Labrīt vietā – laižam uz Franciju!

2016. gada 8. jūlijs 00:00

Vasara ir piedzīvojumu laiks. Mans un vēl trīs kaislīgu futbola fanu spontānais ceļojums sākās agrā 25. jūnija sestdienas rītā, kad stundas laikā nolēmām – mēs brauksim uz Franciju, lai klātienē vērotu Eiropas futbola čempionātu.

Paredzēts bija apmeklēt finālturnīra spēli starp pašreizējo čempioni Spāniju un Itāliju. Pēc dažām stundām devāmies ceļā, nemaz nenojaušot, ka, vāciešu futbola fanu iedvesmoti, mēs mainīsim plānus.

Ar vēlmi un ticību
Es, Elīna un Normunds mača biļetes iegādājāmies internetā no rīta. Arī hoteli, kur apmesties, atradām netālu no stadiona. Sakrāmējuši somas, ar lielu ticību, ka biļetes kurjers tiešām atsūtīs noteiktajā vietā, devāmies uz auto.

Tad pēkšņi piezvanīja Normunda brālis Ģirts un paziņoja: «Es arī braukšu!» Kāpēc ne? Tikai Ģirtam biļetes nebija, bet vēlme 81 tūkstoti ietilpīgā stadionā vērot čempionātu bija spēcīgāka par varbūtību, ka pie stadiona biļetes nedabūs.

Līdzjutēju iedvesmoti
Par nedaudz vairāk nekā 2000 kilometriem turpceļā daudz stāstāmā nav. Braucām ar automašīnu ap 20 stundu bez ilgstošām pieturvietām. Līdz Seintdenisai, kur notika futbola spēle starp Spāniju un Itāliju, bija nedaudz vairāk kā 200 kilometru, kad Ģirts, iedvesmojies no vācu faniem kādā Beļģijas degvielas uzpildes stacijā, iesaucās: «Laižam uz Vācijas un Slovākijas maču!» Mēs visi viņa izaicinājumam piekritām... bez biļetēm kabatā.

Kaislīgie vācieši, kuri, pieturvietā apbruņojušies ar karogiem, dziedāja fanu dziesmas, sacīja, ka biļetes pie stadiona mēs noteikti dabūsim. Tiesa, krietni dārgāk par oficiālo cenu. Mazliet apdomājušies, nolēmām riskēt un devāmies uz «Grand Stade Lille Metropole» stadionu pilsētā Villeneuvē. Ieradušies tur pāris stundu pirms mača, sākām lūkot pēc biļetēm. Tūkstošiem fanu kā upe plūda uz stadiona pusi. Mēs tai līdzi. Nonākot tuvāk stadionam, ievērojām biļešu tirgotājus. Mums paveicās – biļešu pārdevējus trenkāja policija, un, lai nepaliktu mīnusos ar nepārdotām biļetēm, spekulanti tās pārdeva par pašizmaksu. Mūsu gadījumā par 105 eiro gabalā. Teroristu draudu dēļ pie stadiona ieejas mūs pārmeklēja divreiz, tiesa, ļoti pavirši. Elīnas somiņu apsargi nedaudz pakratīja, mazliet paverot, aplūkoja tās saturu, un viss. Biļešu tirgonis nemeloja – vietas labas, tuvu laukumam, metrus desmit no stūra karodziņa un uz laukuma vidusdaļu piektajā rindā.

«Bračkām» cena krīt
Pēc spēles, kurā triumfēja Vācija, devāmies uz mūsu ceļojuma patieso galamērķi – Seintdenisas pilsētu, kur ieradāmies nakts aizsegā. Atrast viesnīcu bija samērā grūti. Navigācijā adrese it kā ievadīta pareizi, bet hoteli nekur nemanījām. Visbeidzot sazvanījāmies ar administratoru, kurš pastāstīja ceļu. Turpat vien bijām. Arī Ģirts bez naktsmājām nepalika. Papildu 40 eiro par divām naktīm, un četrvietīgais numuriņš bija mūsējais – četras gultas, vannasistaba un skapītis. Arī pazemes autostāvvietā aiz lieliem dzelzs vārtiem novietotais auto šķita drošībā.

