Nenokavēt savu laiku dzimtenē

2015. gada 28. decembris 00:00

1572

Kad ekonomiskās krīzes sekas Latvijā sasniedza griestus, 2012. gadā, baušķenieks Oskars Visockis nolēma doties uz ārzemēm. Tobrīd dzimtenē atrast darbu ar dzīvotspējīgu atalgojumu, viņaprāt, nebija iespējams.

Iekļauties Londonas ritmā
Oskars, kuram tagad ir 24 gadi, Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā pavadījis divus gadus un ieguvis neatsveramu pieredzi. Baušķeniekam nav nācies sūri strādāt fermā vai fabrikā. Viņš bija nolēmis ātri apgūt valodu, lai iekļautos Londonas ritmā, nevis atrastos iebraucēju vidū un kopīgi šķendētos par dzīvi. Oskars gribēja justies kā savējais, un viņam tas izdevās.

Pēc Bauskas 2. vidusskolas absolvēšanas puisis sācis mācīties par bioloģijas skolotāju. Lai arī studijas padevušās, pavisam ātri viņš sapratis, ka, būdams pedagogs, daudz nenopelnīs. Mācības pārtraucis. Ilgi bezdarbībā viņš nav sēdējis – bez liekas spriedelēšanas devies uz Londonu.

Aizbraukšana kā risinājums
Oskars vienmēr bijis patriots. Savu aizbraukšanu viņš skaidro ar mirkļa neticību valstij, ne zemei. «Vienmēr esmu bijis par Latviju. Jā, zaudēju ticību valstij, bet ne mīlestību pret zemi. Devos prom, jo šķita, ka zemāku krīzes punktu ir grūti iedomāties. Valstī valdīja bezdarbs, atalgojums bija smieklīgs. Tobrīd šķita, ka aizbraukšana ir valstī esošās situācijas risinājums. Taču atgriezos, jo redzēju, ka Latvijā palikušie dzīvo un cīnās. Arī es sapratu, ka dzimtenē ir labi – var atrast darbu un cilvēcīgi dzīvot,» par atbraukšanas iemesliem stāsta baušķenieks.

Ārzemēs pavadītais laiks sniedzis neatsveramu pieredzi, kuras dēļ Oskars dabūjis darbu Rīgā. Pēc atgriešanās puisis vēlējies izmantot Londonā apgūto. Viņš saticies ar angli Paulu, kurš novērtējis Oskara valodas zināšanas un komunikācijas spējas. «Strādāju par kazino zāles vadītāju. Darbā lielākoties jāizmanto angļu valoda. Komunicēju ar kolēģiem, vēroju darba gaitu, uzraugu zālē notiekošo. Darbinieki sazinās ar cilvēkiem plašajā pasaulē – viss notiek virtuāli,» stāsta baušķenieks.

Patīk strādīgi latvieši
Ierodoties Anglijā, Oskars dzīvojis «Old Street» jeb pašā Londonas sirdī un strādājis finansiālajā centrā «City of London» par apsargu. Sākumā puisis veicis novērošanas un drošības uzraudzības pienākumus. Kad uzlabojušās valodas zināšanas, latvietim uzticēta maiņas vadība. Septiņstāvu ēkā darāmā nav trūcis – vajadzējis uzraudzīt viesus, apkārt esošos cilvēkus un pat kolēģus. O. Visockis gādājis, lai darbi rit raiti un viss ir drošībā. «Angļiem strādīgi latvieši patīk. Pret mums nav iebildumu. Londonā viss notiek citādāk nekā Anglijas laukos vai piepilsētā. Galvaspilsētā svarīgākais ir prast sevi parādīt kā zinošu cilvēku, kurš orientējas notiekošajā un zina valodu. Ārpus lielajām pilsētām nozīmīgākās ir ātras rokas pie fabrikas lentēm,» iespaidos dalās jaunietis.

Oskars daudz laika pavadījis kopā ar angļiem, iepazinis viņu dzīvesveidu un uzskatus. Arī pēc darba baušķenieks uzturējies vietējo sabiedrībā. Kolēģi bijuši jauki, vadība izrādījusi pretimnākšanu, cilvēcīgums bijis pirmajā vietā.

Citam citu cienīt
Nekad nerimstošajā Londonā Oskars apguvis angļu valodu, iepazinis darba ētiku un attieksmi, kādu Latvijā nebija jutis. «Londonā cits citu ciena. Ļaudis ir cilvēcīgāki, saprotošāki, iejūtīgāki. Tas nenozīmē, ka viņi uzklausa visus smagos dzīvesstāstus. Nē, viņiem pašiem tādu netrūkst, bet attieksme ir cilvēcīgāka. Tur cits citu ciena tāpat vien, ne statusa vai naudas dēļ. Tikai tāpēc, ka esi cilvēks, tāds pats kā visi citi,» stāsta Oskars.

Pirms došanās uz Londonu baušķenieks nebija plānojis, cik ilgi tur paliks. Londonā nepārtraukti bijis, ko darīt, taču vienubrīd iestājusies rutīna, un O. Visockis sapratis – jāatgriežas Latvijā. Pērn, Ziemassvētkos, viņš daudz domājis par to, kas vēlas būt un kurp dodas. «Man bija bail nokavēt savu laiku Latvijā. Man likās, ja Londonā dzīvošu pārāk ilgi, piemēram, līdz 30 gadu vecumam, savā dzimtenē visu būšu palaidis garām – darba iespējas, karjeru un pat ticību, ka Latvijā var dzīvot,» savās pārdomās par atgriešanās iemesliem dalās Oskars.

Kļūstam gudrāki
Lai arī Oskars prom no dzimtenes bija tikai divus gadus, jaunietis daudz ko sapratis un novērtējis. «Iespējams, man bija jānokļūst ārzemēs, lai apjaustu, ka Latvijā nav nemaz tik slikti. Londonā man finansiāli nekā netrūka, bet izjūtas, kādas mani pārņem mājās, citur nevaru gūt. Mani nemoka kredītu nasta, es nebiju spiests palikt Londonā naudas dēļ. Vairākumam latviešu ir citādāk, katram savs ceļš ejams. Man ir prieks, ka Latvija tiecas pēc Rietumeiropas standartiem. Mēs aizvien vairāk līdzināmies Eiropas Savienības lielvalstīm. Tas nāk tikai par labu. Mēs kļūstam gudrāki,» spriež Oskars.

Viņš ir pārliecināts, ka ikvienam ir iespēja dzīvē ko mainīt. «Mums tikai liekas, ka nekas nav labojams, bet tā nav. Vienmēr ir iespēja visu vērst par labu. Jāsāk pašam ar sevi. Ir viegli atrast slikto visapkārt, bet, lai ko uzlabotu, jāsāk ar sevi. Viss ir tik slikti, cik slikti mēs raugāmies uz lietām un notiekošo. Mainot uztveri, mēs mainām sevi, līdz ar to mainās mūsu domas un darbības,» pārliecināts Oskars.

Kopš baušķenieks ir atgriezies Latvijā, viņš vairāk novērtē latviešu svētku dienas. «18. novembris ir īpaša diena. Mēs esam maza, bet ļoti spēcīga tauta. Esam tik maz, lai katrs iedzīvotājs būtu īpašs un nepieciešams. Rīga ir Eiropas galvaspilsēta, tā nav sliktāka par Londonu. Te ir pasakaina daba. Zinu, ka skanēs banāli, bet esmu pārliecināts – nekur nav tik labi kā mājās, Latvijā,» sarunas beigās noteic Oskars.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nenokavēt savu laiku dzimtenē

Kategorijas