Kafija ar «vērmelīti»

2016. gada 1. jūlijs 00:00

605

Četras brīvdienas Līgosvētku laikā ne vienam vien radīja vēlēšanos aizbēgt no Jāņiem ceļojumā. Brauciens uz Ziemeļpoliju, ko mēdz saukt arī par Austrumprūsiju, šķita tam piemērots.

No paziņām par šo maršrutu biju dzirdējusi labas atsauksmes. Nav tālu, nav dārgi. Ceļotāju grupā kopā ar citiem bijām trīs baušķenieces un divas iecavnieces. Pēc brauciena neslēpšu vilšanos, jo izvēlētās tūrisma firmas ceļojuma plāns Poliju ļāva vērot lielākoties pa autobusa logu. Ar neilgām pieturvietām tik braucām un braucām.

Atmiņas – tumšās un gaišās
Pirmā pieturvieta Hitlera bunkuri jeb Vilku midzenis Gierlošā atgādināja Braiena Singera filmu «Valkīra», kas stāsta par šajā vietā notikušo – rūpīgi plānoto, bet neizdevušos atentātu pret fīreru 1944. gada jūlijā.

Bunkuri ir milzīgas, klintīm līdzīgas virszemes būves astoņus metrus biezām sienām un griestiem, nomaskētas ar kokiem, kas stādīti uz jumtiem. Šī «monstru pilsēta» purvaina meža biezoknī tapusi pagājušā gadsimta 40. gadu sākumā un kara beigās uzspridzināta.
Pēc šīs nepatīkamās vietas kā veldze dvēselei bija Svētās Liepas («Święta Lipka») dievnama apmeklējums. Jezuītu klostera kompleksu uzskata par vienu no skaistākajiem baroka arhitektūras pieminekļiem Polijā. Leģenda vēsta, ka šajā vietā ap 1300. gadu liepā, kuras vietā vēlāk uzcelta baznīca, parādījusies Dievmāte ar bērnu uz rokām.

Dievnams mirdz zeltā, un īpaši apbrīnojamas ir 1721. gadā uzbūvētās ērģeles. Vasarā ik pa stundai baznīcā skan ērģeļmūzika, pārsteidzot klausītājus ne tikai ar skaņām, jo greznās figūras kustas – eņģeļi vicina spārnus, zvana zvanus, ķerubi pūš taures, vibrē nimbi virs svēto galvām.

No senatnes – šodienā
Mūsu grupas apmešanās vieta uz trim naktīm bija viesnīca Malborkā. Pilsētas apskatei laiks nebija atvēlēts, redzējām tikai Svētās Marijas pili, ko no trim pusēm ieskauj ūdeņi. Gide atzina, ka zobgaļi Malborkas pili dēvē par pasaulē lielāko sarkano ķieģeļu čupu. Celtne tiešām iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā kā lielākais ķieģeļu arhitektūras piemineklis pasaulē, ko radījušas cilvēka rokas. Teitoņu ordeņa mītne uzskatāma arī par lielāko ķieģeļu gotikas aizsardzības būvi pasaulē.

Ēkas celtas pa posmiem, sākot no 13. gadsimta. Zemā, vidējā un augstā pils savienotas ar ķēžu tiltu un nolaižamajiem vārtiem, kas joprojām darbojas. Noslēgtajā iekšpagalmā bijusi dziļa aka un plaši pagrabi pārtikas rezervēm, lai pils aizstāvji varētu izturēt ilgstošu aplenkumu.

No 1961. gada pils komplekss ir muzejs ar mākslas darbu kolekcijām, dzintara, ieroču, monētu un citām izstādēm, kafejnīcām, veikaliem, tirgotavām, kur var pavadīt dienu senatnes noskaņās.

Mēs steidzāmies atgriezties šodienā, braucot uz piejūras pilsētu Sopotu, kas padomju gados saistījās ar Meža operu. Uz šīs brīvdabas skatuves krietni pirms Jūrmalas «Jaunā viļņa» notika slavenie estrādes mūzikas festivāli. Tā arī neuzzināju, kur tā atrodas un kas tur ir tagad. Atstājot autobusu nomales ieliņā, grupas vadītāja mūs aizveda līdz jaunajam molam, kas ie-stiepjas jūrā puskilometru, un atstāja uz piecām stundām. Svelmainajā dienā nācās glābties jūras mēsliem pilnajā ūdenī, pludmalē bez pārģērbšanās kabīnēm vai arī saules piekarsētajā tirdzniecības ielā. No Sopotas vēlu atgriezušies hotelī Malborkā, otrā rītā pa to pašu ceļu «rullējām» vēlreiz 65,4 km, nu jau uz Gdaņsku.

