Sirds atsauc Latvijā

2016. gada 13. jūlijs 00:00

531

Ar mūzikas pedagoģi skaistkalnieti Daci Prūsi, nu jau arī baušķenieci, tiekamies viņas omulīgajā dzīvoklītī Bauskā, našķojoties ar meža un dārza ogām. Viņas stāsts – par ceļu uz pārticības zemi Angliju, netīkamu, bet labi atalgotu darbu, iespēju svešatnē attīstīt muzikālās dotības, valodas prasmi un... par karaļvalsti Latviju.

Ekonomiskā «bēgle»
Dace ir Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas diplomēta agronome, viņai ir arī pedagoģijas maģistra grāds, kas iegūts Latvijas Universitātē. Pirms aizbraukšanas no Latvijas vadījusi Bauskas folkloras kopu «Trejupe», spēlējusi Rīgas Danču klubā, vadījusi nometnes un iesaistījusies dažādos projektos un pasākumos, kas saistīti ar muzicēšanu. Dace brīnišķīgi dzied un veiksmīgi māca to citiem, spēlē kokli, cītaru, ģitāru, akordeonu, blokflautu, stabules.

Lēmums par «bēgšanu» no Latvijas nobriedis 2010. gada vasarā, to visvairāk ietekmējusi ģimenes ekonomiskā situācija. Zināms, ka dziedāšana un spēlēšana nav pirmās nepieciešamības prece, darba piedāvājumi strauji kritās. Ja tie arī bija, tad samaksa bija galēji nepietiekama. Automašīnu vairs nevarēja uzturēt, taču bez tās nenokļūt potenciālajās sarīkojumu vai mēģinājumu vietās, veidojās bezizejas aplis, kas kļuva arvien ciešāks... Dace atceras, kā pusgadu mājās padzīvojuši arī bez elektrības, bet raksturīgi savam optimismam tūliņ piebilst, ka tas arī bijis «skaisti».

Savs dārziņš Benberi
Ar paziņu starpniecību Dace sākusi meklēt darba iespējas Anglijā un 2010. gada rudenī devusies pie draugiem Jorkšīrā. Nemitīgos darba meklējumos pagājis mēnesis, bet nekā. Neatrodot darbu, depresija un bezcerība auga augumā. Dace atzīst, ka bijis arī dziļš aizvainojums un neizpratne par savām attiecībām ar Latviju: «Kā tas tā ir iznācis, ka pēc tam, kad esmu ieguldījusi tik daudz sava darba, spēka un laika Latvijas kultūrā un cilvēkos, nokļuvu situācijā, kad esmu visiem parādā?»

Tad uz Angliju pie saviem draugiem aizbraucis dēls Krišjānis, sācis tur strādāt, un Dace pārcēlusies uz Benberi – mazu rūpniecisku pilsētiņu Oksfordšīrā, kur jau nākamajā dienā ar darba aģentūras starpniecību dabūjusi darbu. Kopā ar dēlu īrējuši vienu plašu istabu piecistabu dzīvojamajā mājā ar koplietojamām telpām ar citiem īrniekiem, kas palaikam mainījušies – cilvēki no Nigērijas, Somālijas, Pakistānas, Alžīras.

Dacei pie mājas bijis savs dārziņš, kur audzējusi garšaugus, puķes, pat ērkšķogu krūmu un rozi. No Latvijas atvedusi miķelīšus... Klausoties Daces stāstu, nodomāju, ka Latviju viņa bija paņēmusi līdzi, cieši ieglaustu azotē.

Ekskluzīva pieredze
Dace nonākusi putnu gaļas apstrādes rūpnīcā darīt darbu, par kuru kādreiz pat domu nebija pieļāvusi, – strādāja kautuvē. Darba devēji pamanīja latvisko čaklumu un piedāvāja pastāvīgu darba līgumu, un tas nozīmēja ievērojami lielāku samaksu nekā aģentūras strādniekam. Dace piemin lielo prieku, ko izjutusi, kad ātri vien varējusi atlikt naudu. Parādi sarukuši, un sākusi domāt ne tikai par eksistenci. Izvēlējusies strādāt tikai naktsmaiņās, par ko maksāts vairāk, un dienu varējusi izmantot sevis attīstībai.

