Aligatora burgers un kaķa runa bostoniešu dialektā

2016. gada 8. jūlijs 00:00

Ceļojums pāri okeānam, kurā «Bauskas Dzīves» žurnālistei bija iespēja doties mācību nolūkā, ļāva iepazīt Amerikas Savienoto Valstu dažādās sejas – priekpilnos dienvidus Ņūorleānas apkaimē un nācijas šūpuli Bostonu ar prestižākajām studiju vietām.

Iebraucot ASV starpkontinentālajā Hjūstonas lidostā Teksasā, jau paguvu nopriecāties par ātri organizēto muitas deklarācijas aizpildīšanu automātiskajā stendā, kad tūlīt pēc tam stunda bija jāgaida, kamēr imigrācijas dienesta darbinieki savedīs kārtībā datorsistēmu. Bez tiešas dokumentu pārbaudes un sarunas ar ierēdni neviens neamerikānis iebraukt nevar, tāpēc nācās saņemt visus diplomātiskās aktierspēles spēkus, lai pēc okeāna pārlidojuma un ilgās stāvēšanas rindā laipni paskaidrotu, ka ASV mācīšos pāris nedēļu.

Raibā burzmā
Patīkami pārsteidza, ka ar žurnālistiku nesaistīti ļaudis zina, kas ir Izmeklējošo reportieru un redaktoru organizācija (Investigative Reporters and Editors – IRE), kuras ikgadējo sanāksmi Ņūorleānā apmeklēja Baltijas žurnālistu grupa.

Sanāksmes pirmajā vakarā par to vairs nebrīnījos – vairāki tūkstoši dalībnieku no ASV štatiem, Anglijas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas, Somijas, Nīderlandes, Indijas, Bulgārijas, Rumānijas, Polijas, arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām pasaules valstīm piepildīja viesnīcas «Marriot» ēku Kanāla ielā. Vienlaikus notika vairāk nekā desmit diskusiju, darbnīcu, prezentāciju, katru dienu tās bija 70 – 80, kā arī saviesīgas sarunas par sabiedrības sargsuņu darbu.

Džeza galvaspilsētas fonā etniskā daudzveidība nav nekas jauns – Ņūorleānas dažādajos rajonos ar raibu izcelšanās vēsturi valda vēl krāšņāka aina. Burbona ielas krodziņu iekšā saucēji pazīst īstos klientus pilsētas viesu pūlī, veikli ievilinot dāmas gados, vecpuišus, viendzimuma pārus vai skaļas izklaides tīkotājus. Ielā ir burzma, taču ne brīdi nejūties slikti, jo no katrām durvīm plūst dzīvi spēlētā džeza skaņas. Dažs gan brīdina – ja kāds jautā, cik pulkstenis, mobilo telefonu te labāk ārā nevilkt.

Ūdens vienmēr līdzi
Kārotais izbrauciens uz purvāja parku pārspēja gaidīto – dzīvnieki un augi dabiskajā vidē ir brīnišķīgi. Pie ūdeņiem vieglāk izturama Amerikas dienviddaļas vasara – izejot no kondicionētajām telpām pilsētā, mitrais gaiss likās gluži kā karsts dvielis, ar ko iegāž pa seju. Termometra rādītie plus 35 dienvidjūras līča mitruma dēļ likās kā plus 42, tāpēc ūdens pudele vienmēr jānes līdzi. Vienīgo atvēsinošo mirkli tur piedzīvoju rīta peldes laikā āra baseinā, kad pusseptiņos pilsētu pārgāja viens no daudzajiem lietus mākoņiem.

Purvājos ir svaigs un smaržīgs gaiss, nav moskītu, jo ūdens nav stāvošs, lido un dzied ļoti daudz putnu, sauļojas bruņurupuči. Jenotu ģimene nāk tuvāk krastam, aligatori piepeld klāt laivai, jo visi zina – ik pa laikam no kuģīšiem dod ēst. Bruņurupucis pat papeldēja tai pakaļ, kad bija dabūjis divus zefīra gabalus – ja nu iedod vēl?!

Pilsētas krodziņā nogaršoju aligatora burgeri – ja esat ēduši brieža gaļu, gandrīz jau zināt, kāds tas ir. Nomēģināju arī vietējos mikšļus gambo un džambalaju, kam ir izcili svaigs vietējo garšvielu aromāts. Ēdēju pilsētā, kā to dēvēja tūristu busa gide Marī, kas savulaik vairākus gadus pavadījusi Bosnijā un Lietuvā, nogaršoju franču, īru, ebreju un itāliešu gaumē gatavotus ēdienus senā Dārzu rajona garākās ielas krodziņos. Visvairāk pārsteidza pašgatavotie čipsi – aromātiskas, kraukšķīgas kartupeļu šķēlītes bez sāls. Pie bagātīgajiem burgeriem un sviestmaizēm pasniedz frī kartupeļus, kas atgādina dažas latviešu lauku sētas ieradumus. Veģetāriešiem tur nenākas sūdzēties par trūcīgu piedāvājumu, un bezgaļas burgers izskatījās gardāks par parasto.

