Baznīcas nav iedomājamas bez mūzikas

2016. gada 18. marts 00:00

365

Atrodoties luterāņu vai katoļu dievnamos, parasti nedomājam par mūziku, kas skan. Tā vienkārši ir organiska un ļoti pierasta liturģijas sastāvdaļa. Taču pat mūzikas jomā neizglītoti cilvēki tomēr spēj saklausīt atšķirību starp skaņdarbiem, kas tiek spēlēti vai dziedāti luterāņu un katoļu baznīcās.

Iesaka lasīt angliski
Mūzikas vēsturnieks, vijolnieks un vairāku augstskolu docētājs Boriss Avramecs Bauskas pilī ik mēnesi lasa lekciju par seno mūziku. Jau ir notikušas divas nodarbības. Nākamā, kas paredzēta aprīlī, tiks veltīta baroka mūzikai – Baha, Hendeļa, Vivaldi laikmetam.

Senās mūzikas pamats ir sakrālā mūzika, kas padomju laikā vispār netika pētīta. Līdz ar to izveidojās pārrāvums Eiropas mūzikas vēsturē, kas aptver viduslaikus un renesansi. Latviešu valodā joprojām nav izdota neviena monogrāfija par seno mūziku, bet padomju periodā rakstītie avoti ir novecojuši un bieži vien aplami, uzsver Boriss Avramecs. Visiem, kuri interesējas par seno mūziku, viņš iesaka lasīt izdevumus angļu valodā.

Reformācija ievieš pārmaiņas
Sakrālās mūzikas jomā vislielākās pārmaiņas notika renesanses laikmetā. Eiropas glezniecībā šis periods aptver trīs simtgades, bet mūzikas vēsturē tas ir īss – vien 150 gadu no 1450. līdz 1600. gadam. Viens no laikmeta nozīmīgākajiem sasniegumiem bija nošu drukāšana, jo pirms tam daudzus gadsimtus notis pārrakstīja ar roku, bet vislielākās pārmaiņas sakrālajā mūzikā izraisīja reformācija ar šīs kustības līderi Mārtiņu Luteru priekšgalā.

Renesanses laikmetā viduslaikiem raksturīgo teocentrisko jeb uz Dievu vērsto domāšanu nomaina antropocentrisms – cilvēka fokusēšana. Par spīti dažādām pārmaiņām un jauninājumiem, garīgā mūzika joprojām saglabā galveno lomu. Visur dominē polifonija jeb daudzbalsība. Liturģiskās mūzikas svarīgākie žanri renesanses laikmetā bija mesa un motete. Šajā periodā sakrālajā mūzikā tika sasniegta fantastiska meistarība, atzīst lektors.

Telpiskas kategorijas
Boriss Avramecs skaidro: «Tajā laikā komponisti domāja telpiskās kategorijās. Rakstot garīgās mūzikas skaņdarbus, viņi ar skaņām veidoja piramīdas un sfēru lokus. Renesanses mūzikas sistēma ir tonāla. Tas klausītājiem atvieglo uztveri. Šī perioda mūzikai nepiemīt nekāda subjektivitāte, kas kļuva noteicošā 19. gadsimtā. Viduslaikos un renesansē komponisti vienmēr akcentēja nostādni, ka Dieva radītā pasaule iemieso harmoniju, tāpēc skaņražu uzdevums ir sacerēt mūziku, balstoties jau esošajā sistēmā. Mūzikai bija jārada mūžības un bezgalības izjūta. Telpiskums ir svarīgs arī izpildījumā. To panāca, katedrālē vai baznīcā dziedātāju grupas nostādot dažādās vietās.»

Pret polifoniju un latīņu valodu
Sasniegumus renesanses garīgajā mūzikā lektors dēvē par unikāliem. Komponisti cits citu centās pārspēt meistarībā. Ir zināmas motetes, kas rakstītas 40 balsīm. Šāda polifonija jau ir īsts mākslas darbs. Taču kareivīgi noskaņotie baznīcas reformatori kategoriski iebilda pret daudzbalsību, jo neesot saprotami vārdi. Īsteniem kristiešiem noteikti vajagot sekot vārdiem – tā baznīca centās uzsvērt savu audzinošo lomu. Daži reformācijas radikāļi pat pieprasīja polifoniju aizliegt vispār, bet tika atrasts kompromiss – baznīcā visi sāka dziedāt sinhroni un vienbalsīgi.

Reformācijas piekritēji no garīgās mūzikas mēģināja izskaust latīņu valodu, ko tajā laikā prata tikai aristokrāti. Sekojot prasībai, visi garīgās mūzikas teksti no latīņu valodas tika iztulkoti dažādās nacionālajās valodās, bet izrādījās, ka mūzika, kas tika rakstīta tikai latīņu tekstiem, citās valodās neder. Visiem tulkojumiem nācās atkal sacerēt mūziku, un tādējādi Vācijā radās jauns žanrs – garīgā dziesma. Motetes – daudzbalsīgie dziedājumi latīņu valodā – vairs nederēja.

Romas pāvests aizliedza sacerēt sarežģītus daudzbalsīgus dziedājumus, uz ko itāliešu komponists Džovanni Palestrīna reaģēja visai oriģināli. Viņš uzrakstīja neiedomājami komplicētu mesu, lai pierādītu pāvestam, ka no šādas mūzikas nedrīkst atteikties. Ir zināms, ka Palestrīna ir 104 mesu autors. Līdz mūsdienām visi nošu pieraksti gan nav saglabājušies.

Cenšas aizliegt instrumentu spēli
Daudzviet, jo īpaši Šveicē, baznīcās tika aizliegti mūzikas instrumenti, jo laicīgajā dzīvē ar tiem spēlē deju pavadījumus. Ticīgiem ļaudīm tāpēc esot kaitīgi klausīties instrumentu spēli. Boriss Avramecs min faktus, ka Šveices baznīcās lauza un meta laukā pat ērģeles. Ļoti ilgi ērģelēm baznīcā bija pakārtota loma – to skanējums veidoja saikni starp dziedātājiem, taču renesanses laikmetā komponisti sāka rakstīt skaņdarbus speciāli ērģelēm.

Eiropas mūzikas kartē parādās jaunas zemes – Flandrija, Anglija. Jau senatnē vācieši bija radījuši mītu, ka angļi esot nemuzikāla tauta. Vēsture gan pierāda pretējo. Viens no renesanses izcilākajiem angļu garīgās mūzikas autoriem bija Viljams Bērds. Viņš rakstīja antēmas – daudzbalsīgas garīgās dziesmas. Komponists palika katoļticībā un negrasījās mainīt konfesiju. Interesanti, ka Bērds pamīšus rakstīja sakrālo mūziku arī anglikāņu baznīcai, kas pārstāvēja reformācijas idejas.

Nekādi aizliegumi nespēja mazināt mūzikas instrumentu lomu baznīcā. Viduslaikos instrumenti spēlēja pavadījumu dziedātāju balsīm, savukārt renesansē jau tika sacerēta un dievnamos atskaņota instrumentālā mūzika. Dažreiz skanējumā saklausāmi pat dejas ritmi.
Par visiecienītāko žanru 16. gad-simta otrajā pusē kļūst madrigāli. Tie ir dziedājumi, kuros polifonija apvienota ar jauniem paņēmieniem. Tekstiem izmantoja tikai tā dēvēto augsto dzeju. Madrigāli tika rakstīti balsij bez pavadījuma. Žanrs bija ļoti populārs gan baznīcās, gan laicīgajā vidē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baznīcas nav iedomājamas bez mūzikas

Kategorijas