Literārā lappuse – 14. jūnija atcerei

2015. gada 12. jūnijs 00:00

119

Dzestra un asa šogad pavasara elpa. Tik sveša. Ik zieds un putna bērns nodreb, kad ziemelīgs rīts modina jaunai dienai. Šķiet, pēdējais siltuma kamolītis iziris un pazudis... Laiks nojautu un minējumu nospriegots. Ceriņu valgmē vēl varam iegremdēt pārkarsušās domas un cerēt, ka pagātnes – vēstures – murgi nepārvērtīsies nākotnes vīzijās. Un tomēr. Visu aizvesto un aizbraukušo ķēdes saslēdzas arvien ciešākā lokā mūsu brīvībai pie kājām. Kā būt, lai tās nepārvērstos jaunās važās, ko paši sev kaļam un pielaikojam? Kā pastāvēt pret jauno viltu un varu, kas ložņā pa mūs dzīvības artērijām?

Ne visas atbildes radīsim šajā dzejas lappusē, tas arī nav iespējams. Tomēr tik neticami liktenīga un dzīvotspējīga ir Elzas Stērstes vīzija vēl ilgi pirms Edvarta Virzas «Baigas vasaras».

ELZA STĒRSTE
1934. g., no krājuma «Mezgloti pavedieni»

Sapnis
Kā griesti grūst un sijas lūst un sveras,
Pa jumtu bezkrāsaina debess veras,
Un beigās mūs, aiz nakts un bēdām melnus,
Pa svešiem ceļiem aizpūtīs kā pelnus;
Vējš pažobelēs gausi velk un sten,
Vējš visus klīdina un trimdā dzen.
...
Kā neziņā nu raugāmies, kā vaina,
Ka pilna svešuma tik brīnumaina
Ir dvēsele, ka nav pat šķirties grūti?
Kā dzērvi sevi aizejam tu jūti;
Un vējš un vējš kā gaudo elš un sten,
Vējš raud un aizmirstību pakaļ dzen.

INTA BALTGALVE

***
Vārds, ko gaida un uzklausīs –
piedzimis maizes klaips,
to neaizturēt ar dūri,
kad pienācis viņa laiks.

Bet tik zili un tukši zvana
ikdienas zvaniķi sīkie...
Un, paskat, kā no tribīnes
kalps kalpu rīko.

MĀRĪTE ČORNAJA

***
Kliedz...
Izkliedz Latvija savu sāpi
Kā ķīvīte melnā naktī,
Cik tev ļoti smeldz sirds.
Izraudi savu sāpi
Kā ābele ziedu asaras,
Vējā kaisot kā sērdienīte,
Lai varētu auglību dot.
Ievziedu Latvija savu prieku
Līdzi cīrulim, ganu zēnam,
Kas sēž uz akmens asa
Aukstā miglas rītā
Ar kājām basām.
Izkliedz un celies debesīs,
Izkliedz un nolaidies
Uz dzērves spārna,
Lai tavu sāpi tā paņem līdz,
Bet prieku atpakaļ
Pār dzimto zemi kaisa.
Lai neraud sērdienīte,
Lai ganu zēnam nav auksti
Un katram ir maize un sāls,
Lai zem kājām nav ceļš,
Svešumā ejams un tāls.

DAGNIJA GASŪNA

***
Visi ir aizgājuši,
logi un durvis ir ciet,
tikai āboli pazarēs
spītīgi lielāki briest,
ērkšķogas nobirušas,
lillā flokši kā citugad zied,
debesis raud, laiks
steidzīgi tālāk iet.
Visi ir aizgājuši.
Nu durvis un logi
Ir ciet.

INĀRA DRUVA

Aizbraucot
Sirds, negaudo! Pūš lieli vēji,
Lai tie par visu gaudo, kauc,
Lai visu jauc un ārda spēji,
Lai putekļus un prātus jauc!
Sirds negaudo, bet rāmi lēkā,
Sirds kurvī dziļi slēpusies,
Tai jāsaglabā dzīvot spēki,
Kas ilgu mūžu veldzi lies.
Un atkal jābūt možai, spožai,
Kad ceļš uz mājām griezīsies.
Tad man par viņu jābūt drošai,
Ka dziedās tā un laimē dies.

Drupas
Pagātnes graustus un drupas
Cītīgi nēsāju līdz,
Vieglāk no tā gan nekļūst,
Dzīvot tas nepalīdz.
Pagātnes gruveši, drupas –
Grausti, kas jānovāc.
Zemīte jādabū tīra,
Zālīti lai nenomāc.
Lai tur var iestādīt koku,
Puķes vai labību sēt,
Vai arī celt jaunu māju,
Pietiek ja dūšas to spēt.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Rīts
Līdz sāpei – caurspīdīga debess,
Līdz sāpei pamale kļūst sārta,
No gaismas projām aizbēg mēness,
Jau dienu atdzeros bez sāta.
No šīsvasaras saules spožās
Vēl gribas zelta starus smelt,
Cik krāsaina, cik tā ir koša!
Es jūtu – vēl es varu spēt.
Līdz sāpei – caurspīdīga debess,
Līdz sāpei pamale kļūst sārta,
Prom aizbēg sudrabotais mēness
No dienas, saules staru skartas.

Eņģelis
Es ticēju un raudāju,
Un sirdij kļuva viegli,
Jo pļavā lēni nolaidās,
Kā zvaigznes balti ziedi.

Balts Eņģelis tur stāvēja,
Viņš raudāja ar mani,
Un manu galvu glāstīja,
Un teica – mīli mani!

Es zinu, mīļais Eņģeli,
Tu vienmēr blakus stāvi,
Pat tad, kad tālā pagātnē
Es uzvarēju nāvi.

