Tas īpašais 1981. gads

2016. gada 12. augusts 00:00

3502

Tagad viņu sauc Irēna Bondžorno, viņa ir trīs bērnu māmiņa, kas pusi gada pavada Latvijā, pusi – Ēģiptē un nodarbojas ar astroloģiju. Pirms 16 gadiem viņa kā Irēna Žauna pārstāvēja Latviju Sidnejas Olimpiskajās spēlēs 400 metru barjerskriešanas distancē.

Sarunas sākumā Irēna «Bauskas Dzīvei» saka: «Visi bijušie vieglatlēti, Bauskas rajona pārstāvji Olimpiādēs, ir dzimuši 1981. gadā. Es, Dace Ruskule, Ainārs Kovals, Dace Lina. Gadskaitļi – tās tagad ir manas īpašās prasmes. Patiesībā, ja paskatos horoskopā, brīnos, kā varēju būt sportiste. Viss nopelns ir tēvam Jānim Žaunam. Viņš mani virzīja un veda.»

Kāda tagad ir jūsu ikdienas nodarbošanās un dzīve?
– Vadu meditācijas un jogas nodarbības. Mācu astroloģiju. Vismaz tad, kamēr esmu Latvijā. Kopā ar ģimeni ziemas periodā pusgadu dzīvojam Ēģiptē pie Sarkanās jūras un vasarā esam Latvijā. Man Ēģiptē patīk, grūti atgriezties dzimtenē. Tomēr, kad esam atpakaļ, gribas būt notikumu centrā. Turpinu apmeklēt baznīcu. Dievam manā dzīvē ir tikpat liela nozīme kā kādreiz.
Atceroties Olimpiādi, liekas, ka tā bija pilnīgi cita dzīve. Esmu kļuvusi daudz sievišķīgāka kopš tā laika. Lai arī trenējos, skrienu pa mežu krosu, bet tas savai figūrai – lai vīram patiktu. Skriešana ļoti labi sakārto domas. Tas pat nav īpaši veselībai domāts – nedz slimoju, nedz traumas bijušas. Vienkārši, lai labi justos.

Kā sākās jūsu nodarbošanās ar sportu, un kādi bija treniņi?
– Tētis teica, ka vajag, un skrējām kopā ar brāli Jāni un draudzenēm. Dzīvojām Vecrundālē un skrējām uz skolu astoņus kilometrus un no skolas 25 kilometrus. Atpakaļ bija jādodas caur Saulaini, tāpēc arī maršruts garāks. Draudzenes reizēm skrēja līdzi, palika pie mums pa nakti. Mūs nevajadzēja īpaši motivēt – tēvs pateica, ka jāskrien, un viss. Viņš arī citās jomās mācēja ar mums visu sarunāt.
Sākumā visu laiku uzvarēju rajona čempionātos krosā. Tad nāca apgaismība, ka vēlos piedalīties pasaules līmeņa sacīkstēs – pat Olimpiādē. Lai cik savādi nebūtu, tas bija saistīts ar florbolu. Nebija jau tā, ka man nebūtu līdzjutēju, bet apmeklēju florbola sacensības Bauskā, jutu līdzi mūsu puišiem, un arī pašai gribējās, lai būtu tāds skatītāju atbalsts man, atmosfēra, līdzjušana, visas šīs izjūtas. Radās vēlme kaut ko savā dzīvē sasniegt, gribējās tās emocijas.

Kāds jūsu laikā bija atbalsts sportistiem, kas uzrādīja augstus rezultātus?
– Vislabākā sadarbība bija ar armijas sporta klubu. Toreiz biju vairākas reizes izpildījusi Olimpiādes normatīvu 400 metru barjerskrējienā. Vispirms Kauņā – toreiz biju slima, startēju ar nelielu temperatūru, bet noskrēju labi, pēc tam to atkal izpildīju Valmierā.
Pamatā gandrīz visu atbalstu sniedza tēvs. Veda ar savu mašīnu uz sacensībām, pats maksāja par degvielu. Pēdējā gadā deva naudu, lai nestrādāju un trenējos sacīkstēm. Izpildīju normatīvu dalībai pasaules junioru čempionātā parastajā 400 metru distancē. Reizē tā sanāca, ka pēc Olimpiādes Sidnejā uzreiz caur Losandželosu lidoju uz Čīli, lai piedalītos otrās sacīkstēs. Tā apceļoju apkārt pasaulei.

