Iela kā Bauskas medicīnas vēstures grāmata

2016. gada 8. aprīlis 00:00

4086

Iela kā Bauskas medicīnas vēstures grāmata

Slimnīcas ielai, kas 20. gadsimta sākumā bija mājlopu ceļš uz ganībām, nosaukums ir mainīts četras reizes. Pirmā ēka šajā ielā bija 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā uzbūvētais Bauskas jaunās slimnīcas korpuss, bet nedaudz atstatu – arī galvenā ārsta dzīvojamais nams ar pacientu pieņemšanas kabinetu. Abas ēkas projektēja tolaik Latvijā pazīstams arhitekts Aleksandrs Klinklāvs.

Bauskas slimnīcas vēsturiskais korpuss tagad atrodas Dārza, nevis Slimnīcas ielā. Galvenā ārsta nams gan ir saglabājis iepriekšējo adresi, arī kādreizējās infekcijas nodaļas ēkas adrese ir Slimnīcas iela.

Vienas profesijas pārstāvji
Bauskā ir maz namu, kas ir saglabājuši savu sākotnējo veidolu, un nav ēku, ko tradicionāli apdzīvo vienas profesijas pārstāvji. Slimnīcas galvenā ārsta māja Slimnīcas ielā 2 ir īpašs izņēmums, jo, sākot no 40. gadiem, tajā ir dzīvojuši un joprojām mīt tikai mediķi. Nams ir saglabājis gan vēsturisko auru, gan vairāku paaudžu inteliģences starojumu.

Kopš 70. gadiem vēsturiskajā ēkā dzīvo Bauskas slimnīcas bijušais galvenais ārsts Uldis Eimuss, viņa dzīvesbiedre Rūta – slimnīcas bērnu nodaļas bijusī vadītāja, farmaceite Aija Ozola, viņas vīrs, interešu izglītības pedagogs Pēteris Ozols, pensionēta rentgenoloģe, etnogrāfisko jostu audēja, tautas daiļamata meistare Aija Ozola. Viņas vīru ķirurgu Marku Ozolu joprojām labi atceras pilsētnieku vecākā paaudze.

Divu Aiju Ozolu atrašanās vienā mājā agrāk izraisījusi ne vienu vien kuriozu. Ciemiņiem, kuri ieradās pie mediķes Aijas Ozolas, uzreiz atsaukušās divas dāmas. «Tā ir tikai neparasta sakritība. Mēs neesam radinieces. Vienīgais, kas abām atšķiras, ir dzimšanas gads,» teic farmaceite Aija.

Ainava ar zirgu un aunu
Eimusu un Pētera Ozola ģimene «Bauskas Dzīvi» sirsnīgi uzņem savā mājīgajā namā. Dažbrīd pat jūtamies kā ciemiņi, nevis intervētāji.
Atmiņās kavējas Uldis Eimuss: «Bauskā esmu kopš 1970. gada. Pirms tam strādāju Ludzā, biju slimnīcas galvenais ārsts. Bauskas slimnīcā tajā periodā dažādu iemeslu dēļ mainījās vairāki galvenie ārsti. Uzzināju, ka šī vieta ir vakanta. Mani vecāki dzīvoja Iecavā, gribējās būt viņiem tuvāk. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ pieņēmu darba piedāvājumu Bauskā. Ko tik nesolīja Bauskas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Kiriļins, lai Bauskas slimnīcai dabūtu galveno ārstu – pat trīsistabu dzīvokli! To nepiešķīra, bet piedāvāja apmesties vēsturiskā dakteru nama otrajā stāvā.»

Dakteris Eimuss atceras pirmo reizi, kad ienākuši mežonīgi aizaugušajā pagalmā: «Sētsvidū ganījās piesiets auns, mazliet tālāk – zirgs. Abi kustoņi bija Bauskas slimnīcas īpašums. Aunu turēja, lai ņemtu klīniskās analīzes, tādējādi pārbaudot dažādu cilvēkiem paredzētu medikamentu ietekmi uz dzīvnieka organismu. Kopš 70. gadiem medicīna ir tik strauji attīstījusies, ka stāstiņš par Bauskas slimnīcas aunu mūsu laikmeta cilvēkiem šķiet kā leģenda. Zirga pajūgā pārvadāja dažādas kravas. Atceros, ka slimnīcas saimniecībā tika turētas arī cūkas.»

