēlienam.

Jāsargā vistas no lapsām
Dodoties uz Bērsteles ielas otrā malā iekārtoto kūtiņu koloniju, sastopam Mariju Bļinkovu. Bērstelē viņa mīt kopš 1957. gada. Strādāts lauku brigādē, fermā, dispečeros. Kā visi kolhoznieki pēc darba steigusies uz savu kūtiņu, kur aizgaldi bijuši pilni ar kviecējiem un māvējiem. Šķūnītis vienmēr bijis sausas barības pilns.

Tagad Marija ik dienas nāk apraudzīt savas astoņas vistas. No dējējām jāpaņem olas, jāpabaro, jāpieskata, lai tās nekļūst par maltīti apkārt klejojošām lapsām vai vanagiem. «Vēl jau būtu spēks vienu govi izslaukt, bet barību sagādāt nejaudāju. Un ne es viena tāda. Bērstelē govis var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tā, lūk, laukos viss ir pārmainījies!» secina M. Bļinkova.

Izcirstais ābeļdārzs
Bērsteles iela sākas jau no Dobeles šosejas. Labu gabalu no lielceļa ielas abās pusēs ir zemnieku iekopti lauki. Vienviet vēl saglabājies ābeļdārzs, kurš gan nav kopts. Zinātāji mācēja teikt, ka savulaik lielas ābeļu un plūmju audzes pletušās no lielceļa līdz pat ciematam. Tad septiņdesmitajos gados kopsaimniecības direktors bija nokļuvis ceļojumā uz Ameriku. Kad viņš atgriezās Bērstelē, no redzētā bija visādu jaunu ideju pārņemts, un teju viss ābeļdārzs tika izplēsts. Kas ar to bija domāts, tagad neviens neatceras.

Nātres līdz logiem
Bērsteles ielas otrs gals aiz bijušās muižas parka pagriežas pa kreisi un aizved – atkal līdz kādai bijušo laiku varenības paliekai. No kopsaimniecības mehāniskajām darbnīcām pašlaik dveš postaža, nedaudz labāks skats paveras tām pretī esošajā dzīvojamā mājā. Šajā ēkā kādreiz bija klubs, tagad te iekārtoti daži dzīvokļi, kuru iemītnieki ar apkārtnes sakopšanu īpaši neaizraujas. Pa vairākiem logiem uz iekštelpās notiekošo nolūkojas leknas nātru galvas.

Bijušais saimniecības traktorists Andrejs Zavadskis atceras, ka mājā, kur pašlaik mīt, savulaik valdījusi kultūra. Bija plaša zāle, skatuve, te tika spēlētas teātra izrādes. Uz Bērsteli brauca jūrnieki, kuriem bija sadraudzības līgums ar saimniecību. Viņu mākslinieki te uzstājās. Savulaik te ar koncertu viesojies populārais krievu aktieris Jevgēnijs Ļeonovs. Tad gan kluba zālē nav bijis neviena brīva stūrīša. Tagad pasākumi notiek jaunajā klubā, kas ierīkots pagasta pārvaldes ēkā. Tālu it kā nav, bet Andrejs turp aizdodas reti. Nav vairs tās dukas un arī gribēšanas.

Gulta uz skatuves
Tepat vienā dzīvoklī pirms pieciem gadiem ievākusies Diāna Grīnberga. Par ēkas seno vēsturi viņa gan neko nezina, tādēļ ir ļoti izbrīnīta, uzzinājusi, ka līdzās dzīvokļa durvīm ārsienā aizmūrētā aile savulaik bijusi ieeja klubā. Dzīvoklī esot viena liela istaba, tur tagad gultas, galds stāv. Iespējams, kādreiz tā bija kalpojusi par skatuvi.

Diāna skaidro, ka apkārtnes uzkopšanai neesot ne spēka, ne naudas. Tomēr viņa darot, ko varot. Saimniece aicina ieskatīties siltumnīcā, kur starp lapām vīd pagaidām vēl zaļi tomātu bumbuļi. Jācer, ka augusta nogales siltie saules stari tos spēs nokrāsot sarkanus.

«Negribētu teikt, ka tagad te viss ir slikti un labā dzīve Bērstelē bijusi vien kolhozu laikos,» pastaigas pa ciema ielām noslēgumā atzīst Gunta Šurna. «Kad atbraucām dzīvot uz Bērsteli, galvenā iela rudeņos un pavasaros nebija izbraucama. Mašīnas pa to traktori vilka. Tikai pamazām te viss ar pašu darbu ir iekopts. Cik nu savulaik pagasts, tagad novads spēj, tik līdzekļu iegulda labiekārtošanā. Jā, kūtiņu apkaimē skats ir bēdīgs, bet privātīpašumā pašvaldība neko daudz nevar izdarīt. Jāapzinās tas, ka jauno un spēcīgo cilvēku palicis mazāk. Arī lauku dzīves tikumi un prioritātes tagad ir citas. Agrāk gandrīz visi bija piesieti govij pie astes. Tagad ļaudis brīvo laiku izvēlas vadīt citādāk. Pārmest nevienam neko nevar,» noteic bērsteliete Gunta Šurna.

+ 5

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mašīnas ciema centrā vairs dubļos negrimst

Kategorijas