Turp un šurp
Gdaņsku, Sopotu un Gdiņu poļi dēvējot par trejpilsētu. To var salīdzināt ar mūsu Jūrmalu no Liel-upes līdz Kauguriem. Varat iedomāties, ka, apmetoties viesnīcā Bauskā, vienu dienu jūs vestu ekskursijā uz Dzintariem, bet nākamajā uz Majoriem? Mūsu ceļojumā diemžēl notika tā.

Gdaņskas vecpilsēta ir pārsteidzoši skaista, krāsainās rindu mājas uz galvenās Garās ielas atgādina Amsterdamu vai citas Hanzas savienības pilsētas. Pilsētas Rātsnams ir kā baznīcai – ar augstu zvanu torni. Milzīga ir svētās Maricas baznīca, kurā vienlaikus var sapulcēties 25 tūkstoši dievlūdzēju. Lielākās Polijas ostas pilsētas vēsture sniedzas vairāk nekā 1000 gadu senā pagātnē, Gdaņska ir vecāka par Rīgu, dibināta 997. gadā. Kara laikā vācu pilsēta Danciga tika sagrauta drupās un tās vietā uzcelta poļu Gdaņska, izlasīju kādā ceļvedī. Ievērību pelna Gdaņskas kuģu būvētava, kur strādājošie izveidoja arodbiedrību «Solidaritāte», kas iešūpoja padomijas impērijas pamatus.

Šodienas Gdaņskā jūtama poļu, vācu un pavisam īpašās šejieniešu kašubu kultūras ietekme. Par pēdējiem mazliet pastāstīja gide Gdaņ-skā. Kašubi ir viena no senajām poļu ciltīm, kam izdevies izvairīties no asimilēšanās, saglabājot savdabību, dialektu, rakstību, tradīcijas, ēdienus. Viņu ciemos var izbaudīt ko pavisam īpašu un neikdienišķu.

Sagadījās tā, ka no Gdaņskas mums steigšus bija jāmetas uz Gdiņu, no turienes todien kursēja ūdens tramvajs uz Hēlas pussalu, un iepriekš to neviens nevarot zināt, skaidroja grupas vadītāja. Līdzīgi kā Kuršu kāpas Lietuvā, 35 kilometrus garā zemes strēle ir iecienīta atpūtas vieta. Šejienes ūdeņos ķertā, sviestā ceptā bute un vietējais alus ir katrā krodziņā.

Diemžēl nonākot Hēlā, gleznainās pussalas apskatei, pusdienošanai un iebrišanai jūrā mums deva vien divas stundas. Pēc tam atkal braucām – 160 kilometrus līdz viesnīcai Malborkā.

Par braucēju drošību domājot
Brauciena pēdējā dienā, ceļam pagriežoties uz māju pusi, piestājām senprūšu dibinātajā Fromborkā. Tur strādājis un mūža mieru radis pasaulslavenais polis astronoms Nikolajs Koperniks. Par viņu ieinteresētie tūristi uztur mazpilsētu pie dzīvības, jo uzņēmumi slēgti un darbu var atrast tikai tūrisma jomā vai vietējā psihiatriskajā slimnīcā, stāstīja vietējais gids.

Man šis ceļojums atgādināja lidmašīnas čārterreisu, kas par pamatsummu nogādā līdz apmešanās vietai, ne vairāk. Mūsu braucienā papildus samaksājām par piecām ekskursijām, bet gidi bija trijās apskates vietās. Sopotā un Hēlā viss bija pašu ziņā.

Neracionālie pārbraucieni nogurdināja, un no uzkodām degvielas uzpildes stacijās nevar pārtikt. Tūrisma firma «Laimtūre» mājaslapā apgalvo, ka ceļotājiem pieturvietās autobusā būs pieejams karsts ūdens līdzņemtā dzēriena vai zupas apliešanai, tomēr tā nebija. Eiropas Savienības regulas to nepieļauj tūristu drošības dēļ, apgalvoja grupas vadītāja.

Pieņemsim, ka tā, taču – kā ar pasažieru drošību, ja firmas nodrošinātajā braucienā autobusam garajā ceļā ir tikai viens šoferis? Viņš atceļā pie stūres bija daudzas stundas no vietas cauri bargam pērkona negaisam, kas mūs pavadīja jau no Polijas. Daži grupas dalībnieki solījās vērsties Patērētāju aizsardzības dienestā, citi – vēl kādās kontrolējošās iestādēs. Lai katrs pats izdara savus secinājumus! Polija pie nebūšanām brauciena organizācijā nav vainojama. Tā ir skaista, tāpat kā Latvija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kafija ar «vērmelīti»

Kategorijas