Dzīvē visu var labot

2015. gada 19. jūnijs 00:00

Pieklājīgais un solīdais Arvīds teju pēc katra teikuma izmet kādu dzīves gudrību, kas argumentē sacīto. Viņš vairāk nekā pusgadsimtu strādā medicīnā, kur, tāpat kā viņa dzīvē, viss plūst un mainās.

Pusgadsimts medicīnā
Arvīds Skuja dzimis Rīgā 1940. gada 19. jūnijā. Kungs ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Joki pār lūpām veļas kā no pārpilnības raga, tiesa, tie ir ļoti akurāti un dzīves pieredzes pārpilni. Galvaspilsētā dzīvojis pavisam maz, par nākamo mājvietu līdz 1961. gadam kļuvusi Jelgava. Bārbelietis savu vārdu mantojis no tēva, kuru nekad nav redzējis. Dēla audzināšana gūlusies uz mātes Martas pleciem. Arvīds audzis kopā ar vecāko māsu Zigrīdu un brāli Mārtiņu. Jubilārs mācījies Jelgavas strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā, pēc tam – Rīgas 1. medicīnas skolā par ģimenes ārsta palīgu.

Pusgadsimtu ilgo mediķa karjeru Arvīds sāka, kļūstot par Bauskas dūņu dziedniecības nodaļas vadītāju. Amatā aizvadīti divi gadi, pēc iestādes likvidācijas pusgadu strādājis ātrās palīdzības brigādē. Kopš 1969. gada 1. janvāra līdz pat šim brīdim viņš dzīvo Vecumnieku novada Bārbelē un strādā pagastā par ģimenes ārsta palīgu. Medicīnas nozari jubilārs «pārņēmis» no mātesbrāļa. Arvīds no mātes sacītā atminas, ka radinieks nonācis izsūtījumā, jo stāvējis līdzās plakātam, kas bijis vērsts pret Krieviju.

Kārtībai jābūt
Sešdesmito gadu sākumā Arvīds apņēmis sievu Ainu. Pāris iepazinies studiju gados kartupeļu talkā. Puiši rakuši tupeņus, bet meitenes gatavojušas pusdienas. Stiprā dzimuma pārstāvju bijis daudz, dāmas – tikai četras. Arvīds lieki nekavējies – Ainā ieskatījies jau pirmajā tikšanās reizē. Laimīgā laulībā nosvinētas zelta kāzas. Diemžēl nu jau trīs gadus Aina ir viņsaulē. «Sieviņa bija kārtīga, pat pedantiska. Mājās un dārzā vienmēr viss bija uzkopts un savās vietās. Tagad, kad esmu viens, pašam viss jādara, jo pie tīrības esmu pieradis,» par pārmaiņām stāsta Arvīds.

Jubilāram ir trīs dēli – Agris, Zintis un Jānis – un kupls mazbērnu pulks – septiņi, pieteikušies arī divi mazmazdēli. Jokojot Arvīds nosmej, ka pēc viņu pārlieku ilgas ciemošanās griboties mieru, bet, ja nopietni – viņš savu dzīvi bez mazajiem rakariem nevarot iedomāties.
Brīvajā laikā bārbelietis piedalās zolītes spēles turnīros un dodas makšķerēt. «Pavadot trīs stundas pie upes, atgriežas enerģija, kā es saku – kļūstu atkal par cilvēku. Miers un daba nāk par labu,» uzskata Arvīds.

Par sīkumiem nesatraucas
Strādājot medicīnā, nepārtraukti jākontaktējas ar cilvēkiem. Arvīda pieredze rāda, ka dakterim jāspēj pielāgoties katram, kas sper soli viņa kabinetā. «Laiks skrien uz priekšu, medicīna attīstās, un es tai līdzi. Dažkārt paļaujos uz intuīciju, pieredzi, citreiz – uz teorijām. Ir brīži, kad lēmums jāpieņem sekundes laikā,» stāsta jubilārs.

Septiņdesmitajos gados ārsts pieņēmis pat piecas dzemdības. «Ar zirgu no piecus kilometrus attālās fermas pie manis topošā māmiņa atjoņoja uz pārbaudēm, un pēc brīža jau sākās dzemdības. Prom jau nedzīs, kur tad to bērnu liks?» smaidot atmiņās kavējas Arvīds. Sevi viņš dēvē par «pēdējo mohikāni», jo viņa vecuma amata brāļi sen vairs neesot sastopami.

Jaunībā brīvo brīžu bijis maz. «Mums nebija kā tagad, kad jaunie bezjēgā blazderē. Mēs katru dienu strādājām, bet no sešiem līdz divpadsmitiem naktī mācījāmies. Tagad uz vakarskolu iet divas dienas nedēļā vai pat retāk. Nav man īsti skaidrs, ko pa šo laiku var iemācīties,» ironizē bārbelietis.

Kungs ir enerģijas pārpilns, ko pierāda raitais skrējiens pēc aizmirstajām brillēm pirms fotografēšanās. Bārbelietis dzīvo tajā pašā ēkā, kur strādā. Viņš uzskata, ka jācenšas visu uztvert ar vēsu galvu, par sīkumiem nesatraucoties: «Kamēr neesi beigts, visu var labot. Nav ko galvu lauzīt par dzīves epizodiskajiem, pārejošajiem sīkumiem, kur nu vēl par lietām!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvē visu var labot

Kategorijas