Fotogrāfs asina kapļus

2015. gada 17. jūnijs 00:00

Bauskas novada Brunavas pagasta «Vārpās» lieliski sadzīvo vēsturiskās relikvijas ar īpašnieku šo laiku aktivitātēm. Kādreizējā saimnieka vecā Fatara lielais virtuves galds uznests saimniecības ēkas otrā stāva verandā. Senos laikos uz tā taisītas desas un rullēta pīrāgu mīkla, tagad te top oriģinālas stikla vitrāžas.

Sākot stāstījumu par mājām, saimniece Ārija Ēmane izskaidro dzimtas vēsturi vairāku paaudžu garumā.

Napoleona karavīri
Senāk te bijusi Lietuvas zeme, kur Šķirēnu sādžā mājas «satupušas» tuvu cita citai. Zemesgabali tām samērīti taisnās strēmelēs, viens gals atdūries Mēmeles krastos. Gadu simtos mazais miests daudz ko pieredzējis. Te reiz stāvējušas varenas Šķirēnu mājas, kuru sētā savulaik Napoleona karavīri zirgus pūtinājuši. Turpat līdzās, citā namā, dzīvojis Biržu muižas kalps Nikodims Paterass, kurš saimniecību pēcāk nodevis dēlam Jāzepam.

Tad viss sagriezies kājām gaisā, Lietuvas zeme Panemunes pagastā nonākusi Latvijas Republikas teritorijā, un Jāzepa dēls Jānis ieguvis Fatara uzvārdu. Pagājušā gadsimta 30. gados viņš savu laiku nokalpojušo dzīvojamo ēku nojaucis, tās vietā uzcēlis citu namu un devis tam vārdu «Vārpas». Mājas nosaukuma īsto skaidrojumu neviens nezina, taču Ārija pieļauj, ka tas apliecina tēva zemkopja dabu: «Viņš bija īsts zemkopis šī vārda vislabākajā nozīmē. Nepaveikti varēja palikt citi pienākumi, bet zemes darbus viņš vienmēr laikus padarīja. Tādam saimniekam «Vārpu» vārds mājas nosaukumā ir īsti iederīgs.»

No Rīgas – uz laukiem
Skaistas balss īpašnieks, Brunavas baznīcas kora dziedātājs Jānis, sievās noskatījis Maigu, kas visu mūžu nostrādājusi par skolotāju tuvējās skolās. No šīs zemkopja ģimenes meita Ārija «padevusies uz mākslām», apguvusi Latvijas Mākslas akadēmijā vitrāžistes un gleznotājas arodu. Otra meita Irēna izskolojusies par botāniķi, ieguvusi bioloģijas zinātņu doktores grādu.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Ārija ar vīru Aivaru Rīgas steidzīgos ritmus nomainījuši pret lauku mieru. «Līdz gadiem trīsdesmit lauki man šķita dzīvei pilnīgi nepiemēroti,» stāsta Rīgā dzimušais un augušais Imantas zēns Aivars.

«Savu vājumu un zemes darbu neprasmi jau nevarēju izrādīt. Ja sievastēvs lika, nācās ar kapli klupt iekšā kilometru garajās biešu vagās. Nu viss ir sakārtojies. Tagad, kad aizbraucu uz Rīgu, otrā rītā visa mana būtība prasās atpakaļ uz laukiem. Jūtu, ka te, Mēmeles krastā, ir mana vieta,» stāsta dabas fotogrāfs un kādreizējais fotolaboratorijas vadītājs Aivars Ēmanis.

«Par laimi, vecumdienās biešu vagu kilometri izzuduši, tagad mans pienākums ir tikai kapli uzasināt. Sieva rosās pa kartupeļu un dārzeņu vagām, kad nedēļas nogalē atbrauc viņas māsa Irēna, tad metas iekšā puķu dobēs. Viņa te ir visa ziedošā un smaržojošā uzturētāja. Man atliek tikai mauriņu nopļaut,» piebilst saimnieks.

Taureņu kolekcija
Pilsētas mākslinieku atgriešanos uz dzīvi laukos Ēmaņi skaidro ar vēlmi pievērsties pamatvērtībām. Viena no tām – pienākums sakopt un godā turēt dzimtas mājas. Tas tiek darīts pēc vislabākās sirdsapziņas, liecina ziedos slīgstošā sēta, atjaunotais dzīvojamais nams un vecās kūtiņas vietā uzceltā glītā saimniecības ēka. Tai līdzās omulīga pirtiņa, vigvams, kur paslēpta gaļas žāvētava.

Mākslinieka talantu «Vārpās» izkopj arī Emīls, kurš, līdzīgi kā mamma, darina vitrāžas. Apkārtējā dabas pasaule viņu acīmredzot rosinājusi neparastam vaļaspriekam – taureņu kolekcionēšanai. Viņš apsola, ka «Bauskas Dzīves» lasītājus ar to iepazīstinās nākamajā viesošanās reizē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Fotogrāfs asina kapļus

Kategorijas