Jubilāre: «Esmu pēdējā savā dzimtā»

2016. gada 6. aprīlis 00:00

Baušķeniece Herta Mačēna 4. aprīlī atzīmēja 90 gadu jubileju. Sirmā kundze vecumdienas pavada «Derpeles» pansionāta Bauskas filiālē
un ar dzīvi ir apmierināta.

Jubilāri sveikt bija ieradies Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks un sabiedrisko attiecību speciāliste Andra Matuļenko, kā arī pansionāta «Derpele» vadītāja Inta Savicka.

Ar atnākušajiem H. Mačēna padalījās ar savu dzīvesstāstu. Viņa piedzimusi netālu no Bruknas, tagadējā Dāviņu pagasta «Tabačniekos». Saimniecības nosaukums esot nācis vēl no vecvectēva laikiem, kad ēkā bijusi tabakas ražotne. Saimniecība bijusi liela – apmēram simt hektāru zemes, mežs, 14 govis, zirgi. Skolā pabeigusi tikai sešas klases – vecākiem bijusi vienīgais bērns, un vajadzējis strādnieku.

Padomju Savienības sastāvā iekļautajai, okupētajai Latvijai klājās slikti – 1949. gadā Mačēnu ģimeni aizveda uz Sibīriju. «Omskaja oblastj, Volgogradskij rajon,» teic H. Mačēna. Šie vārdi iekalti galvā uz mūžu. Tur viegli nav bijis, un ar to vajadzējis samierināties, jo atgriešanos dzimtenē padomju vara nebija paredzējusi. «Bijām iedzīvojušies un gatavi palikt. Tēvs bija kalējs, es strādāju par slaucēju,» atceras sirmā kundze. Pret izsūtītajiem nav bijusi slikta attieksme, jo atvesti, lai palīdzētu tiem apgabaliem, kur cilvēki cieš badu.

Toreiz laukus apstrādājuši ar buļļiem, zirgi – tikai braukšanai uz pilsētu. Vērši bijuši paklausīgi un gudri – velk arklu un tik staigā nopakaļ. «Bija jau pustraki buļļi arī, bet mēs, meitenes, bijām vēl trakākas,» joko bijusī sibīriete.

Pēc astoņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem Herta atgriezusies Latvijā. Šeit sagaidījis tukšums – māju vairs nebija. Dāviņu pagastā, daudzdzīvokļu ēkā virs veikala, piešķirts dzīvoklis. Tur arī mūžs pavadīts. 20 gadi nostrādāti Dāviņu sovhozā. Toreiz daudz strādnieku bijis no Krievijas, ar viņiem sadzīvots labi. Labsirdīgi cilvēki bija atbraukuši uz Latviju, vērtē H. Mačēna.

Tagad jubilāre mīt «Derpeles» pansionātā. Ar dzīvi apmierināta – pensionāri šeit esot aprūpēti, pabaroti, labas māsiņas un vadītāja. Skumji, ka savā dzimtā Herta esot pēdējā – kad viņu guldīšot smiltājā, tad dzimtas kapiņus varēšot slēgt. Daži radi esot Vācijā, savulaik bijusi iespēja izbraukt. Un tas arī viss. Pati atzīst, ka jūtas labi, pastaigāt var un pēc pieciem gadiem atkal gatava gaidīt ciemiņus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jubilāre: «Esmu pēdējā savā dzimtā»

Kategorijas