Sapnis – atgriezties Dzimtenē

2015. gada 12. jūnijs 00:00

Sviteniece Māra Holste svētdien, 14. jūnijā, pieminēs 1941. gada skaudros notikumus, kad pirms 74 gadiem viņas mammas ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

Māra piedzimusi svešumā. Desmit gadu vecumā kopā ar mammu un vecmāmiņu viņa atgriezās Dzimtenē. Izsūtījuma dienā Iecavas stacijā vectēvu šķīra no ģimenes. Kirovā viņš gāja bojā. M. Holste par piedzīvoto runā nelabprāt, jo «vēsturi atpakaļ nepagriezīsi».

Izsūta visu ģimeni
Māras vecaistēvs Jānis Taurēns bijis aizsargs. Pēc Pirmā pasaules kara viņam piešķirta jaunsaimniecība veca cepļa vietā Svitenes pusē. «Viss bija vienās šķembās, viņš ar asiņainiem nagiem plēsa ķieģeļus, lai varētu pagalmā iestādīt kādu koku,» stāsta Māra. No «Upmalniekiem» izsūtīta visa Taurēnu ģimene. Māras mammai Dagmārai bija 17 gadu, liktenīgajā dienā viņu izņēma no Kaucmindes mājturības skolas. Brālis Arnolds bijis dažus gadus vecāks. Kad 14. jūnijā ģimeni arestēja, viņš atradās Mežotnes lauksaimniecības skolā.

«1941. gadā neviens vēl neaptvēra, kas notiek. Sākumā domāja, ka uz kādu mēnesi aizvedīs prom. Kad nāca 1949. gada izsūtīšana, tad cilvēki jau zināja, kas draud,» teic Māra.

Taurēnu mamma Anna ar abiem bērniem pirmo gadu aizvadīja Sibīrijā, kur lapoja koki, ganījās lopi. Latvieši bijuši strādīgi, kolhozu attīstījuši. Lai bagātīgajā augsnē iekoptu dārzu, ģimene visu pārdevusi, bet tad atnākusi pavēle – jādodas uz tundru. Kolhoza priekšnieks novērtēja čaklās darba rokas, tāpēc lūdzis, vai latviešu vietā uz turieni nevar doties vietējie. Šī priekšlikuma dēļ pats teju nonācis izsūtījumā, atminas Māra.

Zemnīcā bizes piesalst
Ģimene līdz ar citām ievietota baržā, ko pludināja lejup pa Jeņisejas upi. Bez mantām tos izsēdināja krastā uz akmeņiem aiz Polārā loka, kur tie tupējuši un raudājuši. Zemi klāja vien sūna. «Līdz desmit gadiem neredzēju nevienu koku, nebiju ēdusi kartupeļus, kāpostus,» atklāj Māra.

Vietējie tundras iedzīvotāji ņenci ieteica savākt no Jeņisejas pludinātos baļķus un ierādīja, kā celt zemnīcas. Tās pārklāja ar sūnām, ziemā siltumu palīdzēja noturēt sniega kārta. Māra spilgti atceras, ka četru piecu gadu vecumā ziemā pa nakti pie zemnīcas sienām allaž piesalušas bizes. Vienā zemnīcā dzīvojušas vairākas ģimenes. Drūmas ir atmiņas par to, kā blakusgultā mūžībā aizgājis jauns zēns Grišiņš. Ļoti daudz bērnu tur miruši no dažādām slimībām. Arī pati slimojusi.

Izsūtījumā nenomirt badā palīdzēja Jeņisejas upe, kura bija bagāta ar storēm un lašveidīgajām zivīm. Mamma ar cilpām ķēra irbītes, medītas tika arī zosis un citi putni, kas pavasarī tur ligzdojuši. Šautenes, tāpat kā daudz ko citu, bija iedevuši ņenci. Cilvēki trauku vietā izmantoja konservu kārbas.

Mājās pārnāk sievietes
Tādos apstākļos meitene dzīvoja pirmos septiņus dzīves gadus. Kad vajadzēja sākt skolas gaitas, ģimene pārvācās uz Ustjportu. Tur Māra kopā ar vietējiem pabeidza trīs klases. Skola bija iekārtota zirgu stallī. Telpas apkurināja ar akmeņoglēm tā, ka trīs reizes noplūdusi tvana gāze. Māra atminas, ka skolotāja ģībstošos bērnus nesusi gaitenī un devusi dzert saldu tēju. Neviens audzēknis nelaimes gadījumos nenomiris.

1957. gadā, kad varēja doties mājās, izdzīvojušas bija tikai ģimenes sievietes. «Vecmāmiņa vienmēr teica – mans vienīgais sapnis ir nomirt Dzimtenē. Par laimi, viņa to piedzīvoja,» stāsta represētā. Ar vilcienu viņas mērojušas ceļu no Krasnojarskas uz Maskavu. «Es aizveru acis un redzu priekšā tundru, atveru – koki. Tas bija kā sapnī, redzēto nespēju aptvert,» braucienu mājup atminas Māra. Pirmo burkānu, kamēr mamma neredz, ēdusi ar visu zemi un nespējusi beigt brīnīties par mazajiem ābolu aizmetņiem ābelē. Tos arī nogaršojusi.

Taurēnu prombūtnes laikā «Upmalniekos» bija izmitinātas vairākas ģimenes, saimniecība bija nodota kolhozam. «Ģimenes stādīto ābeļu augļus no pagalma pat nebija ļauts ēst,» stāsta Māra. Viņa Svitenē pabeidza pamatskolu un vēlāk Bauskas 1. vidusskolu. Pat līdz tam laikam nav zinājusi, ka «Upmalnieki» ir vectēvam atņemtās mājas. Par to neviens nerunāja. Kad radās izdevība, ģimene māju atpirka.
Pašlaik pagalmā zied maijrozīšu krūms. Pirms izsūtījuma to iestādīja Māras vecmāmiņa un mamma. Saimniece priecājas, ka izdevies to atkopt. Katru gadu pirmais uzplaukušais zieds atgādina par laika griežos piedzīvoto un ģimeni, kas izgāja cauri ugunij un ūdenim, lai atkal redzētu no jauna kuplojam balto krūmu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sapnis – atgriezties Dzimtenē

Kategorijas