Mūs vieno vairāk nekā šķir

2015. gada 10. jūnijs 00:00

463

Žurnālu «Skaitmenine Statyba» («Digitālā būvniecība» lietuviski) Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasta muzeja «Novadnieki» vadītāja Laima Indriķe pāris stundās izlasa un svarīgāko iztulko latviski, apdomājoties vien pie pāris frāzēm. Rotaslietu darbnīcā atbraukušajām dāmu biedrības «Mēmelīte» draudzenēm viņa raiti sinhroni tulko meistares instrukcijas no Pārupes, kā Lietuvas teritoriju dēvē skaistkalnieši.

Mācās runāt
Lietuviešu valodu Laima zina no brīža, kad sāka mācīties runāt: «Mans tētis bija latvietis, un mamma – lietuviete. Viņi satikās Sibīrijā. Runāt sāku uzreiz abās valodās. Pēc atgriešanās no Sibīrijas tētis mammu un mani atveda uz Latviju, jo Lietuvā pret represētajiem izturējās sliktāk – nevarēja dabūt darbu, mājas bija atņemtas.»

Laima vēlētos apmeklēt vietu Sibīrijā, kur piedzima, jo tur palicis tēvatēvs Mārtiņš Indriķis. «Lietuvieši organizēja braucienus uz izsūtījuma vietām, viņiem pat izdalīja somas, kurās pārvest un pārapbedīt kauliņus, bet no mūsu valsts puses atbalsta nebija. Pašiem finansiāli sarežģīti aizbraukt,» noteic skaistkalniete.

Kopš atgriešanās viņa visu mūžu Skaistkalnē arī nodzīvojusi. «Tēti izveda no Lietuvas, jo mūsu latviešu dzimtas mājas pēc robežu taisnošanas 1921. gadā palika tai pusē. Ģermanišķos, uzreiz aiz Mēmeles tilta Lietuvā, vēl ilgi cilvēki latviski runāja labāk nekā lietuviski.»

Laimai nekad dzīvē nav traucējis, ka ir divas dzimtās valodas: «Agrīnos skolas gados kāds par leiti nosauca, tas man nepatika. Taču otrās pakāpes māsīca – vienaudze no Lietuvas – reiz man deva mācību. Es viņai aizrakstīju savā pusaudzes maksimālismā, ka pie mums labāk ir būt latvietim. Diezgan nicinoši izteicos par lietuviešiem. Viņa man atrakstīja ļoti skarbu un nobriedušu vēstuli – tev ir mamma lietuviete, tu nevari noliegt savu dzimto zemi un valodu! Dabūju kārtīgi mizā. Tas man lika aizdomāties.»

Tiek pie desām un zāģa
Lietuviešu valoda noderēja padomju laikā, uz Biržiem pēc desām braucot, smejas Laima. «Kad prece gāja uz beigām, latviešiem pārdevējas to negribēja dot. Es parunāju lietuviski, un viss bija kārtībā.»

«Svētdien Skaistkalnes baznīcā atjaunojām tradīciju – lietuviešu «deventiņis» jeb Jēzus miesas un asins svētku kopīgu svinēšanu. Notika dievkalpojums abās valodās, misi celebrēja latviešu un lietuviešu mācītāji. Pēc tam notika procesija ar četrām pieturvietām, kurās tika godināts Vissvētākais Sakraments un dota svētība laukiem, mājām, cilvēkiem. Latvijas pusē tās bija trīs – pie baznīcas, pie represēto kapucīņu piemiņas vietas un pirmās baznīcas vietas, ko norāda krusts. Tad visi ar karogiem devāmies pāri robežai, apstājāmies pie Ģermanišķu baznīciņas, un pēc tam lietuviešu pusē notika lustīgā svinēšana ar kapelu un cienastu. Pērn palīdzēju tur tulkot. Pavisam raiti man iet no lietuviešu uz latviešu valodu, bet otrādi jāpadomā. Dievkalpojumu tulkoja cita sieviete ar lietuviešu un latviešu saknēm, darīja to brīnišķīgi.»

