Upju ekosistēmas «asinsriti» apdraud ražošana

2016. gada 25. jūlijs 00:00

Bauskas un Rundāles novads ir mazo upīšu caurausts. Gausākām un straujākām straumēm tās savus ūdeņus nes uz Lielupi, pievienodamās tās kreisajā krastā. Savukārt ūdeņi no tērcēm un upēm Vecumnieku un Iecavas novadā Lielupē ietek labajā krastā.

Lielupe ir Zemgales dižākā upe, caurteces ziņā tā ir otra lielākā Latvijā. 119 kilometru garumā Lielupei savus ūdeņus pievieno vairāk nekā 250 pieteku. Lielupi veido galvenokārt Mēmele un Mūsa, tomēr daudzajām pietekām ir nozīmīga loma tās bagātināšanā ar ūdeni. Kādas ir šīs mazās artērijas, cik tās koptas, uzturētas, cik bagāta ir to dzīvības straume? To «Bauskas Dzīve» devās izzināt ekspedīcijā, piesaistot vairākus vides ekspertus: vides inženierzinātņu maģistru baušķenieku Valēriju Gabrānu, vides gidi no Skaistkalnes Laimu Indriķi, Valsts vides dienesta inspektoru Edmundu Jakuboni.

Izzūd vērtīgākās zivis
Mazo upīšu loma ekosistēmā ir ļoti nozīmīga. Tēlaini izsakoties, tā ir lielo upju ekosistēmas «asinsrite», kas ietekmē visa dzīvā pastāvēšanu. Mazās upītes ir kā koridors, kurš vienā kopumā savieno vairākas ekosistēmas. Mazo ūdensteču lielākais apdraudējums ir eitrofikācija – aizaugšana. Ap 80 procentiem to sekmē intensīvā lauksaimniecība.

Lai mazinātu barības vielu nokļūšanu upēs, jāiekārto meliorācijas akas un bufera zonas – dīķi, kuri uzsūc lauksaimniecības notekūdeņus, pirms tie sasniedz upes. Jāierīko lauku un ūdenstilpni atdalošā josla, iesaka vides eksperts Valērijs Gabrāns. Realitāte nereti ir citādāka – upju krasti robežojas ar apstrādātiem laukiem.

Upju aizaugšanai ir vairāki negatīvie faktori. Būtiskākais no tiem ir zivju sugu vienkāršošanās. Izdzīvo tās, kuras pielāgojas apstākļiem un ir mazāk prasīgas pret vidi. Palielinās zivju produktivitāte, taču izmirst vērtīgās, bioloģiski daudzveidīgās zivis, jo dzīves telpa tām nav piemērota. Lielajās upēs izzūd ālanti, kuriem ir ļoti augstas ūdens tīrības prasības. Krietni mazāk ir sapalu, kuriem nepieciešama upes straume, lai varētu nārstot. Grunduļiem būtu jādzīvo notekgrāvjos, bet tie tur nenokļūst. Tādējādi izzūd viens posms zivju barības ķēdē.
Tāpat zivju dzīvi negatīvi ietekmē dambji. Tie mehāniski pārtrauc zivju plūsmu. Aizaugušās upēs ir niecīgs straumes ātrums. Upēm vēl vairāk aizaugot, tajās paliks izturīgākās – karpveidīgās zivis: karūsas un raudas. Pēc pāris simt gadiem upes kļūs par pārpurvotām ieplakām, kur zivīm nebūs piemēroti dzīves apstākļi.

«Lai arī šie vērojumi vairāk attiecas uz lielajām ūdenstilpnēm, tomēr tās nevar nošķirt no mazajām upītēm. Ja tās nebūs straujas, tīras, tad nespēs pildīt lielo upju inkubatora funkcijas,» divu dažādu mērogu ūdenstilpņu kopīgās problēmas iezīmē vides eksperts Valērijs Gabrāns.

