Noķert īpašās izjūtas

2016. gada 19. augusts 00:00

686

Pekinas Olimpiskajās spēlēs 2008. gadā šķēpmetējs no Vecumniekiem Ainārs Kovals izcīnīja sudraba medaļu. Šogad radusies ticība, ka ar laiku vēl viens Vecumnieku novada audzēknis var pārstāvēt Latviju Olimpiādē – Kristaps Jaunpujens-Pujens kļuvis par Eiropas čempionu jauniešiem.

Lai iegūtu medaļu Pekinas Olimpiskajās spēlēs, A. Kovalam toreiz vajadzēja sasniegt jaunu personisko rekordu – šķēps lidoja 86,64 metru tālumā. Mūsu sportists nebija starp favorītiem, un daudziem ārzemju komentētājiem nācās iemācīties jaunu vārdu un uzvārdu. To, ka bez personiskajiem rekordiem nekas lielākās sacīkstēs nesanāk, pierādīja arī K. Jaunpujens-Pujens, kurš Eiropas čempionātā jauniešiem Tbilisi raidīja šķēpu personiskā rekorda tālumā – 77,01 metrs. Pašlaik abi sportisti, gatavojoties jaunajai sezonai, trenējas netālu no Rīgas – Ulbrokas sporta centrā. Tur arī «Bauskas Dzīve» tikās kopējā intervijā, runājot par šķēpmešanas disciplīnas īpatnībām, Olimpiskajām spēlēm, pagātni un mūsdienu realitāti.

Ja salīdzināt notikumus, kas atnesa pašlaik zināmākos sasniegumus – Olimpiādes medaļu un Eiropas čempiona titulu –, kam bija lielāka nozīme: veiksmei vai tiešām labai sportiskajai formai?
Ainārs Kovals (A. K.): – Pekinā daudz noteica veiksme. Pirms Olimpiādes nebija izjūtas, ka sanāks kas labs. Aizbraucām uz Ķīnu trīs nedēļas iepriekš, pamainījām šo to treniņos, un viss aizgāja. Turklāt visas izjūtas noturējās līdz pat mačiem. Īstās izjūtas īstajā laikā – tas ir ļoti svarīgi.

Kristaps Jaunpujens-Pujens (K. J.): – To nosaka vairākas sakritības. Gan īstais sportiskais noskaņojums, metiena izjūtas, gan veiksme. Vajag visu kopā.

A. K.: – Par Kristapu jāteic, ka svarīga bija arī pareiza pieeja sacīkstēm. Pirms Tbilisi izdevās iegūt pareizo sportisko formu un šķēpmešanas izjūtas. Tas, ka viņš bija gatavs uz šādu rezultātu, mani nepārsteidza. Jau pirms sezonas teicu viņa tēvam, ka gaidu 75, 76 metrus. Šogad treniņos bija ieguldīts pamatīgs melnais darbs – gluži vienkārši nežēlīgs, rezultātam bija jābūt.

Kas pašlaik notiek šķēpmešanas disciplīnā? Kādreiz bija klasiskie soļi, vēzieni, bet tagad dažiem labāko rezultātu īpašniekiem neko tamlīdzīgu pamanīt nevar.
K. J.: – Šķēpmešanā mūsdienās katrs sportists meklē sev labāko un izdevīgāko veidu, kā mest.

A. K.: – Laikā, kad bija vecais, klasiskais stils, bija cits šķēps ar citu smaguma centru, kas novirzīts vairāk uz vidu. Tas vairāk planēja, un noteicošās bija pareizas mešanas tehnikas nianses. Mūsdienu šķēpam daudz vairāk spēka jāliek iekšā, ātrumam, dinamikai, agresivitātei jābūt lielākai. Tad nu šķēpmetēji meklē un variē. Es esmu par to, ka rod jaunas tehnikas un mešanas veidus, sportisti domā, eksperimentē. Var pamanīt tos, kas treniņos pie savas tehnikas ir strādājuši un kam apgūtais padodas. Tomēr arī jāapzinās – kas vienam der, citam var nederēt.