Divas valodas palīdz sabiedriskajā un darba dzīvē. Pirms dažiem gadiem ar tulkošanu izdevies atrisināt materiālu problēmu – ciematā bija vairākas zādzības, arī Laimas ģimenei uzlauza garāžu un nozaga motorzāģi. «Jaunu uzreiz nopirkt nevarējām, bet negaidot man piedāvāja darbu – no lietuviešu uz latviešu valodu tulkot tradicionālā mantojuma likumu. Par autorhonorāru nopirkām jaunu motorzāģi. Likās – kāds no augšas devis tik labu iespēju izmantot manu potenciālu.»

Trūkst neatlaidības
Laima ir priecīga, ka var tulkot sadraudzības pasākumos gan savā, gan kaimiņu novados. Vērtējot latviskā un lietuviskā samēru sevī, viņa atzīst: «Man pietrūkst lietuviešu neatlaidības, spējas izgrozīties un vienmēr atrast veidu, kā nopelnīt. Latvieši arī ir čakli, tomēr latviešu lielveikalu tīkls nav izpleties pa visu Lietuvu.»

To var saukt par uzmācību vai mērķtiecību, tomēr to latvieši no dienvidu kaimiņiem varētu mācīties, secina skaistkalniete. Viņa novērojusi, ka lietuvieši tūrisma nozarē nebaidās riskēt ar lieliem ieguldījumiem, māk jaunās vietas padarīt pievilcīgas un kupli apmeklētas.

«Mēs neesam bijuši tik uzņēmīgi, lai riskētu, bet Lietuvā, pie Klaipēdas, ir dinozauru parks. Lietuvā šovasar atvērs Baltijā pirmās takas virs koku galotnēm, kas ir populāras pasaulē. Tur ar Eiropas naudu ir vairāk nekā divi miljoni investīciju, tas ir risks, taču interese ir milzīga, daudzi gaida atklāšanu. Lietuvieši nebaidās noskatīties labas idejas no citiem, un cilvēku kustība darbina ekonomiku.»

Katru dienu
Lietuviešus Skaistkalnē var satikt katru dienu, jo skolas ēdnīcā strādā saimniece no Ģermanišķiem. Laimai Lietuvā ir draugi, ar kuriem sazinās e-pastā. Zemnieku Klepecku ģimene labprāt apmeklē Latvijas tūrisma vietas, jo viņiem te viss liekas vairāk sakārtots, līdz sīkumiem izdomāts, smalks un tīrs. Taču gan Skaistkalnes, gan Biržu karsta kritenēs Laima novērojusi – nereti jaunākā ceļotāju paaudze aiz sevis atstāj «kultūrslāni» ar saulespuķu sēkliņām, plastmasas pudelēm un iepakojumu.

Viss nav ideāli, piekrīt skaistkalniete. «Jaunieši ik pa laikam saplēšas jau no maniem jaunības laikiem, kad Lietuvas pusē apmeklējām zaļumballes jeb «ģegužiņis». Ja sastrīdējās lietuvietis ar latvieti, draugi metās palīgā savējam, pat nevērtējot, kurā pusē taisnība. Tad notika lielas «klopes», vienu atceros no vidusskolas izlaiduma. Dzenāja cits citu pāri tiltam.»

Desmit gadus, kamēr pēc neatkarības atjaunošanas robeža bija ciet un bez pases pāri nevarēja tikt, valdījis klusums. Kad robežu atkal atvēra, abās pusēs bija «neizpētīts lauks», ko jaunieši metās apgūt, tomēr šī paaudze vairāk vērsta uz draudzēšanos.
Par kopēju Baltijas valstu savienību Laima būtu priecīga, tomēr teic – igauņi, lietuvieši un latvieši nevar vienoties sīkumos. «Mākslīgi sastumt nevajag, ja to vajadzēs vēsturiski, tas notiks,» secina skaistkalniete.

