Hašuri – Gruzijas sirds

2015. gada 10. jūnijs 00:00

1730

Ir pagājušas divas nedēļas, kopš Bauskas kultūras centra tautas deju ansamblis «Jandāls» ir atgriezies no Gruzijas Neatkarības dienas svinībām. Taču ir tik daudz spilgtu emociju un atmiņu, ka šķiet – tas bija tikai vakar.

«Aizbraukt uz Gruziju bija mans un daudzu dejotāju sapnis. Esam neizsakāmi priecīgi, ka tas ir piepildījies. Esam gandarīti, ka līdzās karstasinīgajām gruzīnu dejām mēs savējās rādījām pāru attiecības ar plašu emociju gammu. To novērtēja arī vietējie,» stāsta deju kopas «Jandāls» vadītāja Tamāra Ļisovcova.

Pateicoties Bauskas novada domes atbalstam un ciešajai draudzībai ar Hašuri pašvaldību Gruzijā, Bauskas delegācija 25 cilvēku sastāvā no 24. līdz 27. maijam ciemojās skaistajā Aizkaukāza valstī, ko bagātina vīna lauki, svaigs gaiss un Melnās jūras tuvums.

Priežu ieskāvumā
Kad nolaidāmies Kutaisi lidostā, spīdēja saulīte, staroja arī mūsu sejas. Ātri virsdrēbes iestūmām lielajos koferos. Mums pretī, cits citu stumdīdami, nāca gruzīnu šoferi, kuri piedāvāja ar «maršrutkām» aizvest jebkurā virzienā, bet pūļa aizmugurē ar uzrakstu «Bauska», sirsnīgi smaidot un mājot ar roku, mūs sagaidīja Hašuri pašvaldības delegācija – iekšējā audita nodaļas vadītājs Tamazi Lomidze un kultūras nodaļas speciāliste Nino Gongadze.

«Jandālu» izmitināja viesu namā ciematā Surami, kas atrodas vien dažu minūšu braucienā no Hašuri. Ēku no vienas puses ieskauj priežu mežs, no otras – pakalni. Nino stāsta, ka bērni, kas sirgst ar elpvadu problēmām, ārstnieciskos nolūkos tur sabrauc no visas valsts un veselīgā gaisa dēļ dzīvo kā sanatorijā.

Novēl sargāt brīvību
Jau pirmajā sadraudzības vakarā iemīlējām gruzīnu kultūru. Tamada, kas pie galda ir tostu teicējs, demonstrēja tradīcijas, kuras latviešiem ir svešas. Pirmais un pēdējais tosts vienmēr ir par Dievu, izceļot tautas spēcīgo saiti ar reliģiju, pēc tam par ģimeni, senčiem, nācijas varoņiem, brīvības cīnītājiem, vadoņiem, valsts neatkarību, personīgo laimi un mīlestību un daudz ko citu. Apliecinot draudzību un izrādot cieņu, gruzīni tostā vēlēja, lai Bauskas novada domes priekšsēdētājam Raitim Ābelniekam ir laba veselība, pietiek spēka celt Bauskas labklājību un no tīras sirds rūpēties par novada iedzīvotājiem. Kā sev, tā mums viņi novēlēja būt stipriem, sargāt valsts neatkarību un brīvību.

Sarīkojumā glāzēs tika liets labākais baltvīns, ēdienreizes tika sāktas ar hačipuri, kas ir ar sieru pildīta maizīte, un turpinātas ar gruzīnu izslavēto šašliku, henkali jeb pelmeņiem līdzīgo ēdienu un citām uzkodām, ko uz galda krāva divos, pat trīs stāvos. Gruzīnu mūzikai skanot, dejas bija nerimstošas. Gruzīni mums ierādīja savus tradicionālos deju soļus, mēs pretī likām ballēs iedejotos soļus valša satvērienā. Vakara gaitā dejas pārauga dziesmās – klausījāmies viņu iemīļoto folkloru, un paši telpu pieskandinājām ar tautasdziesmu «Pūt, vējiņi!». Mūsu kodolīgo kultūras apmaiņu varētu salīdzināt ar sprinta ātrumā noskrietu maratonu.