Kā ir jums pašiem – vai cenšaties kaut ko mainīt, meklēt ko jaunu vai ievērojat kādreiz treneru teikto?
K. J.: – Strauji jau neko neizmainīsi. Pāris treniņos nevar uzreiz izveidot citādāku stāju vai tehniku. Pie tā jāstrādā daudz un rūpīgi.
A. K.: – Manā karjerā treneri mainījās trīs reizes – Vecumniekos bija Ivars Zilgalvis, tad mācīja Murjāņu sporta ģimnāzijā, beigās Valentīna Eiduka. Katrā vietā trenējos ilgi, un katram bija savas domas par mešanas stiliem. Ilgu laiku sviedu klasiski, un parasti bija 81vai 82 metri, tālāk reti tiku. Tad pats sāku ieslēgties treniņu procesā jau kā treneris, tas deva savu ieguvumu, pieķēru īstās izjūtas – tas bija īsi pirms Londonas. (2012. gada Londonas Olimpisko spēļu normatīvu A. Kovals izpildīja Bauskā, Jāņa Lūša kausa izcīņā pēdējā, sestajā mēģinājumā raidot šķēpu 83,89 metru tālumā. – Red. piez.) Tagad viens no labākajiem sportistiem Vācijā met līdzīgi, viņš to apguvis tikai nesen, bet es tā sviedu jau pirms četriem gadiem. Tomēr Londonas Olimpiāde nesanāca. Lai gan gatavs biju, īpaši fiziski. Kad trenējos, tad basketbola grozā no vietas ar abām rokām bumbu varēju «iespraust». Tā bija īsta olimpiskā forma.

2015. – 2016. gada treniņu laikā kopā ar Kristapu izmetām tūkstošiem metienu, meklējot to īsto tehniku. Kristapam tagad uzreiz klāt seši septiņi metri. Es arī to gaidīju, izjūtas bija, ka varu, bet nespēju tikt klāt. Ja uzreiz pavasarī būtu atnākusi izpratne, tomēr izjūtas atnāca vaļā pārāk vēlu.... Gribējās jau uz Rio tikt. Tomēr arī tagad ar roku neatmetu, turpināšu trenēties.

«Bauskas Dzīve» jau rakstīja par to, ka 1981. gadā dzimuši labākie mūsu novadu vieglatlēti. Kāpēc tieši šie bijuši spēcīgi sportisti?
A. K.: – Ar sportu nodarbojāmies, jo nekā cita jau nebija. Ja kādam bija dators, tas jau bija «krutais». Uz ārzemēm aizbraukt bija milzu notikums, ne tā kā mūsdienās. Tagad jaunieši jau ir bijuši visur. Tās vērtības, kas savulaik lika pievērsties sportam un raisīt interesi, ir zudušas.

Kāds ir jūsu ieguvums no sasniegumiem? Vai mainās cilvēku domas un attieksme? Vai pēc Pekinas un Tbilisi bija izjūta, ka jūs atbalsta un novērtē?
J. K.: – Viss palicis pa vecam. Vienīgi radinieki vairāk priecājas, apmierināti ar maniem panākumiem.

A. K.: – Bija, kas no sirds priecājās par izcīnīto medaļu. Un bija tādi, kas panākumu gaismā spoguļojās, patiesībā šādi centās sevi pacelt. Emocijas par to laiku man ir dalītas. Kristapam mācu, kā mainās cilvēku attieksme.
Kāda ir ikdiena un nākotnes plāni?

A. K.: – Rudenī ir doma nokārtot visus dokumentus, lai var sākt oficiālu trenera darbu. Ir svarīgi, lai sporta veidus trenētu profesionālis – lai izaugtu līdz augstiem sasniegumiem, trenerim ir jāpārzina sava sporta veida nianses. Pārējā ziņā mūsu abu plānos nekas nemainās, viss ir pa vecam. Trenējos un trenēju arī Kristapu. Esam kā sparinga partneri – viņš mani mēģina noķert rezultātos, es mūku prom. Vēl jau varu aizmukt. Vismaz kādus pāris gadus.

Vai ir kādas domas par nākamo Olimpiādi, kas notiks 2020. gadā Tokijā?
J. K.: – Laiks rādīs, kā būs. Pašlaik neko prognozēt nevar.

A. K.: – Viss kas var notikt desmit minūtēs. Nevajag nekādus gadus. Tāpēc tik tālu neskatāmies. Viss ir orientēts uz darbu tagad, nevis uz medaļām vai rekordiem. Ja izdarīsi darbu, tad tiksi pie tās izjūtas, ko sacīkstēm vajag. Nākamgad Kristapam būs jāstartē ar pieaugušo smago šķēpu. Rezultāti būs, bet kādi, to redzēsim pēc ziemas. Svarīgi sevi morāli nesadedzināt. Psiholoģiski salūsti jau priekšlaikus, un sacīkstēs grūtāk. Ja svarīgais ir kaut kāds rezultāts, godalga, tad nekā nebūs. Jāatceras, ka ar vienu startu nekas nebeidzas.

Šķēpmešana ir kā sporta motocikls – ja visas detaļas ir saregulētas un piemeklētas pareizi, tad viss arī izdodas. Vajag lokanību, ātrumu, spēku, dinamiku. Un tad atalgojums ir tā bauda, ko tu jūti, kad šķēps aizlido patiesi tālu. Tā ir tik laba izjūta.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Noķert īpašās izjūtas

Kategorijas