Paliem trūkst spēka
Pavasara pali ir upju tīrītāji. Diemžēl mūsu siltās ziemas nenodrošina pilnvērtīgu palu laiku. Ledus iziet janvārī, nevis aprīlī, kā tam dabiski vajadzētu notikt. Ūdens līmenis palu laikā ir pārāk augsts, tas pārvietojas tik strauji, ka ledus gabali peld pa virsu, nevis masveidā pa grunti. Tādēļ gultne netiek attīrīta. Ja upē ir dambis, tad augšpus tā ledus neiet, līdz ar to upītes neiztīrās.

Ar V. Gabrānu «Bauskas Dzīve» devās uz Bauskas novada Brunavas un Ceraukstes pagastu, savukārt vides gide Laima Indriķe vairāk pastāstīja par ūdenstilpnēm Vecumnieku novadā.

Jāveido bufera dīķi
Pirms 15 gadiem Ceraukstes un Brunavas pagastā tīrīja Ceraukstītes krastus un veidoja līkumus. Tā bija sava veida vecās gultnes atdošana upītei, kura savulaik meliorācijas dēļ tika iztaisnota. Pēc darbu pabeigšanas upe bija atguvusi lokus un mazos līcīšus. Tagad te vērojama bēdīga aina – upe pārvērtusies pāris desmitu centimetru platā grāvī, kurš no abām pusēm ieskauts krūmos un zālē. Straujo aizaugšanu stimulējušas lauksaimniecībā izmantotās augu barības vielas.

Ceraukstīte netālu no tās ietekas Mūsā ir sekla, ūdens galvenokārt stāvošs. Taču upei ir vēl daži līkumi, labi saglabājusies gultne. V. Gabrāns šeit saskata dažādas ekosistēmas ar atvariem un sēklīšiem. Ekoloģiski dabiska upes vieta ar nepārveidotu, sabalansētu gultni ir labvēlīga dzīvesvieta karpveidīgajām zivīm: sapaliem un raudām. Atvaros atrodami bārdainie akmeņgrauži un mazās līdaciņas.
«Reiz cilvēki nonāks līdz galējai robežai. Tad dabai nodarītā posta novēršanai būs nepieciešams vēl vairāk laika un naudas. Tādēļ jau tagad jāpanāk upju aizaugšanas palēnināšanās, jo pilnībā to izskaust nevar. Nezinu, vai kāds būs ar mieru upju dēļ upurēt lauku ražību,» spriež vides pētnieks V. Gabrāns.

Ja kardināli nepieciešams uzlabot situāciju, tad mazajās upēs jāmaina gultne līdz pat iežiem un ūdens sastāvs. To var panākt, ja uz laiku, kamēr ūdeņi attīrās, upurē lauksaimniecību. Vienlaikus jāliedz notekūdeņiem nonākt upēs, bet tie jānovada speciāli izveidotos rezervuāros vai dīķos. Ja upju krastos tiek nodrošināta ūdeņiem ekoloģiski labvēlīga vide, lauksaimniekiem jāpiešķir kompensācijas, nodokļu atlaides. Piemaksas var būt, piemēram, par bufera dīķu izveidi. Ja šos norādījumus ignorē, jāsaņem sods.

«Ja kādam tas izklausās nereāli, tad jāatzīst, ka dažviet šādu sistēmu cenšas ieviest. Mūsu valsts zemās ekonomiskās attīstības dēļ ļaudis Latvijā vēl dzīvo ļoti ciešā saiknē ar dabu. Daudzviet attīstītajās Eiropas valstīs situācija ir teju traģiska,» skaidro V. Gabrāns.

Dambis ir jālikvidē
Laima Indriķe vairāk iepazinusi Iecavas upi, izzinājusi tās tecējumu Vecumnieku novadā. «Iecava pieskaitāma vidēja mēroga upēm. Tā tek caur cilvēku maz skartām dabas teritorijām, mežiem. Tieši mežos mazo upju ūdens ir vistīrākais. Tomēr Iecavai ir sava sāpju vieta – Grīnvaldes dzirnavas. Uzpludinājums te nav liels, bet zivju migrāciju tas ietekmē negatīvi. Šeit apstājas upes nēģu migrācija. Iecavas augštecē varētu meklēt vimbas, daudzviet upe piemērota lašveidīgo zivju dzīvei. Kā to panākt? Atbilde ir viena – dambis jālikvidē. Vai to kāds spēs izdarīt, man atbildes nav,» spriež L. Indriķe.

