Zviedrijas ūdeņos zivju netrūkst

2015. gada 19. jūnijs 00:00

Kad iecienītās makšķerēšanas vietas Latvijā šķiet apnikušas, jaunu pieredzi, citādus dabas skatus un lielākus lomus var meklēt citur.
Baušķenieks Egīls Radziņš ik gadu ziemā un vasarā makšķerēšanas burvību bauda Zviedrijā – Kramforsas komūnas Ongermanelvenas upes un tuvējo fjordu ūdeņos Kojas ciematā. Tas ir ap 500 km uz ziemeļiem no Stokholmas.

Svešzemju ūdeņos makšķerējis «ja ne simts reižu, tad tuvu tam», vērtē Egīls. Pirms pāris gadiem baušķenieks devies strādāt uz Zviedriju, darbs gadījies ūdens tuvumā un, būdams makšķernieks, nolēmis, ka copēšanai veltīs visu brīvo laiku.

Komfortabli namiņi
Vasaras makšķerēšanas sezona ziemeļu valstī ilgst no brīža, kad izkusis ledus, līdz pat jaunas kārtas uzsalšanai. Egīls izmanto iepriekš nodibinātos kontaktus, lai Zviedriju apmeklētu kā makšķernieks, ar telefonzvanu rezervējot komfortablu viesu namiņu. Katrā namiņā ir pagrabs ar aprīkojumu zivju tīrīšanai un mazgāšanai. Gandrīz visos ir saldētava. Ja izdodas atrast naktsmītni pie kāda latvieša, tad 90% gadījumu pieejama arī žāvētava. «Jauns zviedrs īsti nesaprot, kas ir žāvēta zivs,» joko Egīls.

Copmaņa «zviedru mājas» atrodas ap 150 metru no ūdens. Apkaimē ir ap 200 ezeru, puse no tiem kartē nav iezīmēta. Var makšķerēt arī fjordos un upēs. Saldūdens tilpnēs jāizņem licence.

Ongermanelvenas upē, kur aiz tilta sākas fjorda teritorija, drīkst makšķerēt uz nebēdu – tur nav nekādu ierobežojumu, var izmantot pat tīklus. Dziļākā vieta ir 127 metri. «Tīkli nevar būt stāvoši, tie bez atsvariem jālaiž pa upi. Kad esi galā, vari doties augšup un sākt visu no jauna, un tā kaut visu dienu,» stāsta Egīls. Tiesa, esot divas dienas, kurās šāda makšķerēšana ir aizliegta, taču viesmakšķerniekam nav izdevies noskaidrot, kad tas ir. 200 ezerus, upi un fjordus kontrolē divi inspektori. Vietējie smej, ka vienā un tajā pašā vietā viņi ierodas ik pēc 50 gadiem.

Peldošie baļķi
Līdzīgi kā Latvijā, pieredzējušajiem copmaņiem ir savas īstās vietas. Vasarā jāmakšķerē no laivas, jo piekļūt labai vietai no krasta nav iespējams – krastos ir privātīpašumi, koki un krūmi, šauro un klinšaino ceļmalu dēļ auto īsti nav, kur atstāt.

Izbraucienā ar laivu jābūt īpaši piesardzīgiem, jo 20. gadsimta sākumā pa upi pludināti baļķi, daļa no tiem turpat arī nogrimusi. Koka gabali mēdz uzpeldēt, un to saskarsme ar laivas dzinēju ir bīstama. «Iesācējam, kas nezina vietas, kur peld baļķi, jārēķinās ar 30 reižu lielāku aprīkojumu nekā copei Latvijā,» skaidro Egīls.

Reiz pāris metru attālumā makšķerējis iesācējs un profesionālis. Pirmajam ķēries uz katra metiena, bet otrajam – nekā. «Nolaidām kameru, aplūkojām, kas par lietu. Izrādījās, baļķi izveidojuši sienu, kuras vienā pusē zivju papilnam, bet otrā – nevienas,» amizanto situāciju atminas Egīls.