Kas no Sidnejas Olimpiādes notikumiem palicis atmiņā?
– Starts – tas viss notika tik ātri. Lija lietus. Zināju, ka tas man ir par labu. Lielākā daļa trenējas labos laika apstākļos, bet mums Bauskā bieži lija, un pie slapjuma biju pieradusi. Jutu, ka eņģeļi stāv man klāt. Izcīnīju 22. vietu, lai gan pēc personiskā rekorda biju ievērojami zemāk. Ar to gan nepietika, lai tiktu pusfinālā.
Vēlāk bija iespēja šo skrējienu skatīties atkal. Nekādu īpašo izjūtu vairs nav, un apzinos, ka neko vairāk paveikt nevarēju. Jau toreiz daudzi brīnījās, ka 19 gadu vecumā skrienu barjeras – parasti šo tehniski grūto veidu apgūst vēlāk.
Olimpiādi labāk skatos pa televizoru. Tur sēdi, gaidi tribīnēs kaut ko, gandrīz neko neredzi. Toreiz olimpiskajā ciemā nebija tādu drošības pasākumu kā mūsdienās un sāku pati braukāt apkārt. Atradu un tikos ar vietējiem aborigēniem, iznāca redzēties ar Austrālijas latviešiem.

Kādēļ pēc daudzsološas pirmās Olimpiādes jūsu sportistes karjera pārtrūka?
– Kad atgriezos no Olimpiādes, bija liels lepnums par sevi. Piedāvājumi pēc Olimpiādes bija dažādi. Bija iespēja studēt ārzemēs, bet tēvs ieteica turpināt trenēties. Taisnību sakot, pēc Olimpiādes biju gaidījusi emocionāli kaut ko vairāk, bet tā nebija. It kā biju Olimpiskajā vienībā, bet pozitīvās emocijas pazuda – treniņi bija kā darbs, līdz 2004. gadā vairs nebija vēlmes startēt. Mēnesi pirms Atēnu Olimpiādes paliku stāvoklī. Es ļoti gribēju bērnu. Ar to viss beidzās.
Tagad vēl aizvien ik pa brīdim atbraucu paskatīties uz Bauskas sporta bāzi. Ja manā laikā būtu tāds stadions, noteikti būtu vieglāk trenēties.

Irēna Bondžorno, dzimusi Žauna
Dzimusi 1981. gada 16. martā.

2000. gadā ieguvusi Valsts prezidenta kausu sacīkstēs Valmierā, 400 metru barjeru distancē uzrādot Latvijas rekordu – 56,4 sekundes.

XXVII Olimpiādē Sidnejā 400 metru barjeru distancē 22. vieta ar rezultātu 57,79 sekundes.

3. vieta Eiropas U-23 čempionātā 400 metru barjeru distancē 2001. gadā ar rezultātu 57,03 sekundes.

Desmitkārtēja Latvijas čempione:
200 metru skrējienā 2000. un 2001. gadā,
400 metru distancē 2000. un 2001. gadā,
4×400 metru stafetē 2003. gadā,
400 metru barjerskriešanā 2000. gadā,
kārtslēkšanā 2002. gadā,
400 metru skrējienā telpās 2000. un 2001. gadā,
200 metru distancē telpās 2000. gadā.

Avots: olimpiade.lv.

PIEREDZE

Ieva Kirkila, Rundāles novada sporta nodaļas vadītāja:
– Ļoti labi atceros visus vidusskolas laika jaunos vieglatlē-tus – Irēna Žauna, Ainārs Kovals, Elīna Puricka, Elīna Graudiņa, tagad Prudņikova. Mums, 1981. gadā dzimušajiem sportistiem, bija augsti rezultāti. Nepārtraukti bijām Latvijas čempionātos pirmajā trijniekā, cīnījāmies par zelta godalgām.
Toreiz nebija tik labas iespējas gatavoties sacīkstēm kā mūsdienās. Motivācija tomēr bija lielāka. Ja cilvēkam ir kāre uz panākumiem, tad viņš arī treniņos strādā. Mums tas patika un deva stimulu darboties, ja tiec trijniekā vai spēj sev pierādīt, ka vari sasniegt labus rezultātus. Iedvesmoja arī treneris Uģis Rauda.
Tolaik biju čempione jauniešiem tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā, biju trijniekā daudzcīņā, piedalījos Lietuvas čempionātā. Dace Lina arī toreiz brauca uz sacensībām, bet ar īpašiem rezultātiem neizcēlās, toties pēc tam skrēja Olimpiādē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tas īpašais 1981. gads

Kategorijas