Pieaug ūdens patēriņš
Valsts vides dienesta inspektors Edmunds Jakubonis «Bauskas Dzīvi» aicināja uz Svitenes pagastu Rundāles novadā un Īslīces pagastu Bauskas novadā. Tieši šeit mazo upīšu tecējums caurvij apstrādātos zemesgabalus. Braucot pa ceļu no Svitenes uz Vecrundāli, ik pēc brīža nākas šķērsot kādu ūdenstilpni. Vairumā gadījumu tās izskatās kā grāvji, kur ūdens straume zem ceļa iesprostota caurtekā. Upes apzīmējumu redzētajam grūti piešķirt.

Svitenē pār upīti līdzās pašreizējam betona tiltam ir vairāk nekā simts gadu vecs akmens tilts. Kā loks tas pārliecas pār trūcīgo ūdens straumi, atgādinot, ka agrāk ūdens līmenis te bijis krietni augstāks. «Gruntsūdens līmenis krītas, tas ietekmē arī virszemes ūdeņu apjomu upēs. Pieaugot ūdens patēriņam, dažviet pat dziļurbuma spicēm ir jātriecas dziļāk zemē, līdz tiek sasniegts vajadzīgais. Pērnvasar izžuvušās lauku akas tam bija tiešs pierādījums. Protams, tas ietekmē arī mazās upītes,» skaidro
E. Jakubonis.

Vītols «izdzer» simts litru
Darbu un pienākumu ritumā aizmirsts kāds būtisks faktors – mazās upes ir jākopj. Ne tikai jāattīra no aizaugumiem, sanesumiem, dažkārt arī no bebru «palaidnībām». Upīšu uzturēšanā svarīga arī augu valsts tās krastos.

Koki ir skaisti ainavas veidotāji. Tomēr katram ir sava vieta. Upju krastos, nereti arī piemājas dīķos, paši ieauguši vai saimnieku iestādīti, dižojas vītoli. Priecājoties un ļaujot tiem augt un kuplot, jāatceras, ka viens pieaudzis trīsdesmit gadu vecs vītols dienā var «izdzert» vairāk nekā simts litru ūdens. E. Jakubonis zina stāstīt vairākus gadījumus, kad dīķu saimnieki žēlojušies – ūdenskrātuve izrakta, krasti glīti sakopti, izdaiļoti ar nokarenajiem vītoliem, taču ūdens krātuvē samazinās.

Vēl jāievēro vairākas lietas – koki upītes krastā rada noēnojumu. Ūdeni neapspīd saules gaisma, tas nesasilst un neiztvaiko. Uz stumbriem un lapām dzīvojošie kukaiņi iekrīt ūdenī un ir barības vielas. Bet, lapām iekrītot stāvošā ūdenī, veidojas dabiskais piesārņojums, kas veicina upes aizsērēšanu. Kokiem sagāžoties ūdenī, krasti nepaspēj nostiprināties. Tas sekmē upes līkumu veidošanos. Mazajām upītēm labvēlīgi ir gan līkumi, gan taisnie posmi. Nārstošanai piemērotākās ir straujās vietas. Savukārt mazuļiem tīk nelieli līcīši, kas veidojas upju līkumos.

Mākslīgais ezers izjauc sistēmu
Ūdenstilpnes aizaug, tādējādi samazinās straumes ātrums, pārvēršot ūdeni neglītā, dažviet pat smakojošā šķidrumā. Īstenotā intensīvā lauksaimniecība rada arvien lielāku piesārņojumu ūdenstilpnēm. Daudzviet ūdens kvalitāti negatīvi ietekmē būves, mākslīgi radītās ūdenskrātuves. Neretas novada Mazzalves pagastā izbūvētā Dienvidsusējas mazā hidroelektrostacija izjauc vienmērīgu ūdens pieplūdi Mēmelē.