Kopējā Lauku sieviešu apvienību konference katru gadu notiek citā Baltijas valstī, un tā ir laba iespēja iepazīt kaimiņu pieredzi. Tur var redzēt, ka cilvēki nav tik atšķirīgi. Kaut arī igauņus velkot uz zoba par lēnumu, Laima ikreiz pārliecinās, cik jestri, asprātīgi, aizrautīgi ziemeļu kaimiņi patiesībā ir: «Viņus nevar remdināt, tik uz jokiem, dziedāšanu, rotaļām. Saimnieciski viņi mums ir soli priekšā – internets ar valsts atbalstu laukos bija jau 2002. gadā, atbalstu jaunajām ģimenēm pirmajam mājoklim piešķir 15 gadus.»

Drosme un diplomātija
Laima atzīst, ka viņas dēli maz apzinās lietuviešu saknes, jo auguši slēgtās robežas laikā: «Toreiz uz radu kapiem pāri upei gājām ar mānīšanos, nācās sakārtot pases un bērniem izbraukšanas atļaujas, kas maksāja naudu.» Robežas aizvēršana nodarījusi paliekošu zaudējumu – Ģermanišķu bērnudārzā bija latviešu grupa ar audzinātājām no Skaistkalnes, jo šaipus bērnudārza nebija. «Kad aiztaisīja robežu, bērnudārzu likvidēja, jo lietuvieši vieni paši to piepildīt nevarēja. Tagad tur ir tukša vieta.»

«Uz desmit gadiem pazuda sadarbība sportā, mūzikā, izklaidē, jo bija jākārto daudz formalitāšu. Skaistkalnes pūtēji vienmēr aicināti uz Lietuvu, bet tolaik katru reizi aizbraukt nevarēja. Tolaik likās absurdi – padomju laikā bija lielāka brīvība pierobežā. Zaudējām arī valodas ziņā, jo iepriekš bērni abas valodas iemācījās, ikdienā komunicējot.»

Laimai ir latviešu tautastērps, un viņa domājusi arī par lietuviešu nacionālo kostīmu, kaut arī apšauba, vai būtu daudz reižu, kad to uzvilkt. Viņa nosauc vēl vienu atšķirību – krāsu izjūtu, kas pašai vairāk velk uz latvisko. No mātes mantoto spēju brīvi komunicēt ar jebkuru cilvēku, neatkarīgi no vecuma vai amata, Laima uzskata par priekšrocību.

Ikdienā Skaistkalnē vai Ģermanišķos nejūt apdraudējumu no Krievijas agresijas Ukrainā. Taču Laima teic – lietuvieši ir drosmīgāki, viņu prezidente Daļa Gribauskaite runā bez aplinkiem. Latvieši paklusē vai saka ko maigāku. Skaistkalnietes ieskatā, šajā situācijā baltiešiem un Eiropai jābūt vienotai nostājai. «Visi jūt līdzi ukraiņiem, un kritiskā brīdī mēs droši vien sadotos rokās. Taču liela nozīme būs valsts vadītājiem – vai viņu starpā valdīs vienotība.»

Laima Indriķe

Dzimusi 1958. gada 3. februārī Tomskas apgabala Verhokeckas rajona Borovuškas ciemā. Latvijā ar vecākiem atgriezās gada vecumā.

Izglītība: pabeigusi Skaistkalnes vidusskolu, Rīgas Celtniecības tehnikuma autoceļu nodaļu, Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti, vides gidu skolu.

Profesionālā karjera: 10 gadi ceļu nozarē, speciāliste Bauskas tautas namā un rajona kultūras nodaļā, pieaugušo izglītības koordinatore Skaistkalnes pagastā, muzeja «Novadnieki» vadītāja, vides gide karsta kritenēs.

Ģimene: vīrs Aivars, četri dēli.

Aizraušanās: dziedāja skolotāju korī «Daina».

Sabiedriskā darbība: kopš 2002. gada Skaistkalnes sieviešu kluba «Mēmelīte» projektu vadītāja, darbojas Latvijas Lauku sieviešu apvienībā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūs vieno vairāk nekā šķir

Kategorijas