Es ticēju un smaidīju,
Jo sirdij kļuva viegli,
Es tevi mīlu, Eņģeli,
Tā liegi, liegi, liegi.

ROLANDS KRASTIŅŠ

***
Klusums aizgājis mūžībā,
Un nedzird vairs strautu, kā čalo.
Vēl tikai retais ņem rokā kokli
Savu mierināt dvēseli dīvo.
Metāls ārdās uz skatuvēm,
Un elki šo zvaigžņu apmāti,
Kamēr čigāna vijole krogā
Tur izdzied visskumjāko balādi.

Beigu sākums nav bezgalīgs,–
Gan aizaug takas, gan mīļas top.
Kad izstumtais no pekles atgriežas,
Viņš sevi trakulībās nenorok.
Klusums pārlieku pasaulīgs, –
Dievs klusē.
Mēs nezinām, kas būs.

AIGA LUDVIGA

***
Mēs trimdinieki savā zemē esam kaut brīvi –
verga garu sevī nesam.

Caur savu maldu tuksnesi
jau ceturtdaļgadsimtu ejam
par viediem,
pravietiskiem ļaudīm smejam
un savā liktens traukā asras lejam.

Kaut dvēseles celtos pretī Augstākam –
kas spēku, izpratni un viedumu
mums dos, tad spēkā atjaunoti,

vienoti un sirds brīvi
mēs, latvji, uzcelsim šīs zemes dzīvi!

VALIJA REINICĀNE

Brīvprātīgā trimda
Ir dzīve kā svece
Izdegusi
Ciešanās un ilgās

Kad sirdis atmodīsies
No pasaulīgiem maldiem
Valgiem
Nemierīgās sirdis
Brīvprātīgi nonākušas
Elku trimdā

Brīvie – nebrīves un
Dzīves ceļos maldās
Netveramas ilgas
Kā tauriņi ieslodzīti

Dziļi sirdī
Kā māja pilna krāmu
Tā prātā sirdī

Rindām
Elki sarindoti stāv
Uz kuriem liekam cerību
Un kaut kur vietiņa
Ir Jēzum atvēlēta
Varbūt Viņš kādreiz
Noder ar

LIENE BOKMANE

***
Ik rītu, kad pamostos,
es zinu –
brīvs šodien varu būt.

Ik rītu, kad pieceļos,
es zinu –
brīvi domas varu paust.

Ik vakaru, kad lūdzos
es zinu to,
ka Dievs pasargās mūs.

Ik vakaru, kad aizdomājos
es zinu –
brīva Latvija ir un būs.

Tevī nepārspējams spēks mīt.
Tu nezaudēsi sevi,
pat ja sāks līt.

Tevī apbrīnojams gars mīt,
kas mani baro
un iedvesmu rod.

Tu – mana dzīvība.
Tu – mana brīvība.
Tu – mana Latvija.

KAIVA KRŪZE

***
Mītu es Latvijā
un viss man te dārgs
jūras pilieni mirdzoši
un smilšu graudi
mazi bērni un
kaķēni mīļi kas murrā
un sirmgalvji
sudraba matiem
Mīlu es Latviju
un viss man te dārgs
rīta rasa un
vēja pūsma
un varavīksne krāšņa
un viss mani saista
jo tik daudz te skaista.

ANITA VELMUNSKA

***
Es ieeju pavasara kafejnīcā
Un pasūtu plaukstošo lapu kokteili,
Klāt saldējumu ar ievziedu smaržu,
Kam pieneņu rūgtenā garša.
Šai pustukšā telpā cīruļu kvartets
Aprīlim sparīgi regtaimu spēlē.
Kastaņu tamburīniem fonā
Skan pureņziedu mažorgamma,
Vēja elsas skan saksofona džezā,
Klāt pusnakts, vēl sēžu kafejnīcā
Un klausos pavasari uz vecas
Skaņuplates,
Otra puse tai kļuvusi zaļa,
Saplaukusi.

IVARS ŠMITS

Kodolu sajust
Nepamet savu sētu,
Nepamet Dzimteni savu,
Nepamet ozolu stipro,
Kur tavs šūpulis kārts!
Tev vienmēr jāspēj kodolu just,
Tāpat kā to beidzot saprata
Pasaules gājējs Pērs Gints, jautājot –
Vai es esmu kā sīpols,
Kuram nav kodola sava
Nav savas mājas, savs dārzs?
Svešos ceļos tu tagad maldies,
Maijā atkal ievas ziedēs bez tevis.
Māmuļa rudenī nolieksies
Un zem sirmās ābeles ābolus lasīs,
Rietenis lietu sapūtīs, sirds tikai valdies...
Pāri vaigiem sāpīgi asaras līs.
Varbūt māmuļa gribēs gājputniem līdzi
Domās ozola zīli tev aizsūtīt
Un atkal novēlēs – nepamet ozolu stipro,
Kur tavs šūpulis kārts.

SANDRA CĪRULE

***
Manas skumjas neredz neviens,
Es tās iecepu baltā maizē.
Un, skumjo maizi saēdies,
Lido ligzdot balodis raizīgs.

Manas skumjas neredz neviens,
Es tās valkāju raibas kā kleitu.
Un, kleitas raibumā apdullis,
Tu mīli ne māti, bet meitu.

Manas skumjas neredz neviens
Kā maizē apēstu kaunu.
Savā trakumā pametu vagu
Un ķeros atkal dzīt jaunu.

Manas skumjas neredz neviens.
Mīlu tos, kuri nemāca dzīvot.
Rietumu vējā atsperos
Un metos par cīruli plīvot.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse – 14. jūnija atcerei

Kategorijas