Sākusi mācības koledžā, apgūstot svešvalodas kursu ārzemniekiem. Dace ar sajūsmu atceras šo kursu brīnišķīgās īru izcelsmes pasniedzējas dēļ. Tā bijusi ne tikai valodas mācīšanās, bet arī dzīves skola, no kuras iegūtais paliek uz visiem laikiem. Kursi bijuši arī ekskluzīva starptautiskās saskarsmes un kultūras pieredze, jo grupā mācījušies 16 tautību cilvēki: argentīniete, kolumbiete, portugālis, franči, pakistāņi, ķīnietes un citi, visvairāk bijis poļu. Katram savs stāsts un motivācija, kāpēc dzīve tos savedusi kopā šajā angļu valodas apguves kursā.

Trīs vistas sekundē
Bet naktī atkal darbs, bieži ar virsstundām, dažkārt pat līdz 16 stundām diennaktī. Vaicāta, ko tieši darījusi ar vistām, Dace saka: «Iztēlojies – pa konveijeru nepārtraukti garām slīd noplūkti vistu kautķermeņi divās rindās – trīs vistas sekundē, jāpaspēj katrā iegrūst roku, pārbaudīt, vai tur nav palicis kas no iekšām. Ja ir – apskatīt, novērtēt un vajadzības gadījumā noraut no konveijera vistu, iekšas vai abus un iesviest attiecīgajā konteinerā.» Dace smej, ka tagad ir kvalificējusies diagnosticēt vistu slimības, lai gan tikai pēc to nāves.

Jau pirms sarunas ar Daci nodarbināja jautājums – kā viņai, ikdienu vadot mehāniska darba strādnieces lomā, izdevās sadzīvot ar savu radošo dvēseli un vajadzību pēc muzicēšanas? «Man bija līdzi kokle, es spēlēju. Kad tiku pie naudas, nopirku ģitāru, pirmo reizi dzīvē tiku pie sava itāliešu akordeona.»

Tango studijas un ceļojumi
Kad varējusi jau brīvāk sarunāties angliski, Dace devusies uz kādu folkfestivālu, kur iepazinusies ar turienes folkmūziķiem. 2012. gada vasaras nogalē sākusi interesēties par vietējā kultūras nama piedāvājumu. Radusi iespēju dedzīgi aizrauties ar Argentīnas tango studijām, kuras vadījusi pasniedzēja no Kolumbijas. Tad jau Dace varēja atļauties nestrādāt papildu darbus svētdienās. Iepazinusies ar latvieti Roju, ar kuru sakritusi interese par ceļojumiem. Izbraukusi ekskursijās pa tuvējo Anglijas daļu – uz Oksfordu, kur apskatījusi Vorvikas pili, Blenemā apmeklējusi Čērčila rezidenci ar bagātu pils vēsturi un plašiem, skaistiem dārziem, pabijusi Birmingemā, Londonā. Britu galvaspilsētā Dace paspējusi piedalīties arī seno deju meistarklasēs.

Turpinot treniņus tango studijās, atklājies, ka pasniedzēja ir arī vokālā pedagoģe. Dace ņēmusi privātstundas un vēlāk iesaistījusies arī dziedāšanas grupā, kurā dziedāts internacionāls repertuārs angļu valodā.

Pietrūkst savas sabiedrības
2014. gada februārī Dace atgriezās Latvijā. Kā tapa šis lēmums? Nekāda lielā bagātība nebija sakrāta, bet bezizejas aplis sen bija palaidis vaļā. Arvien biežāk prātā ienākusi nojausma, ka Anglijā viss jau «piegriezies». Tādas domas domājot, atsaucies arī ķermenis ar spēcīgām muguras sāpēm, kas pēkšņi un strauji nolikušas uz gultas. Sapratusi, ka, arī atveseļojoties šajā reizē, nekas nebeigsies, jo, smago darbu strādājot, šāda saslimšana ir profesionāla un tikpat kā neizbēgama. Viss noticis strauji desmit dienās – nopirkta biļete mājupceļam, darbā paziņots, ka vairs neieradīsies, ar ko viņus ļoti pārsteigusi, jo nebija vēl nekad kavējusi, allaž bijusi čakla strādniece. Paspējusi vēl sava dārza augus izdalīt kolēģiem. Koledžā atļauts pirms termiņa nokārtot eksāmenu, sertifikātu saņēmusi pa pastu Latvijā.