Atpakaļ pagātnē
Gruzijas valsts svētkiem «Jandāls» bija sagatavojis sešus deju priekšnesumus – gan liriskas mīlestības dejas, gan spēcīgo un latvisko «Man deviņi bāleliņi», Latgales temperamentu atklāja «Meitu mātē» un savstarpējās attiecības rādīja tādās koķetās dejās kā «Jāņu nakti neguļat» un «Noras mala».

Ierodoties kultūras namā, varēja atgriezties sen aizmirstā pagātnē – pagrabstāvā ierīkotās tualetes slīka pusotra centimetra dziļā ūdens peļķē, mums ierasto klozetpodu vietā sagaidīja caurumi grīdā, no kuriem izdalījās aromāts, kas bija jūtams pat divus stāvus augstāk. Telpas bija novecojušas, vietām griestos izbiris caurums. Kultūras speciāliste Nino atklāj, ka ar nepacietību gaida, kad nams varēs atdzimt no jauna, bet tam nepieciešamas lielas investīcijas.

Pēc deju mēģinājuma devāmies uz 30 kilometru attālo Bordžomi ciematu, kur ir minerālūdens «Borjomi» ieguves vieta. Tam varētu būt vairāk nekā 1500 gadu. Dabiska ogļskābā gāze minerālūdeni no astoņu līdz desmit kilometru dziļuma izspiež virszemē. Minerālūdens pazemē nepaspēj atdzist, tāpēc tas virspusē nonāk ap 40 grādu silts. Ūdenim plūstot augšup, tas bagātinās ar 60 dažādām minerālvielām, kas sastopamas Kaukāza kalnu iežu slāņos. Grupai bija iespēja apmeklēt rūpnīcu un vērot, kā ūdeni pilda pudelēs, kā arī izstaigāt dabas parku, kur strautiņam līdzīgā vietā bez maksas varēja malkot un ņemt līdzi vērtīgo dzērienu. Nino stāsta, ka pērn, ciemojoties Latvijā, pagaršojusi veikalā nopērkamo «Borjomi» un, salīdzinot ar Gruzijā pieejamo, tas esot atgādinājis sodas ūdeni.

Tērpi mirdz saulē
Visatbildīgākā bija vizītes pēdējā diena, 26. maijs. Visā valstī ir brīvdiena. Tauta visu dienu svin vienus no sev visdārgākajiem gada svētkiem – valsts neatkarību. No rīta, ģērbušies tautas tērpos, pulcējāmies kādā pilsētas nostūrī. Priekšā jau stāvēja bērni un jaunieši no gruzīnu deju ansambļa «Freska», kas pērn ar savām temperamentīgajām kustībām pārsteidza skatītājus Bauskas novada svētkos. Deju skolotājas Elenes Ratjani vadībā gruzīnu dejas mācās pāris simti bērnu un pusaudžu. Ansamblī, kas apvieno izdarīgākos un talantīgākos, dejo ap 80 gruzīnu.

Atšķirībā no latviešu tautas tērpiem, viņu melnie un baltie kostīmi, kas atgādina kāzu tērpus, mirdz saulē, daži bija rotājušies ar smagnējiem melniem apmetņiem un galvā uzvilkuši melnas cepures, kas atgādina izspūrušus matus. Tērpos netrūkst arī ugunīgi sarkano toņu. Gājienam pievienojas arī pārējie koncerta dalībnieki un pašvaldības pārstāvji. Biezajos tērpos un svelmainajā saulē mums bija karsti, bet enerģisku garu palīdzēja uzturēt bērni, kas, aiz muguras ejot, pilnā balsī kliedza: «Sakartvelo!» (tulk. ‘Gruzija!’).

Sagatavo pārsteigumu
Nosoļojuši vairākus kvartālus dzīvojamo māju rajonos, nonācām sporta laukumā, kur skolēniem risinājās spartakiāde. «Jandāla» dejotājus kā goda viesus ieveda sporta namā, kur notika gruzīnu nacionālās cīņas mākslas, kas atgādina džudo, sacensības. Izveicīgie zēni kā lokanas čūskas kustējās dzīvās mūzikas pavadījumā. Uzvarētājus apbalvot bija uzticēts latviešiem. Kamēr mēs iesaistījāmies sporta aktivitātēs, pārējie gājiena dalībnieki ārā svelmainajā saulē mūs gaidīja. Pēc tam futbola laukumā pasniedzām kausus un sabučojām futbola un basketbola čempionus, tad visi kopā turpinājām gājienu uz kultūras namu.

