Teātra valodā veidots stāsts par mākslinieku

2016. gada 24. augusts 00:00

406

Teātra valodā veidots stāsts par mākslinieku

Mazajā Mežotnes pilī – Deičmaņu ģimenes brīvdienu mājā – viņnedēļ notika vairāki mākslas un mūzikas sarīkojumi. Interesenti varēja vērot jaunās kamerizrādes par gleznotāju Jani Rozentālu mēģinājumu, bet 20. augustā apmeklēt Pētera Vaska fonda organizēto koncertu un šīs vasaras mākslinieku plenēra darbu izstādes atklāšanu.

Noraida stereotipus
Viencēliena «No muzeja. Muzikāla tikšanās un fotografēšanās ar Jani Rozentālu» pirmizrāde notiks gleznotāja 150. jubilejas izstādes laikā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 5. septembrī. Muzeja lielajā zālē šo izstādi atklāja nesen, to varēs aplūkot līdz oktobra beigām. Jaunā izrāde papildinās 2008. gadā sākto ciklu par Latvijas māksliniekiem un citām spilgtām personībām.

Nodibinājuma «Mūzikas un mākslas atbalsta fonds» (MMAF) producente Laila Baumane skaidro: «Izrādes iestudēšana par Jani Rozentālu ir loģisks turpinājums fonda iniciatīvai veidot stāstus teātra valodā. Ciklā jau ir skatītāju un speciālistu atzinīgi novērtēti iestudējumi par gleznotājiem Jāni Pauļuku, Rūdolfu un Elvīru Piņņiem, Kārli Padegu, Ugu Skulmi, kuru pirmizrādes notika izstāžu zālē «Arsenāls». Jaunās izrādes saturs ir balstīts gleznotāja sarakstē ar kolēģiem un laikabiedriem. Iestudējumu veidot bija sarežģīti, jo, atšķirībā no iepriekšējiem stāstiem par māksliniekiem, Rozentāls šķiet pārāk pareizs. Viņa dzīvē viss bija kārtībā. Mūsu uzdevums bija izskaust stereotipus, parādot gleznotāju kā dzīvu, kaismīgu, sabiedriskajās norisēs ieinteresētu un valstiski domājošu personību, nevis «iekonservētu» klasiķi.»

Izrādes dramaturgs ir Ivo Briedis, režisore – Paula Pļavniece, viencēlienā spēlē Valmieras Drāmas teātra aktieri Jānis Znotiņš un Rūta Dišlere.

Asociācijas ar gleznu
Mēģinājums notika Mazās Mežotnes pils koncertzālē. Skatītāju vidū bija arī Mežotnes plenēra dalībnieki – jaunie mākslinieki Sandra Strēle, Alvīne Bautra, Ansis Rozentāls, kā arī mājas saimnieku viesis – mākslas kurators Hosē Fernandess no Kubas galvaspilsētas Havanas.

Izrādes scenogrāfe Liene Pavlovska oriģināli apspēlēja sabiedrības stereotipisko domāšanu, izgatavojot iespaidīga izmēra konservu kārbu. No savas metāla celles Rozentāls (aktieris Jānis Znotiņš) uzrunāja laikabiedrus un mūsu racionālā laikmeta pārstāvi, ko atveidoja Rūta Dišlere. Abu dialogi ir spraigi, tajos konfrontējas 20. gadsimta sākuma un 21. gadsimta sabiedrības vērtību sistēma un pasaules uztvere. Dažās epizodēs tiek iesaistīti arī skatītāji, kuri atbild uz gleznotāja jautājumiem vai piekrīt fotografēties. Darbību papildina videoprojekcija ar Rozentālu dzimtas locekļu un laikabiedru vēsturiskām fotogrāfijām.

Izrādē, kas ilgst 40 minūtes, ir trīs tēmu loki – Latvija, māksla, Ellija. Gleznotājs bija precējies ar somu dziedātāju Elliju Forseli, kura ir iemūžināta daudzos izcilos portretos. Kādā mirklī aktrise Rūta Dišlere pārvēršas par Elliju, apsēžoties ar muguru pret skatītājiem gluži kā Rozentāla slavenajā kompozīcijā «Mākslinieka darbnīcā». Tā ir ļoti skaista asociatīva epizode.

Radošā pēctecība
Pēc mēģinājuma skatītāji un radošā grupa brīvā gaisotnē piedalījās izrādes apspriešanā, bet «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu Mežotnes plenēra dalībnieku Ansi Rozentālu – slavenā gleznotāja mazdēlu ceturtajā paaudzē.

Viņš stāsta: «Šogad absolvēju Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un iestājos maģistrantūrā. Esmu ļoti priecīgs, ka plenēra rīkotāja Regīna Deičmane mani, Alvīni Bautru un Sandru Strēli uzaicināja piedalīties. Mežones plenēros parasti strādā mākslinieki ar vārdu un cienījamā vecumā. Mēs esam pirmā jauniešu grupa. Rozentālu dzimtā ir četri gleznotāji – Janis, viņa dēls Miķelis, mana tēva brālēns Alvils un es. Visi esam pārstāvēti izstādē «Radošā pēctecība», kas līdz 30. augustam ir atvērta J. Rozentāla un R. Blaumaņa memoriālajā muzejā Rīgā. Mani draugi un studiju biedri zina, ka nāku no latviešu mākslas klasiķa dzimtas, bet parasti nemēdzu par to runāt. Jaņa Rozentāla darbos es apbrīnoju enerģētiku, krāsu un gleznošanas tehnikas ekspresiju. Viņš bija arī ļoti spēcīgs figurālists. Esmu piedalījies diezgan daudzās izstādēs. Mazajā Mežones pilī eksponēju plenēra darbus un diptihu «Mežs». To uzgleznoju Portugālē, kur vairākus mēnešus biju studentu apmaiņas programmā.»

Vēstnesis no Kubas
Kubietis Hosē Fernandess ir lieliski iejuties Mazās Mežotnes pils radošajā vidē. Viņš nevainojami pārvalda krievu valodu, jo padomju laikā Maskavas Universitātē ir studējis filozofiju. Pašlaik Hosē ir kurators vienā no Havanas mākslas muzejiem. Vakaros kubietis plenēristiem lasa lekcijas par savas valsts laikmetīgo mākslu. Par Latviju viņš neko nezināja līdz pat šim gadam.

Hosē atklāj: «Interesanta sakritība mani saveda kopā ar latviešiem, un saņēmu uzaicinājumu atbraukt ciemos. Savu Havanas dzīvokli izīrēju trim inteliģentām tūristēm no Eiropas. Mēs sarunājāmies angliski, bet tad ieklausījos, ka dāmas savā starpā tērzē vēl nekad nedzirdētā valodā. Pajautāju, kas tā ir, un drīz vien arī uzzināju. Nopriecājos, ka lēdijas turklāt ir no mākslas aprindām. Tā mēs sadraudzējāmies, kopā apmeklējām muzejus, Ernesta Hemingveja namu, galerijas. Tiešo avioreisu no Kubas uz Eiropu nav, bet internetā sazinājos ar Barselonas draugiem. Viņi ieteica vispirms lidot uz Spāniju un pēc tam izmantot Rīgas avioreisu. Latvijas apmeklējums man ir ļoti spilgts pārdzīvojums.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Teātra valodā veidots stāsts par mākslinieku

Kategorijas