Tulpju lauks pagalmā
Uz Eimusu mājokli ved arhitekta Klinklāva projektētās koka kāpnes, viesistabā ir oriģinālais parkets, saglabājušies arī dekoratīvi koka pilastri. Māja ir skaisti izvietota ainavā, būvēta ar labu izpratni un stila izjūtu. Istabas ir gaišas un saulainas. Mājas priekšā ir liels pagalms, prasmīgi izveidota zaļā zona, ko rietumu pusē pašreizējie iedzīvotāji papildinājuši ar jauniem skujeņu stādījumiem.

Ēkas pirmajā stāvā sākotnēji atradās ambulatorās pieņemšanas telpa, arī zobārsta kabinets. Kādu laiku šeit bija pat dzemdību nodaļa, arī bijušās Bauskas sanitāri epidemioloģiskās stacijas darbistaba.

Dakteru mājā pirms Eimusu ienākšanas jau dzīvoja Markus un Aija Ozoli. Gan Uldis, gan Rūta sarunā bieži atceras savu kolēģi. Rūta Eimusa atzīst: «Vēsturisko ēku 90. gados privatizēja mūsu un abas Ozolu ģimenes. Namu daudzi iekāroja un gribēja iegūt savā īpašumā, bet Markus Ozols bija pasteidzies un vēl padomju laikā savu dzīvokli un zemi nopircis par skaidru naudu. Ķirurgam bija iekrājumi, jo viņš audzēja un pārdeva dažādu šķirņu tulpju sīpolus. Markus plantācija atradās pagalma rietumu pusē. Viņa tulpju dārziņš izskatījās tikpat perfekts kā operāciju zāles galds. Tulpes bija ārsta vaļasprieks un relaksācija.»

Farmaceite Aija Ozola atceras, ka slimnīcas palātā, gaidot dēla Kristapa dzemdības, ilgi stāvējusi pie loga un raudzījusies uz Markus Ozola ziedošajām tulpēm. Tās bija tik skaistas, ka palīdzēja aizmirst sāpes un uztraukumu.
Vēsturiskajā namā ir uzauguši Eimusu divi bērni un mazbērni, Aijas un Pētera trīs bērni. Aija un Rūta atzīst, ka plašā, no visām pusēm ar lieliem kokiem norobežotā piemājas apkārtne bērniem ir gluži kā paradīze. Šeit bērnību ir pavadījuši arī daudzu citu Bauskas ārstu mazuļi. Kad dakteres Ilgas Zīlītes ģimene no Slimnīcas ielas 2. nama pārcēlās uz citu mītni, galvenais ārsts Uldis Eimuss brīvo dzīvoklīti piedāvāja jaunajai, enerģiskajai farmaceitei Aijai Ozolai. «Es jau sen sapņoju dzīvot šajā mājā. Ik rītu, vedot dēlu uz bērnudārzu, caur kokiem un krūmiem vēroju vilinošo ēku. Biju kā spārnos, kad Uldis Eimuss mums piedāvāja dzīvokli. Viņš par maniem sapņiem taču neko nezināja,» brīnās Aija.

Ģimeņu draudzība
Žurnāliste Ruta Keiša dalās informācijā par Bauskas slimnīcas kādreizējā galvenā ārsta Kārļa Neidera un savas ģimenes ciešajām saiknēm: «Neideri uz Bausku pārcēlās no Līvāniem 30. gadu beigās. Kārlis Neiders 1941. gadā tika iecelts par galveno ārstu un kādu laiku bija iesaistīts jaunās Bauskas slimnīcas celtniecībā. Neidera sieva Ērika bija zobārste, viņas kabinets atradās tolaik par doktorātu dēvētajā ārstu dzīvojamajā mājā. Mana mamma Lilija Pilupa stāstīja, ka draudzība starp abām ģimenēm aizsākās, kad manam vectēvam Jānim Punkam vajadzēja operēt plaukstu. Iekaisums bija tik draudīgs, ka plaukstu izdevās glābt, vienīgi pateicoties ķirurga Kārļa Neidera meistarībai. Kara laikā ar pārtiku pilsētās bija trūcīgi... Tad mana vecmāmiņa un vectēvs, kuri dzīvoja laukos, ārstu ģimenei izlīdzēja ar gaļu, sviestu, pašceptu rudzu maizi. Mana mamma, viņas brālis Jānis un māsa Milda, kuri gāja skolā Bauskā, bargajās kara ziemās nereti pārnakšņoja doktorātā, baudot Neideru ģimenes viesmīlību. Viņu bērni Mirdza, Velta un Gunārs vasarās bieži ciemojās laukos pie manas vecmāmiņas Otīlijas. Neideru ģimene Bausku atstāja 1944. gadā un devās trimdā. Par to, ka visi Neideri sveiki un veseli nokļuvuši jaunajā mītnes zemē, nejauši uzzināju 1991. gadā, piedaloties baltiešu ekspedīcijā Noriļskā, kur pie Šmita kalna veidojām memoriālu. Tā bija necerēti priecīga ziņa manai mammai.»

