Immas prieks – ģimenes atvases

2015. gada 5. jūnijs 00:00

75 gadu jubileju svin īslīciete Ārija Gustas.

Bērzkalnu ciemā Īslīces pagastā nelielā divistabu dzīvoklī dzīvo enerģiska, erudīta, smaidīga un emocionāla kundze Ārija Gustas. Viņa rīt atzīmēs 75. dzimšanas dienu. Dzīves ceļā izjustas krāces, arī saulesstaru labvēlība, kas ļāvusi saglabāt optimismu un pārvarēt grūtības.

Cieš varas dēļ
Jubilāre dzīves pirmos astoņus gadus pavadījusi Kurzemē, Kuldīgas novada Kabiles pagasta «Lejās», kur vecmammai bijusi omulīga māja. Ārijai bija brālītis, bet viņš gada un četru mēnešu vecumā nomira. Gaviļniece zina stāstīt, ka 1945. gadā viņš saslimis ar difteriju: «Tēvs un vecaistēvs jau bija paņemts lēģerī. Mamma brāli ielika zirga ratos un brauca uz 28 kilometrus attālo Kuldīgas slimnīcu. Ceļu viņa zināja labi, jo regulāri tur devās tirgoties. Kad pēc pāris dienām brauca apraudzīt brāli, viņa uzzināja par mazuļa nāvi.» Ģimenei politisku apsvērumu dēļ bija grūtības mazo apglabāt, jo neviens nav vēlējies rakt kapu «noziedzniecei», kuras vīrs un tēvs jau bija ieslodzījumā, stāsta īslīciete.

Ārija ģimenē palikusi vienīgais bērns. Arī mammai bijis līdzīgs liktenis, kad agrā vecumā pēc iesaukšanas armijā izdzisa viņas brāļa dzīvība. Jubilāre atminas vēl kādu gadījumu, kad ģimene cietusi pastāvošās varas dēļ. 1944. gadā drīz pēc brāļa nākšanas pasaulē izplatījušās ziņas, ka jaunos zēnus ņems armijā. Mājās esot bijis telefons. Vecāmāte zvanījusi visiem, ko varējusi brīdināt. Tūlīt pēc tam Ārijas tēvu, vecotēvu un vecmammu arestēja. «Laikam noklausījās sarunas,» spriež jubilāre. Abus vīriešus drīz vien palaida brīvībā, bet vecmammu cietuma pagrabā turēja trīs nedēļas. «Viņa maisījās politikā. Arī es aizvakar cītīgi skatījos, kā Saeimā vēl prezidentu. Tā interese man laikam no viņas,» secina jubilāre.

Vagonos spēlē teātri
Kad 1949. gadā nāca izsūtīšanas laiks, ģimene to nojautusi, tāpēc divas dienas slēpusies mežā. Trešajā dienā ar vecmammu pārnākušas mājās, bet liktenis nebijis žēlīgs – abām bija jādodas uz Omskas apgabalu. Izsūtīšanas brīdī mammas nebija klāt. Kad viņa pārradās «Lejās», tur bija apmetušies jau citi īrnieki, viņai atstājot tikai to, kas mugurā, un zirgu, kas bijis pie rokas. «Tikmēr vecaistēvs jau bija Karagandas lēģerī. Tikai 90. gados uzzināju, ka tajā laikā tēvs jau bija miris,» skaudros notikumus atminas Ārija.

Jubilāre stāsta, ka, par spīti visam, vecāmāte bijusi optimiste. Vilciena vagonā ar jauniešiem viņa spēlējusi teātri, rīkojusi koncertus. «Bēdas ir, ja aiziet cilvēks, bet, ja mantu atņem, tā nav bēda, tā ir skāde,» allaž sacījusi vecmāmiņa. Izsūtījumā viņa adījusi un tamborējusi, Ārija viņai palīdzējusi. Vecāmāte dzimusi 1890. gadā, piedzīvojusi cara laikus, tāpēc pratusi krievu valodu. «Es nevaru teikt, ka mūs tur slikti sagaidīja,» secina jubilāre.

Trīs gadus vēlāk Ārijas mamma un audžutēvs labprātīgi pievienojušies ģimenei izsūtījumā. Tur nodzīvojuši līdz 1957. gadam. Tjumeņas apgabalā viņi bijuši vienīgā latviešu ģimene starp lietuviešiem. «Mēs vietējā skolā «valdījām». Visās komitejās bijām aktīvākie. Skolotāji mūs, Baltijas valstu cilvēkus, cienīja,» atceras pensionāre. Izsūtījumā viņa pabeigusi astoņas klases. Labi mācījusies, vien pirmajos gados krievu valodā bijis trijnieks. Skolotāji esot palīdzējuši mācību gadu noslēgt jau aprīlī, lai, pārbraucot uz Latviju, pietiktu laika apstādīt dārzu.

Zeme dod spēku
Latvijā vidusskolu absolvējusi Dundagā. «Tur uzzināju, ka Ārija jārak-sta ar garumzīmi,» atklāj īslīciete. Ģipkā pie Rojas karaspēka daļā strādājusi par dispečeri. Tur jubilāre iepazinās ar nākamo vīru Jonasu, ko mājās visi mīļi sauc par Jāni. «Ar lietuviešiem uzaugu, vīrs arī lietuvietis,» jubilāre izceļ sakritību. Kad piedzima meita Virgīnija, kurai vārds dots par godu lietuviešu saknēm, jaunā ģimene pārcēlusies uz Lubānu. Tur 30 gadu Ārija nostrādājusi dzelzceļa stacijā par dežuranti. Kad staciju likvidēja, katru rītu ar «stopiem» mērojusi 40 kilometru garu ceļu līdz darbam Madonā.

Vīram nākamgad jau būs 80 gadu. Sākot no 1997. gada, viņš piedzīvojis četrus infarktus, tāpēc tika nolemts pārcelties tuvāk pie meitas Virgīnijas Bauskas pusē. Bērzkalnos aizritējuši jau vairāk nekā desmit gadi. Blakusmājā dzīvoklī mitinās jubilāres mamma, kurai šogad apritēja 95 gadi.

Jubilāre atklāj, ka dzīvessparu palīdz saglabāt dārza darbi, jo zeme dod spēku. Vēl pērn divreiz nedēļā rīdziniekiem vedusi tomātus un gurķus. Prieku dāvā arī ģimenes radītais siltums – mazbērni Mārtiņš un Kristīne un mazmazmeitiņa Estere. Mazbērni kopš bērnības viņu iesaukuši par Immu, vectēvu par Papu un Ārijas mammu par Uvi. Ārija savu vecmammu dēvējusi par Dosi. Tā viņiem mīļa ģimenes tradīcija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Immas prieks – ģimenes atvases

Kategorijas