Literārā lappuse

2016. gada 22. jūlijs 00:00

253

Ināra Druva daudzu gadu garumā ir bijusi un, uzdrošināmies teikt, arī būs mūsu novada redzamākā dzejniece. Viņa gatavojās šīs lappuses publikācijai – vasarīgam atskatam savā radošajā laikā. Nu to darām bez viņas, pāršķirstot dzejoļu krājumus «Kamēr» (1998), «Pietiek ar miljardu» (90. gadi) un ieskatoties novada literātu apvienības kopkrājumos «Akmeņi zied» (2001), «Sirds dzirde» (2013) u. c.
Viņai rakstīt nozīmēja dzīvot. Cilvēkiem un Saulei... Tai Ināras radošajā ceļā ir teju vai «rainiska» nozīme. Saule viņas dzejā ir gan mīlestība, gan patvērums no dzīves skarbajiem vējiem. Vienkāršība un sirsnība ir ne tikai Ināras Druvas personības spilgtas iezīmes, šo pašu patieso siltumu sastopam arī viņas dzejā.

Un viegli, kā spēlējoties, viegli, kā izskanot viņas dziesmām, Ināra mums uzsmaida no mūžības tālumiem, sacīdama «..Ja kāds grib mani satikt, tad vajag meklēt Visumā, Galaktikā – Piena Ceļā Saules sistēmā...» Meklēsim šo sastapšanos dzejā! Tā nepievils.

INĀRA DRUVA

Mežotnes laiks
Man svarīgs ir Mežotnes laiks,
Ne Rīgas, ne Londonas zvani.
Man svarīgs ir Mežotnes laiks,
Jo vienīgais – skar tieši mani.

Man svarīgs ir Mežotnes laiks,
Pēc Mežotnes laika zvans skolā,
Un steidzīgi jāsapoš vaigs,
Jo ciemiņi ciemos nākt solās.

Ver veikalus vaļā un ciet,
Pēc Mežotnes laika lec saule,
Uz Bausku kad autobuss iet,
Tas jāpanāk reizēm pat aulī.

Kad jautā, cik pareizs laiks,
Man Mežotnes laiks ir uz rokas,
Tas vienmēr ir pareizs un svaigs,
Pēc tā – manas veiksmes un mokas.

Mežotnē
Lielupe gaitu – kur iesāk,
Izsenis zemgaļi mīt.
Mālaines rieciens te biezāks,
Saulīte saulaināk spīd.

Piedziedājums
Mežotne, Zemgales Šveice,
Latvijas dienvidu sāns,
Burvīgs gan salā, gan tveicē,
Nezūd kā mirāžas māns.

Lielupes stāvajā krastā
Zemgaļu pilskalns vēl stāv,
Pagātnes teikas tas stāsta,
Senču gars lai neizblāv.

Rītu kā pili mēs celsim –
Nākotni visbaltāko,
Pagātnes pīlārus velsim,
Mūžam lai neapdraud to!

Gribas ticēt
Tik ļoti gribas ticēt,
Kad rudens lieti līst,
Ka celsies mana zeme
Un saplauks ziedos drīz.

Tik ļoti gribas ticēt,
Kad apkārt šaubas klīst,
Ka celsies mana tauta
Un iekļūs debesīs.

Mans prieks
Mans prieks ir paslēpies,
Es eju viņu meklēt,
Kaut kur tak viņam jābūt,
Debesīs vai peklē.

Kaut kur tak atradīšu,
Dziļumā vai seklē,
Ne velti saka tā,
Ka atrod tas, kas meklē.

Mēs samainījāmies varbūt.
Viņš mani meklē?
Tik rūgts kā ceriņzars,
Tik salds kā laimes eklērs.

Die’s, dod mums satikties
Vēl šajā zemes dzīvē,
Tā gribas priecāties,
Ne vientulībā īdēt.

Bēgšanas mēģinājums
Tu visas domas man sapin,
Iestiegu tevī kā sniegā.
Ak, tu mans nomoda sapni,
Bēgšu no tevis miegā.
Tur kādā kaktiņā klusā
Paslēpšos, neatradīsi,
Laidīšos mierīgā dusā,
Veltīgi pēdas man dzīsi.
Atgūšos vēl kaut uz brīdi
Brīva no tevis, no sevis,
Rītdien, kas pretī man spīdēs,
Ņemšu, ko Dieviņš būs devis.

Mīkla
Te sēžu, vēja apčubināta
Un ievīstīta vēja tīklā.
Šie smalkie valgi mani valdzina.
Kāpēc? Tā neminēta mīkla.

Kāpēc no raupjuma var izlauzties
Un atgrūst, ja tas pāri dara,
Bet maigums grūti atvairāms, paties,
Tam neizmērojama vara.

***
Man nospruka valdziņš –
Nu dzīve jau ārdās,
Tāds mazītiņš valdziņš
Kā puteklis bārdā.
Bet valdziņš ir valdziņš,
Tas savalgo kopā
To savējo visu,
Gan dāsno, gan skopo.
Būs jāuzņem valdziņš,
Vai viegli, vai grūti.
Tev jāuzņem valdziņš –
Sit zīlīte krūtīs.

Man šodien izdevās
Man šodien izdevās būt priecīgai,
Es ļoti centos,
Kaut nedeva man dzīve niecīgā
Ne plika centa.

No rīta bēdas slepus ierausu
Kā kaķis pelnos,
Ar smaržūdeni ilgi mazgāju
Tad savas delnas.

Tad uzspīdēju pretī saulītei
Kā senos laikos,
Un saules sārtums klusi ielija
Sen bālos vaigos.