Svētku koncerta «Hašuri – Gruzijas sirds» programma bija sastādīta tā, lai pirms steigšanās uz skatuves varam noskatīties dažas gruzīnu dejas un viņu sagatavoto pārsteigumu – nedēļas laikā apgūto deju pie «Sudmaliņu» mūzikas. Šim notikumam par godu viņi bija uzšuvuši jaunus tērpus – no spīdīga atlasa auduma baltu blūzi un melnus svārkus ar sarkanbaltsarkanu lentīti apakšā. Kā tērpus, tā savdabīgo polku grūti asociēt ar Latviju, tomēr neko tik mīļu un centības pilnu mēs nebijām redzējuši.

Valoda bez vārdiem
Koncerts sākās ar operdziedātāja Levana Tabatadzes izpildīto valsts himnu. Skatītāji, kas līdz pēdējai sēdvietai bija aizpildījuši zāli, gavilēja līdzi, cēlās kājās un no sirds aplaudēja. Dažiem svētku baudītājiem līdzi bija Gruzijas karogs, ko visa koncerta laikā patriotiski plivināja gaisā.

Skatoties gruzīnu dejas, kur viena no galvenajām tematikām ir cīņa un karš, nezinājām, vai viņi sapratīs mūsu priekšnesumus. Viņu deju atribūtika ir gruzīnu zobeni – kindžali – un vairogi, no kuriem dejas laikā apkārt šķīst dzirksteles. Tikmēr mēs bāleliņam izprecinām tautu meitu vai, tikko iznākuši no pirts, puskaili koķetējam viens ar otru. Tomēr reakcija, kādu saņēmām, mūs iepriecināja. «Lai arī mēs nesaprotam latviešu valodu un dziesmas, skatoties, kā jūs dejojat, mums viss tapa skaidrs. Mēs redzējām jūsu savstarpējās attiecības, mīlestību un cieņu citam pret citu. Deja – tā ir valoda bez vārdiem,» pēc koncerta teica gruzīns Beso Gačečiladze, piebilstot, ka arī latviešu dejas ir tikpat enerģiskas kā dvēseliski tuvajiem gruzīniem.

Koncerts ar dziesmām, dejām, mūzikas instrumentu spēli un jauniešu, kuri nupat bija pasaules angļu valodas olimpiādē izcīnījuši pirmo vietu, apbalvošanu risinājās divarpus stundas. Vēlāk uzzinājām, ka tā bija svētku koncerta pirmā daļa. Laika trūkuma dēļ otrajā mēs nevarējām piedalīties, bet skatītāji turpināja priecāties par vietējo mākslinieku sniegumu, klausīties dzejoļu lasījumus un citādi godāt valsti. Gruzīni dzīvo pilnasinīgi – svin ar sirdi un dvēseli, ir emocionāli un spoži.

Kad apmainījāmies ar dāvanām un atvadījāmies, viņi pateicās, ka varējām ar viņiem būt kopā tik nozīmīgā notikumā. Arī mums tas bija svarīgi. Gruzīni atklāja, ka ar nepacietību gaidīs iespēju apciemot Bausku, lai atkal kopīgi godātu abas tautas.

UZZIŅAI

Hašuri ir Bauskas sadraudzības pilsēta Gruzijas centrālajā reģionā.

Tā atrodas 690 metrus virs jūras līmeņa, un administratīvā teritorija ir 585,2 kvadrātkilometru liela.

Hašuri pašvaldība sastāv no 13 teritoriālām vienībām: pilsētas Hašuri, nelielas pilsētiņas Surami un 11 ciemiem – Ali, Gomi, Osiauri, Flevi, Kvišheti, Cochnara, Cagvali, Cromi, Halebi, Hcisi.

Kopā pašvaldības teritorijā mīt ap 70 000 iedzīvotāju.

Hašuri ieguva pilsētas statusu pagājušā gadsimta 60. gados, kad tajā izveidoja dzelzceļa staciju.

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Hašuri – Gruzijas sirds

Kategorijas