Tagad atskatoties uz pavadīto laiku Anglijā, Dace atzīst, ka tur piedzīvojusi daudz interesanta. Jo īpašs ieguvums bijušas mācības koledžā, dejošana un dziedāšana kultūras namā, tomēr tur visvairāk pietrūcis savas sabiedrības. Lielākie ieguvumi: izglītība, angļu valodas zināšanas, kas tagad ļauj vadīt programmas un veikt arī gida darbu angļu valodā, nenovērtējama starptautiskās saskarsmes pieredze, jaunas zināšanas un izpratne par Anglijas tautu kultūru, pasaules politiku, par to visvairāk pateicoties angļu valodas pasniedzējai. Praktiskais ieguvums savai radošajai darbībai ir privātstundu pieredze, meistarklases. Ieguvumu uzskaitījumu noslēdzot, Dace piebilst: «Lai gan ikdienas darbs bija patiesi personību iznīcinošs...»

Par maz valsts garantiju
Postintegrācija Latvijā, kā Dace to nosauc, notikusi it kā pati no sevis: «Kāds mani laikam pa tramvaja logu bija redzējis, un darba piedāvājumi uzradās paši. Mans darbs pirms tam Latvijā tomēr bija novērtēts.»

Tagad Dace vada trīs folkloras kopas – «Trejupi» Bauskā, «Vecsauli» Vecsaulē un «Puduri» Dobelē. Viņa pasniedz privātstundas tradicionālajā dziedāšanā, sadarbojas ar folkloras kopu «Vilcenes» ierakstu albuma sagatavošanā, sniedz gida pakalpojumus Bauskas pilī.

Jautāta, vai Anglijā aizvadītos trīs gadus uzskata arī par zaudējumu, Dace pārliecinoši saka: «Nē, lai gan aizbraukšanas brīdī jutos gluži vai nāves slieksni pārkāpjam. Ik pa laikam ir izjūta, ka esmu bijusi ellē.»

Domājot par dzīvi Latvijā, Dace atzīst – tagad biežāk novērtē to, ka šeit nav kara. Savas brīvdomības dēļ bijusi arī atraidīta, bet ar laiku ir nācis novērtējums. Dace piekrīt dēla Krišjāņa teiktajam «mana sirds pieder Latvijai». Tā īstākā latviskā jušana ir Jāņos. Dace var strādāt, ja vajag, gan Lieldienās, gan Ziemassvētkos, taču Jāņi viņai ir svēta tradīcija, kas noteikti svinama. Arī no Anglijas vienmēr ieradusies jāņot Latvijā. Dacei Jāņi nozīmē būt kopā ar dabu un draugiem un dziedāt, dziedāt, dziedāt. Viņai nepietiek ar pāris dziesmām, jo kārtīgi izdziedāties un izsmieties nozīmē dziedāt Līgonaktī, līdz saule uzlēkusi, un vēl Jāņu dienā līdz vakaram.

Kā šeit pietrūkst no dzīves Anglijā? Dace pēc pauzes tomēr atzīst, ka mums valstī vajadzētu vairāk sistēmas garantijas iedzīvotājiem. Viņa gan uzsver, ka mēs Latvijā patiesībā varam justies kā karaļi. Mums ir daudzveidīga pārtikas izvēle un ēdienu gatavošanas tradīcijas, tīrs gaiss, ūdens. Varam peldēties gandrīz jebkurā upē, ezerā un jūrā, varam brist savās pļavās un lasīt puķes, mums ir meži, iespējams atrast klusumu un mieru. Šajā ziņā mēs esam laimes bērni, jo tas nav pieejams jau daudzviet pasaulē un Eiropā arīdzan.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sirds atsauc Latvijā

Kategorijas