Man šodien izdevās būt priecīgai,
Es ļoti centos,
Līdz šalca dzīves urga niecīgā
Kā rumba Ventā.

***
Es uz savām sāpēm
Klāšu tavas sāpes,
Manas sāpes segsies,
Neredzamas kļūs.

Tad uz tavām sāpēm
Savu smaidu klāšu,
Varbūt mums abiem
Beidzot silti būs.

***
Nav rudens vēl klāt,
bet jau piezvanīja,
ka atbraukšot ciemos,
ka palikšot ilgi, –
līdz ziemai,
ka bagāts,
ka vedīšot
augļus un riekstus,
un sēnes, un saknes...
Bet kam man
tie kartupeļi,
ja tukši stāv
dvēseles apcirkņi.

***
Es saplēsta tik sīkās druskās,
Ka nezinu, kas biju pirms,
Vai ziedu vāze, medus podiņš,
Vai rasas podiņš zaļi sirms.
Es saplēsta tik sīkās druskās,
Ka nekļūšu, kas biju pirms,
Kā dabīgi vairs nekļūs citāds
Tas mats, kas vienreiz kļuvis sirms.
Es saplēsta tik sīkās druskās,
Ka nekļūšu, kas biju pirms,
Kaut nekļūtu vien asa lauska
Vai asi durošs dadzis sirms.
Tad nebūs tukšuma
Par godu saulītei, par godu puķei,
Par godu vējam, kas aiz loga dzied,
Es sevī salīmēju plēstās suķes,
Lai krūzē šai var atkal dzīvi liet.

Lai lejas manī saules dzidrais zelters
Un nakšu kafija, un dienu piens.
Ar avotiem lai pilna varu smelties
Un pilna smaržām tā kā pļavā siens.

Tad nebūs tukšuma, kaut reizēm smagi
Šo dzīvi nest, lai ceļā neizlīst,
Līdz galam aizstaigāt pa savu vagu
Un tikai tad kā krūzei krītot plīst.

***
Es saulstaru kamolos tinu,
Un saulīte neliedz man to,
Es zeķītēs saadīt gribu
Šo dziju vissiltāko.

Un saulstaru šalles un cimdus,
Un saulstaru cepurītes
Es saadīšu visiem, kam jāsalst,
Lai zeltainu prieku tie nes.

Lūk, saulstaru čībiņas veciem,
Lūk, pidžamas savārgušiem,
Lūk, saulstaru lakati pleciem,
Kam nastas, it sevišķi tiem.

Es saulstaru kamolos tinu,
Un saulīte dāvā man tos,
Es tinu un tinu, un minu,
Vai jutīs kāds apģērbus šos.

Reiz dzīvē nākamajā
Reiz dzīvē nākamajā būšu koks,
Man ļoti liekas – kādreiz tas jau biju,
Jo veidols cilvēciskais māc kā slogs
Un sevī dzirdu meža simfoniju.

Un vēl – man ļoti gribas augšup augt,
Un vēl – man ļoti netīk apkārt bizot,
Bet lai var droši sapņu lapas plaukt,
Kā bruņuvesti uzvilkt raupju mizu.

Ar draugiem ilgi stāvēt klusējot
Un kopā, tālu panorāmu skatot,
Lai katram saule uzlec novizot,
Lai katram vēji ķepurojas matos.

Un savā zemē cieši ieķerties,
To neatdot un nekārot pēc citas,
Lai zemes kumoss taukains ir vai liess,
Tur dziļāk, dziļāk sakņoties bez mitas.

***
Neceliet manai mājai
austrumu pusē sienu,
Nestādiet austrumu pusē
pamalē mežu nevienu.
Saulīti gaidu,
saulīte nepievils,
saulītes mīļumā
pēdējā elpa vēl sils.

Tik un tā
Nomiršu, bet tik un tā
Tomēr dzīvojusi būšu,
Un no dzīves lappusēm
Biezu atmiņkladi šūšu.

Varbūt bērni pārlapos
Kādā tālā laikā,
Un kaut kas no manējā
Būs tiem tieši laikā.

Varbūt pārlūkos kādreiz
Veco pūra lādi,
Varbūt pielaikos un vilks
Kādu manu štāti.

Pat ja visu mantību
Uzskatīs par lieku,
Varbūt kaut kur uzvandīs
Bērnu dienu prieku.

Paldies
Paldies tev, Dievs, par dienu šo,
Par sauli un par lietu.
Paldies par maizi dienišķo,
Par manu dzīves vietu.

Paldies par mīļu cilvēku,
Kas rūpējas un lolo,
Kas uztur manī cerību,
Vēl labas dienas solot.

Paldies par ziediem rudenī,
Kas atkal smaržo vāzē.
Paldies par dzidro ūdeni,
Kas ieliets tīrā glāzē.

Par visiem priekiem mazajiem
Es saku lielu paldies,
Ka nepriecājos es par tiem,
Tu ļoti, ļoti maldies.

Viss piepildīts
Viss piepildīts, viss piepildīts,
Viss piepildīts līdz malām
Ar vasaru, ar vasaru,
Ar vasaru līdz galam.
Viss liepu ziedu smaržas pilns,
Kūst zemeņoga mutē,
Bet ķiršu oga zarā zviln,
Vēl ziemā lūpas kutēs.
Vēl ziemā smaržos vasara,
Vēl ziemā viņu plūkšu,
Kā bites ziedos medu sūc,
Tā nektāru šo sūkšu.
Mūžs piepildīts, mūžs piepildīts,
Mūžs piepildīts līdz malām
Ar vasaru, ar vasaru,
Ar vasaru līdz galam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas