No kā izauga «Sēnīte»

2015. gada 19. jūnijs 00:00

Sirmā Ozolaines vīra Artūra Kalniņa bērnība pavadīta slavenākajā Vidzemes ceļu sadurē – Pleskavas šosejas un Inčukalna ceļa krustojumā, kur sūnām apaug reiz ikoniskais padomjlaika bohēmas restorāns «Sēnīte».

Artūrs «Sēnītes» spožajai vēsturei, kas kopš valsts neatkarības atgūšanas apsīkusi pamestībā, pievieno aculiecinieka stāstu par to, kā savulaik atrada īsto vietu spilgtajam arhitektūras un interjera paraugam, cik cilvēcisks ir pamats grezno svinību un neaizmirstamās pavārmākslas tradīcijām.

Aizsāk vecāki
Tagadējā Bauskas novada Vecsaules pagasta iedzīvotāja Artūra māte un tēvs – Ieva un Mārtiņš Kalniņi – dzīvoja mājās «Rubates» – pusotru kilometru uz Rīgas pusi no tagadējās restorāna vietas Inčukalna novada Krustiņos. Turpat pie mājām ceļmalā Inčukalna patērētāju biedrības pārziņā atvēruši kiosku, kur garāmgājējiem un braucējiem tirgoja uzkodas un atspirdzinājumus.

Vecākie Kalniņi kopā ar Inčukalna patērētāju biedrības vadītāju izsprieduši, ka atspirdzinājumu kiosks labākai apgrozībai jāpārceļ pie toreiz vēl vienā līmenī esošā Pleskavas šosejas un Inčukalna–Raganas ceļa krustojuma. «Toreiz mašīnu bija ļoti maz, katrs braucējs bija svarīgs. Dienā tos gandrīz varēja saskaitīt,» saka Artūrs. 1948. gadā pie kioska uzstādīta koša koka lapene mušmires krāsās un formā, kas deva vietai vārdu.

Atvelk «ēdnīcu»
Kad vecā kioska koka konstrukcija jukusi kopā, inčukalnieši ar tā laika iespaidīgāko traktoru «Lanz Bulldog» turpat no Murjāņu Gaujas lejas atšlepējuši pavisam labu ķieģeļu mājiņu. Tā kalpojusi par iecienītu atpūtas vietu ceļotājiem, līdz kamēr jau populārajā vietā uzcēluši tagadējo «Sēnīti».

Kad darbināja «Lanz», puikas mukuši prom, jo sākuma trokšņi bijuši kā sprādzieni. Traktoram līdzi braukusi ūdensmuca, jo tā motoram nebija iekšējās dzesēšanas sistēmas. Kad ar iespaidīgo agregātu veduši lopbarības raušus, tos pēckara puišeļiem nemaz nebija bail čiept. «Tur bija salikti visvisādi graudi un sēklas, mums ļoti garšoja,» veselīgo maltīti atminas Artūrs.

Viena no senās «Sēnītes» firmas zīmēm bija Ievas māsas ceptie sāļie kliņģeri ar ķimenēm – lieliska uzkoda pie alus. No Alūksnes ezeriem Mārtiņa draugi veduši zivis īpašai uzkodai. Sākotnējā «Sēnīte» izveidojusi labas uzdzīves tradīciju – te bija gan gardumi, gan dzērieni, ko baudīja ceļotāji no tuvākas un tālākas apkaimes. Vēl pirms arhitektu «svētceļojumiem» uz savulaik unikālo jaunā restorāna būvi «ēdnīca «Sēnīte»» bija populāra izklaides vieta – braucēju galamērķis. Artūrs smejas par jautājumu, vai tolaik drīkstēja dzert un braukt: «Drīkstēja vai ne, miliču tolaik bija vēl mazāk nekā mašīnu – varbūt kādi pieci pa visu republiku braucējus pieskatīja.»

Dibina vēl vienu
Apsviedīgajiem tirgotājiem Kalniņiem «Sēnīte» bija jāatstāj, jo atklājuši iztrūkumu, stāsta Artūrs. Ģimene devusies uz Raunu, bet ar to atpūtas vietu dibinātāju karjera nav beigusies – viņi stāvējuši arī pie Siguldas restorāna «Raibais suns» pirmsākumiem.

Kad māte ar tēvu pašķīrušies, Artūram dzīve nav kļuvusi vieglāka. Pārceļojot starp vairākām dzīvesvietām, nācies atstāt skolu, lai audzinātu jaunākos brāļus. Kad pusaudža ragi likušies par garu, vecāki puisi «futbolējuši» viens pie otra. Visbeidzot nonācis Vecumnieku pusē, Artūrs ar savām sešarpus klasēm izmācījies tehnikumā Rīgā un sācis strādāt par traktoristu Ozolainē. Te arī palicis, nodibinājis ģimeni. Pēc diviem gadiem, kad «Sēnītei» apritēs pusgadsimts, Vizma un Artūrs Kalniņi svinēs zelta kāzas. Stāstu par darba mūžu bez vārdiem teic Artūra rokas – saules un vēja apbrūnētas, rievotas. Dzirkstošās acis apliecina – piedzīvotais nav aizmirsts, ja vien jaunākā paaudze to vēlas dzirdēt.

UZZIŅAI

Restorāns «Sēnīte»
modernisma arhitektūras paraugs, pirmā čaulas konstrukcijas ēka Latvijā;

uzcelts 1967. gadā pēc arhitekta Linarda Skujas projekta, viņš ir arī Grenctāles muitas punkta ēku autors;

konstrukciju veidoja inženieri Andris Bite un Rūdolfs Ozoliņš. A. Bite kļuva par lielāko autoritāti čaulas konstrukciju būvē;

kompleksā ir restorāns ar alus zāli, kafetērija, vasaras terase un kulinārijas veikals;

sfēriskā dzelzsbetona čaulas konstrukcija balstās trijos punktos, trijstūra malas garums – 24 metri;

kupola rādiuss – 20 metru, betona čaula 5 – 10 centimetru biezumā atlieta uz vietas;

ēkas celtniecību vadīja Latvijas Patērētāju biedrības Valmieras iecirknis;

izmantotas tolaik jaunas tehnoloģijas hidroizolācijai, siltumizolācijai, apkurei un akustikai;

stiklojums – dubultpakete ar sausā gaisa starpslāni;

interjerā bija Arnolda Vilberga dūmstikla gaismas ķermeņi un monumentāls stikla panelis orķestra fonam, Jura Indriksona dekoratīvie metālkalumi, Eduarda un Māras Generu keramikas trauki un svečturi, Kurta Fridrihsona veidots terases ārsienas dizains;

oficiāli restorāns pēc nonākšanas privātīpašnieku rokās likvidēts 2010. gadā.

Avots: portāls a4d.lv

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No kā izauga «Sēnīte»

Kategorijas