No rīta cēlušies, devāmies uz Francijas sirdi – Parīzi. Izmantojām metro. Mazliet pastudējot karti, ar vienu pārsēšanos nokļuvām Parīzē – pie paša Eifeļtorņa. Futbola dvaša jūtama visapkārt – ap torni izveidota fanu zona, visapkārt manāmi līdzjutēji ar dažādu valstu karogiem. Vairāki desmiti tumsnēju tirgotāju pārdod suvenīrus. Viņi uzreiz atpazīst, no kuras Eiropas daļas esam, un skaļi sauc – «bračka, padažģi!». Krievu valodu apguvuši un cenas ar preces daudzumu nosauc krieviski. Sākumā vienas Eifeļtorņa figūriņas cena ir 5 eiro, tomēr pēc pāris vārdiem «bračka» par vienu eiro atdod sešas. Tāpat ar karogu – sākuma cena 15 eiro, bet beigās dabūjam to par četriem eiro.

Vieta fanu sektorā
Dienai sliecoties uz vakara pusi, devāmies atpakaļ uz Seintdenisu. Tuvojoties stadionam, pār muguru pārskrien skudriņas. Un jau atkal – visapkārt biļešu spekulanti. Ģirtam veicās jau Parīzē. Tur kāds Spānijas fans latvietim pārdeva biļeti par 55 eiro, pārmaksājot tikai 5 eiro. Vieta fantastiska – Spānijas komandas fanu sektorā. Ģirts bija vienīgais no mūsu kompānijas, kurš atbalstīja «sarkanos», tāpēc biļetes ieguvums raisīja neviltotu prieku un emocijas.

Jāpiemin, ka mēs, pārējie, bijām par Itāliju… un mūsu biļetes maksāja 360 eiro gabalā. Tiesa, par iztērēto naudu neviens nesūdzējās. Tāda ir biļešu tirdzniecības politika. Jāpelna federācijām, aģentūrām un kurjeriem, kuri biļetes izplata un piedāvā to valstu iedzīvotājiem, kuru komandas nespēlē finālturnīrā. Oficiālā mūsu vietu biļešu cena bija 150 – 180 eiro, sastaptais spāņu fans sacīja, ka viņš biļeti pircis par 260 eiro.

Arī «Stade de France» stadionā mūs pārmeklēja pavirši. Ģirts atminējās nesenos notikumus, kad pārbaudes spēles laikā starp Vāciju un Franciju pie stadiona nogranda sprādziens. Tiesa, vēstures notikumus aizmirsām ātri, jo acīm pavērās galvu reibinošs skats – «Stade de France» stadions. Lai nokļūtu līdz mūsu vietām, kāpām pa trepēm apmēram sešstāvu mājas augstumā. Ovālveida stadions raisīja neizsakāmas emocijas. Vietas atkal lieliskas – ļoti augstu, bet viss laukums un stadions pārredzams.

Parīzes burvība
Pēc aizraujošās un fantastiskās spēles, kas noslēdzās ar Itālijas uzvaru, devāmies uz Parīzi, lai baudītu futbola svētkus nakts melnumā. Tūkstošiem fanu klīda pa ielām, Eifeļtornis izgaismots Itālijas karoga krāsās. Par nelaimi, nokavējām piecas minūtes, lai dotos augšup tornī. Pēc vairāku desmitu bilžu uzņemšanas apsēdāmies un baudījām skatu. Visi četri neprātīgā ceļojuma dalībnieki nopūtāmies, laimes pārņemti.

Nākamajā dienā devāmies mājup, bet vēl pirms tam bija kas darāms – jāapmeklē Seintdenisas tirgus, vieta, kur tūkstošiem cilvēku pērk un pārdod visu. Tirgus iespaidīgs, cenas – zemas. Ceļojuma viens no lielākajiem maniem piedzīvojumiem ilga tikai dažas sekundes. Pie sava auto stūres mēs izbraucām slavenās Triumfa arkas apli, kas redzams neskaitāmās filmās. Sešas joslas, bez līnijām un jebkādiem satiksmes dalībnieku regulētājiem. Patīkams un elpu aizraujošs mirklis. Arī paveroties pa auto logu un ieraugot Eifeļtorni, sejā iezogas smaids.

Ceļojuma mērķis bija sajust Eiropas čempionātu futbolā uz savas ādas. Mēs to sasniedzām ar uzviju. To, ko trīs nedēļas vērojām TV ekrānā, piedzīvojām paši. Gaisotne stadionā, kad vienā dziesmā vienojas desmitiem tūkstošu fanu, ir neaprakstāma. Itālijas himna pirms spēles skanēja kā kaujas sauciens un kara pieteikums spāņiem. Kopā nobrauktie 4,5 tūkstoši kilometru, iztērētā nauda un laiks bija tā vērts, lai baudītu labāko futbolu un vaigu vaigā vērotu spēles izcilniekus un kļūtu par nelielu daļu no šī grandiozā pasākuma.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labrīt vietā – laižam uz Franciju!

Kategorijas