Video ir patiesi
Ņūorleānas apskates brauciena laikā novērojām aizkustinošu ainu, kurai līdzīgas reizumis vērojamas zvēru mīļotāju interneta vietnēs. Pulciņš vietējo ar vairākiem bērniem glāba pīļumātes mazuļus, kas pa metāla režģa spraugām bija sakrituši ielas notekas šahtā. Šādi notikumi Ņūorleānas privātmāju rajonos neesot retums, jo dzīvnieku te netrūkst, tāpēc jāpalīdz tiem sadzīvot ar civilizāciju, atzina Marī.

Brauciens uz Ozolu alejas plantāciju ļāva apskatīt lauku vidi un Ņūorleānas panorāmu no tilta un līča puses. Koloniālā stila ēka ir 200, 28 ozolu aleja pie tās galvenās ieejas – 300 gadus veca. Mūžzaļos ozolus un rozes te savulaik stādījuši kolonisti, iezīmējot pārstaigātās teritorijas. Amerikas pilsoņu karam veltītajā teltī varēja uzzināt par dienvidnieku ģenerāļa ieradumiem, paverdzināto strādnieku būdās – iepazīt konkrētu cilvēku likteni. Turienieši bēdīgo verdzības laika pieredzi prot pārvērst no pašu audzētām cukurniedrēm gatavotos saldumos, pateicoties par mantojumu gan kolonistiem, gan afroamerikāņu strādniekiem.

Kaķus un suņus Ņūorleānā nesatiku, toties tie bija redzami Bostonā, Baltijas žurnālistu otrajā pieturas vietā. Suņi tur ir jauki un draudzīgi, pat lidostas narkotiku meklētājs gar pasažieriem skraidīja, asti luncinot, kaut uz sāniem bija brīdinājuma plakāts «No pet» jeb «Neglaudīt». Kaķis kā mierinājums iznāca no Bostonas Vestendas – turīgo ģimeņu rajona – privātmājas, kur biju ieklīdusi atceļā uz viesnīcu. Rudi baltais pūkainis nešauboties nāca pretī ar skaļu sveicienu, glaudās gar kājām un apmierināti murrāja, domājams, bostoniešu dialektā, kad to glaudīju un latviski atklāju bēdu ar apmaldīšanos. Tūlīt pēc tam kā glābiņš parādījās itāliešu izcelsmes jauneklis, kas pavadīja līdz viesnīcai, pirms tam latīņamerikāņu krodziņā iepazīstinot ar saviem draugiem un piedāvājot nogaršot burvīgi asas kesediljas. Meksikāniski autentiskas enčiladas bija noslēguma mielasts pēdējā ceļojuma vakarā, kad grupas vadītājs Rendijs aizveda baltiešus uz krogu «Sol Azteka».

Jāizdabū pašam
Kaut arī Bostonā bija vairāk mācību un izglītojošu mediju apmeklējumu, mājastēvi bija parūpējušies par jauniem iespaidiem. Plimutas pilsētas piekrastes restorānā Čarlstonā varējām baudīt nule no jūras izvilkta ēdamā svaigumu. Gliemenēm un omāram, kas nav mēnešiem turēts saldētavā, ir pavisam citāds aromāts. Kaut arī restorāna saimnieka Antonija gaumē gatavotais veselais omārs no cietās čaulas bija jāizdabū pašiem, gardums bija lielisks atalgojums par ķēpīgo darbiņu, kas paveicams tikai ar knaiblēm, dakšu, nazi, bļodiņu roku mazgāšanai, kaudzi salvešu un laberlaci, uz kura ir omāra attēls.

Visur saņēmām lielisku apkalpošanu – vai ieturējāmies smalkā restorānā, picērijā vai krodziņā ar sviestmaizēm. Labvēlība valdīja desmittūkstošu stadionā, kur skatījāmies beisbola spēli – nezinātājam garlaicīgu, taču vietējai sabiedrībai ģimenes vienojošu sarīkojumu. Bez īpašas meklēšanas sastapām lietuviešu izcelsmes amerikāņus, un izbraukšanas dienā tuvējā parkā saskaitīju ap desmit dažādas valodas, kādās runāja te ar bērniem izkustēties atnākušās ģimenes.

Latviju zina
Bostonā etnisko kaleidoskopu uzsver kā priekšrocību, un kopš veidošanās pirmsākumiem mantoto uzņēmīgo imigrantu tradīcijas te pārņem Eiropas un citu pasaules daļu jaunieši, kas ierodas studēt ASV labākajās augstskolās. Ja Amerikā sastop kādu, kas vēl nezina Baltijas valstis vai Latviju, atliek tikai pieminēt basketbolu un Porziņģi – tūlīt atskan sajūsmināts «Ā!» un atzinība, ka esam no vienas zemes ar jauno basketbola zvaigzni. Atvērtība, laipnība un spēja sarunāties ar jebkuru ir sirdi sildoša, salīdzinot ar latviski sarauktajām pierēm un burkšķēšanu pat par laikapstākļiem.

Amerikas braucienu varu salīdzināt ar skatu no Ņūorleānas viesnīcas numura 35. stāva vai Bostonas Prudenšalas centra panorāmas platformas – plašums, daudzveidīgi krāsains horizonts, gaisma un dzīvība. Divās nedēļās iegūti daudzpusīgi profesionālie iespaidi, ieelpots brīvības un labvēlības gaiss, paplašināts redzesloks, lai Latvijā sargsuņa darbu darītu ar jaunu iedvesmu, pārliecību un mērķa izjūtu.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aligatora burgers un kaķa runa bostoniešu dialektā

Kategorijas