Nakti nesagaida
«Ja neķeras, tad arī nebūs!» iesaucas Egīls, raksturojot zvejas īpatnības Zviedrijā. Ja tukšām rokām mājās negribas braukt, jādodas uz barotavām. «Kaifa nekāda, paliksi bez naudas, bet zivs būs,» teic Egīls. Divām zivīm un ceļa izdevumiem iztērētas 1000 kronas – mazliet vairāk par 108 eiro. «Divas reizes iemetu, izvilku 12 kilogramus smagu zivi un braucu mājās ar tukšu maku,» nespēdams valdīt smieklus, stāsta baušķenieks. Taču vienreiz mūžā ko tādu varot pamēģināt.

Zviedrijas upēs ir daudz asarīšu un 1 – 4 kg smagi brekši. Zandartu vidējais svars esot virs pieciem kilogramiem. Egīls ezeros parasti ar gumijas zivtiņām copē līdakas, kas sver ap diviem kilogramiem. Ezera grunts ir akmeņaina, ja virs ūdens izdodas atrast kādu zāles stiebru, ir skaidrs – zivis būs. Labākais makšķerēšanas laiks ir no pulksten 20 līdz rītam. Noteikti jānodrošinās ar pretinsektu līdzekļiem. Ir dienas, kad ūdens tuvumā iegriežas visu četru debespušu vēji, tad cope ir švaka.

Vasarā tur ir polārā diena un tumsa neiestājas. «Citi makšķernieki «pazaudē» naktis, jo, gaidot vakaru, pārlieku «iestiprinās». Mazliet pagulējuši, atver acis un konstatē, ka atkal ir gaišs. Kāda kompānija nakti gaidīja trīs dienas, līdz saprata, kas par lietu,» citu copmaņu nedienas atceras Egīls.

Tumšā puse
Idilli līdzīgi Latvijai bojā «cūkmeni» – makšķernieki, kas nesavāc atkritumus. Gandrīz visi zviedru zemes stūrīši upju, ezeru vai fjordu krastos ir privātīpašums. Ja saimnieks atļauj, to drīkst šķērsot, tomēr arvien biežāk redzami aizliegumi. Atstātie atkritumi – pudeles, papīri, salauzti zvejošanas piederumi – ir pietiekams iemesls, lai vietējo attieksme pret atbraucējiem copmaņiem mainītos.

Ieraugot automašīnas ar LV, LT vai RU zīmēm, saimnieki aizvien retāk ļauj piekļūt zvejas vietai. «Ar lietuviešiem ir vistrakāk. Viņi zog laivu un kuteru motorus, kuru vērtība ir vairāki tūkstoši. Ķeza, ka zviedri gandrīz neatšķir latviešus no lietuviešiem,» kreņķīgs ir Egīls. Jezga aizgājusi tiktāl, ka Baltijas valstu makšķerniekiem dažviet nepārdod licences.

Problēmas rada arī «gaļenieki», kas savāc katru zivi un uz Latviju vienā reizē aizved gada normu. «Tas ir par traku. Daži liekas mierā vien tad, kad laivā no zivju pārpilnības smeļas ūdens. Vietējie to redz, un rodas negatīvs priekšstats par visiem makšķerniekiem,» sašutis baušķenieks. Dažkārt pat gadu pēc copes makšķernieka saldētavā atrodamas pērn ķertās zivis.

UZZIŅAI

Makšķerēšana Zviedrijā – Kramforsas komūnas ūdeņos:

apkaimē ir ap 200 ezeru; var makšķerēt arī fjordos un upēs;

saldūdens tilpnēs jāizņem licence, tās cena atkarībā no vietas var būt 100 zviedru kronas jeb gandrīz 11 eiro dienā vai gadā;

makšķerēt var īpašās barotavās, bet tas sanāk dārgi: par katru noķertās zivs kilogramu jāmaksā 60 kronas jeb 6,50 eiro.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zviedrijas ūdeņos zivju netrūkst

Kategorijas