Svitenes pagastā izveidota māk-slīga ūdenskrātuve, ko vietējie dažkārt dēvē arī par ezeru. «Ir jau skaisti – re, tur peld gulbju ģimene, krastos plaši ziedošu ūdensrožu klājumi! Arī tas cilvēku priekam ir vajadzīgs. Tomēr Svitenes upes dabiskais tecējums līdz ar to ir izjaukts. To var labi redzēt aiz uzpludinājuma dambja. Upīte ir gausa, ūdens maz. Dīķis aizaug, veidojas dūņu slānis. Vajadzētu to regulāri tīrīt, taču tam nepieciešami prāvi līdzekļi,» tādas ir E. Jakuboņa pārdomas, vērojot mākslīgi radīto ūdenstilpni Svitenē. Arī Lietuvas pusē Svitenes upītē izbūvēti aizsprosti. Tur apdzīvotajās vietās veido ūdenskrātuves, radot aizdambējumu. Līdz Latvijai ūdens tik daudz kā agrāk nenonāk, tādēļ ar valgmi trūcīgas ir tādas upītes kā Svitene, Īslīce un Plānīte.

Meliorācijas ietekmē nokrišņu daudzums nav mainījies, bet palielinājies ūdens tecēšanas ātrums. Jūrā ūdeņi nonāk jau pirms Jāņiem, lai gan normāli tā būtu jāsasniedz tikai septembrī.

Tekošs ūdens ir noturīgāks pret cilvēku ietekmi. Stāvošā ūdenī ekosistēma ir ievainojamāka. Zivju migrācija ir izteiktāka tekošā ūdenī.

Svirkali sauc par grāvi
Īslīces pagastā, līkumodama cauri pļavām, tek Svirkales upīte. Tās kreisajā pusē skatāma glīti sakopta lauku sēta, ko rotā uzraksts «Krastmaļi». Saimniecei Ivetai Pļaveniecei vaicājam, kāda ir dzīve upes krastā. Stāstot gan par šiem laikiem, gan bērnību, I. Pļaveniece lieto jēdzienu «grāvis». Vai tas nav aizvainojoši ūdenstilpnei, lai arī pagalam trūcīgai, tomēr ar skanīgu nosaukumu?

«Dažreiz jau esam to dēvējuši par Svirkalīti, bet bieži vien man mamma, kad biju maza, teica: «Aizej, paskaties, vai grāvī jau purenes ir uzziedējušas!» Peldēties Svirkalē nekad neesam gājuši. Nav tajā tik daudz ūdens un nav droši. Pretējā krastā kolhozu laikos bija liels lopkopības komplekss. Tad viss liekais no pakalnītes tecēja grāvī. Kad bija ferma, tad uz upi ziemā nāca pēc ūdens. Izcirta āliņģus un nesa lopiem dzert. Mēs savā pusē grāvja, nu labi, teikšu, kā pienākas – upes, ūdeni šad tad izmantojam dārza laistīšanai. Pēdējos gados ar ūdeni Svirkalē ir bēdīgi. Taču ir jauki dzīvot upes krastā, jo ūdens ir dzīvība,» atzīst I. Pļaveniece.

VIEDOKLIS

AIVARS LEGZDIŅŠ, savulaik bijis vides inspektors:
– Joprojām pastāv kompromiss starp vides daudzveidību un lauksaimniecības zemes efektīvu izmantošanu. Agrāk mazo upju krastos bija mitras vietas, kuras izžuva labākajā gadījumā ap Jāņiem. Tad arī tur varēja sākt domāt par siena vākšanu. Tad bija periods, kad mazās lauku upītes iztaisnoja, lai to krastos varētu ērtāk strādāt ar lauksaimniecības tehniku. Pavasaros no meliorētajiem laukiem ūdens veiklāk noskrēja, tie ātrāk nožuva, un varēja sākt apstrādāt zemi. Savukārt mazajās, līkumotajās lauku upītēs vērojama lielāka dabas daudzveidība. To krastos ir putnu dzīvesvietas. Līkumojot un tekot pāri akmeņiem, rodas mazas krācītes, kas veicina ūdens bagātināšanos ar skābekli. Tādējādi veidojas dzīvajām radībām piemērotāka vide.

Mazās upītes – situācijas raksturojums

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Upju ekosistēmas «asinsriti» apdraud ražošana

Kategorijas