Patīkami kaimiņi
Ruta stāsta, ka Neideru vecākā meita, ASV Bufalo universitātes profesore, Mirdza Neiders Latviju atkal ieraudzīja 1991. gadā. Viņa apciemoja Rutas mammu Liliju, iegriezās savas bērnības mājās Slimnīcas ielā 2. Vēlāk Bausku apmeklēja arī Mirdzas brālis Gunārs ar ģimeni. Šī epizode ir palikusi prātā arī Uldim Eimusam: «Viņi ienāca mūsu dzīvoklī, apstājās un iesaucās: «Parkets! Tas pats, kas bērnībā!» Varēja just, cik emocionāli saviļņojošs viņiem bija šis mirklis.»

Slimnīcas ielu varētu dēvēt par Ārstu ielu, joko pensionētā skolotāja Mudīte Strazdiņa. Viņa dzīvo daudzdzīvokļu ēkā Slimnīcas ielā 3, ko 60. gados uzcēla Bauskas sadzīves pakalpojumu kombināta (SPK) darbiniekiem, bet allaž šeit ir dzīvojuši arī ārsti. Vairāk nekā 50 gadu te mīt SPK ilggadējā grāmatvede Anna Ābola, kurai tagad ir 91 gads.

Mudīte Strazdiņa atklāj: «Anna ir brīnišķīgs, gaišs cilvēks ar skaidru galvu un možu prātu. Viņas meita Māra Bērziņa Gailīšu pagastā strādā par zobārsti. Mūsu mājā bija dzīvoklis dakterei Ilgai Upeniecei, daudzus gadus kaimiņiene bija ginekoloģe Alla Hačikjana. Pašlaik Slimnīcas ielā 3 dzīvo gudra, izglītota medmāsa Illa Paļčevska, pensionēta medmāsa Aina Zvejniece, acu ārste Ilze Kinta, bijušais neatliekamās medicīniskās palīdzības šoferis Ēvalds Beļajevs, viņa sieva pensionēta medmāsa Gundega Beļajeva. Atceros, ka mūsu nama pagrabstāvā atradās fizioterapijas un rehabilitācijas centrs ar tolaik Bauskā vismodernāko aprīkojumu. Tajā strādāja ārsts Aleksandrs Mukāns, kurš izmantoja arī Austrumu medicīnas metodes. Tagad mājas pirmajā stāvā atrodas ģimenes ārstes Vilmas Butules prakse.»

Var pētīt būvniecības metodes
Visi aptaujātie Slimnīcas ielas iedzīvotāji apgalvo, ka labāku vietu dzīvošanai neatrast, jo dažu minūšu gājiena attālumā ir poliklīnika, slimnīca, autoosta, divas bankas, divas apdrošināšanas kompānijas, divas aptiekas, trīs pārtikas veikali, biroja piederumu un sīkpreču tirgotavas, tautastērpu darbnīca un pat restorāns Bauskas viesnīcā.

