Dzīvnieki saprot saimnieka valodu

2016. gada 30. maijs 00:00

134

Tūristu autobuss no Lietuvas dodas projām, bet no cita busa izbirst ap 20 Ķekavas skolēnu. Bērni Bauskas novada Codes pagasta Trušu pilsētiņā ir visbiežākie viesi. Dzīvnieku sētas saimnieks Ojārs Narvils «Bauskas Dzīvei» atklāj, ka viņa saimniecība pamazām paplašinās.

Gotiņas var «saķemmēties»
Pašlaik tajā mīt ap 30 aitu, 300 trušu, astoņi tītari, desmit pīles, 15 zosis un tikpat liellopu. Saimnieks uzsver, ka šis nav stingras uzskaites uzņēmums, dzīvnieciņi dzīvo savu mūžu – vieni dodas projām, citi piedzimst. Plašajā teritorijā nav glīti būvētu guļbaļķu kūtiņu, krāsotu aploka kāršu vai citu izdaiļojumu.

«Vēlos bērniem parādīt, ka lopiņiem jādzīvo vidē, kas ir vispiemērotākā. Tai nav jābūt pēc cilvēku priekšstatiem izskaistinātai vietai,» stāsta O. Narvils.

Tas nenozīmē, ka apkārtnē valda haoss un netīrība. Trušu mājiņas vienmēr iztīrītas, no dzīvnieku aizgaldiem regulāri izvāc mēslus. Pinkainās ‘Hailandes’ govis ganās zaļu zāli apaugušā aplokā, kura vienā malā atstāts kārklu puduris. Tur lopiņi var patverties no svelmes, «saķemmēties», beržoties gar zaļajiem zariem. Kad gotiņām atskries teliņi, tos nenošķirs citu no cita. Apmeklētāji varēs vērot, kā teliņi ēd no mammas pupa.

Piens vai inde
Saimnieks piebilst, ka savam dzīvnieku pulkam negādās eksotiskus svešzemju lopiņus. Te nebūs pērtiķu, strausu vai zebru. Šeit gan lieliem, gan maziem būs iespēja izzināt mūsu zemes dzīvniekus, to ikdienu, dzīves apstākļus un barošanas kārtību.

«Ar nožēlu jāsecina, ka mūsu pašu Latvijas bērni ir ļoti attālinājušies no dabas un īstās dzīves. Reiz es slaucu kazu, apkārt bija skolēni. Ieslaucu vienai meitenei pieniņu plaukstā, lai varētu padzert. Jums bija jāredz tā bērna seja – it kā viņai kādu indi dotu! Skolotājas dusmas nebija mazākas – es gribot bērnu noindēt! Tas tikai kazas pieniņš! Par ikdienu kļūst gadījumi, ka āzi sauc par lamu vai gotiņu dēvē par āzi, jo tai taču ragi. Reiz satraukti skolēni atskrēja pie manis un stāstīja, ka dažas vistas esot beigtas, citas tūlīt nobeigšoties. Aizgājām uz «nelaimes» vietu, kur dējējas, izgūlušās kūdras kaudzē, kašājās, dažai bija kājas gaisā. Kad bērniem stāstu, ka vistiņas tā mazgājas un atpūšas, viņi negrib man ticēt,» piedzīvoto apraksta Ojārs.

Pasper ar kāju
Dzīvnieku sētas kopējs secina: «Diemžēl līdz ar nezināšanu un dzīvnieku uzvedības neizprašanu vairojas cietsirdība pret tiem. Reiz kāda sākumskolas vecuma meitene bija paņēmusi no būrīša mazo trušu bērniņu un tā stiprāk saspiedusi. Garausis, sevi glābdams, meitenei ar nadziņu ieskrāpēja. Līdz ar kliedzienu trusītis tika nomests zemē un pasperts ar kāju. Kad piesteidzos klāt, lai bērnam aizrādītu, mani šokēja mātes atbilde: «Ko tas lops iedomājas – skrāpēties!? Un meitene jau neko neizdarīja, paspēra tikai! Vēl jau ir dzīvs.».»

Ojārs atzīst – šajā situācijā nav jutis dusmas, bet pārņēmis žēlums par nelaimīgo cilvēkbērnu, kam izpratne par dzīvām būtnēm un līdzcietību ir sveša.

Ceļas pussešos
Trušu pilsētiņā tomēr varot sastapt daudz dzīvniekus izprast un mīlēt gribošu bērnu un pieaugušo. Viņu dēļ saimnieks gatavs paplašināt un labiekārtot teritoriju. Apmeklētāju pozitīvās emocijas jūt ne tikai Ojārs, bet visa viņa kuplā astaiņu un ķepaiņu saime.

«Mīļo radībiņu dēļ te dzīvoju. Guļu līdzās treilerī. No rīta pussešos pamostos, iznāku laukuma vidū, sasitu plaukstas, uzūjinu, un visi nāk pie manis. Aitas un kazas pa priekšu, līdz ar tām vecais āzis Fredis. Bullītis Nabis pieiet pie aploka, ‘Hailandes’ gotiņas Tīna un Šēra man uzmauj. Tās ir tikpat skaistas dziedātājas kā slavenās vārdamāsas – rokzvaigznes. Tad atskan vistu, gaiļu, tītaru balsis. Namiņos sarosās truši. Lopiņi ne tikai dzird manu balsi, bet saprot mīļo sveicināšanu un atbild ar to pašu,» tā sākas Trušu pilsētiņas saimnieka Ojāra Narvila rīts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvnieki saprot saimnieka valodu

Kategorijas