Slimnīcas iela, kas ir viena no īsākajām pilsētā, gluži kā bilžu grāmata ilustrē attieksmi pret sabiedrisko un dzīvojamo ēku arhitektūru 80 gadu periodā. Respektablākā sabiedriskā ēka pilsētā ir Bauskas slimnīcas vecais korpuss, kas ir arī korekti atjaunots, akcentējot arhitektoniskās kvalitātes. Tas pats attiecas arī uz ārstu dzīvojamo namu. Diezgan solīda izskatās vecākā daudzstāvu māja Slimnīcas ielā 3, dzīvošanai gana labas ir tai līdzīgās vēl divas ēkas, toties jaunāka būve – bijušās infekcijas nodaļas korpuss – jau ir neizteiksmīgs, paviršs būvnieku un projektētāju darba rezultāts. Interesants, 70. gadiem raksturīgs ir Bauskas autoostas veidols, bet kāds skats paveras aiz tās! Nekopts, drūms laukums ar 80. gadu pelēko, monstrozo kompānijas «Lattelekom» korpusu! Šķiet, ka dažas ēkas novietotas, kur pagadās, ignorējot pilsētas apbūves principus. Izņēmums ir 21. gadsimtā celtais «Eilas biroju» nams. Tas vieš cerības, ka attieksme pret pilsētbūvniecību, celtniecības materiāliem un kvalitāti palēnām mainās.

VĒSTURISKĀ UZZIŅA

Slimnīcas iela Bauskā

Slimnīcas iela Bauskā ir viena no jaunākajām pilsētā. Senākajos pilsētas plānos, kas tapuši pirms Pirmā pasaules kara, tās nemaz nav.

1920. gadā Bauskas pilsētas dome nolēma par 16,5 tūkstošiem rubļu atpirkt no pilsoņa Georga Bethera ielu, ko Pirmā pasaules kara laikā viņa īpašumā bija ierīkojušas vācu okupācijas varas iestādes un dēvēja par Firksa ielu (Slimnīcas iela posmā no Plūdoņa līdz Dārza ielai).

Pēc tam pilsētas valde novadniekam un dzejniekam Vilim Plūdonim lūdza piekrišanu Firksa ielu nosaukt viņa vārdā. Tolaik nekāda vienošanās ar dzejnieku panākta netika, un tikai 30. gadu beigās acīmredzot saņemta viņa piekrišana un ielu pārdēvēja par Plūdoņa ielu. Savukārt pēc dzejnieka nāves 1940. gada februārī Plūdoņa vārds tika piešķirts Pils ielai, bet Plūdoņa ielu (tagadējo Slimnīcas ielu) pārdēvēja par Ziedoņa ielu. Pēc Otrā pasaules kara to nosauca par Slimnīcas ielu.

1930. gadu vidū radās ideja par jaunas un modernas slimnīcas celtniecību. 1937. gadā Bauskas pilsētas pašvaldība no zemes īpašniekiem Tomsona un Lodinga par 8 tūkstošiem latu atpirka neapbūvētu zemes īpašumu, bet 1938. gadā pēc latviešu arhitekta Aleksandra Klinklāva projekta sākās jaunās slimnīcas būvniecība, ko pabeidza 1942. gada novembrī. Tai līdzās Slimnīcas ielā tika uzbūvēta galvenā ārsta dzīvojamā māja.

40. gadu beigās Slimnīcas iela bija viena no tām, kas pavasaros un rudeņos kļuva par neizbrienamu dubļu muklāju. 50. gadu sākumā pa Slimnīcas un Dārza ielu tika aizliegta pilsētnieku lopu dzīšana uz ganībām, bet 60. gadu sākumā Slimnīcas ielu asfaltēja.

50. gadu vidū Slimnīcas ielā sākās daudzdzīvokļu ēku būvniecība. Pavisam tika uzcelti trīs nami.

Slimnīcas ielas nogāze posmā no Rijas ielas uz tagadējo Plūdoņa ielu padomju laikā līdz daudzdzīvokļu nama uzcelšanai 80. gados bija bērnu iecienītākais slīdkalniņš.

1970. gadā ekspluatācijā tika nodota autoosta, kas tolaik bija viena no modernākajām Latvijā.

1979. gadā tika sākta Bauskas viesnīcas būvniecība, ko pabeidza 1986. gadā, bet 80. gadu sākumā, pārbūvējot vecās slimnīcas ēkas, tika uzcelts Bauskas slimnīcas infekcijas nodaļas korpuss. Savukārt 2005. gadā Slimnīcas ielā, iepretī autoostai un viesnīcai, atvēra jaunuzcelto firmas «Eila» biroju ēku.

Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs.

+ 5

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Iela kā Bauskas medicīnas vēstures grāmata

Kategorijas