Dīvāna vietā izvēlas divriteni

2015. gada 29. maijs 00:00

1027

70 gadu jubileju svin iecavniece Maija More.

Bērnības ganu takas, par pirmo algu nopelnītie gumijas zābaki un čaklā darbā pavadītie gadi ir iecavnieces Maijas Mores spilgtākās atmiņas. Tāpēc tagad uz 70 gadu sliekšņa viņā lielāko sašutumu raisa cilvēku slinkums.

Govs čurās silda kājas
Jubilāre dzimusi 1945. gada 30. mai-jā. Bērnība pavadīta Dāviņu pagasta Lambārtē. Bērnības atmiņas kundzi saviļņo līdz asarām: «Uzaugu bez vecākiem. Mamma nomira, kad biju nepilnus divus gadus veca, bet tēvs, kā jau kara laikā, vienkārši pazuda. Ar vecāko brāli Ēriku dzīvojām pie vecmammas.»

Tomēr jau pēc mirkļa skumjas nomaina mundrs smaids: «Bēdāties ilgi nedrīkst. Kā dzīvē iekārtots, tā jādzīvo. Jāsapurina sevi un jādzīvo mierā.» Melni, gari gumijas zābaki un ziemas mētelis – šiem pirkumiem Maija savulaik trīs vasaras krāja ganes darbā nopelnīto naudu. Smejoties viņa atminas, kā rasā nosalušās kājas sildījusi govs čurās: «Kā citādi sasildīsies? Reiz saulē iesnaudos. Pamostoties nemanīju nevienu govi līdzās un pēc saimnieces klaigāšanas sapratu, ka nu ir ziepes. Mūmaļas jau laiski bradāja biešu vagas.» Mazotnē strādājusi arī ar zirga grābekli un darījusi citus lauku darbus.

Krāšņa pieredze
Maija pēc Stelpes pamatskolas devusies uz Rīgu, kur izmācījusies par pavāri. Pilsētas drūzma jaunajai meitenei no laukiem bijusi nepieņemama: «Troksnis un mašīnas, cilvēku masas. Gaiss tur bija tik smagnējs, ka izraisīja galvassāpes. Ar nepacietību gaidīju, kad varēšu atgriezties laukos, kur miers, klusums un nav nemitīgi jāuzmanās, vai kāds tev neuztrieksies virsū.»

«Ieguvusi pavāres profesiju, sāku strādāt Iecavas ēdnīcā par šefpavāri, biju pavāre Iecavas, tad Mežotnes skolā un visbeidzot saimniecībā «Rosme». Biju jauna, neprecēta, bez ģimenes, tāpēc mani «mētāja» no vienas darbavietas uz nākamo,» stāsta Maija. Nogurdinošais darbs visas dienas garumā uz kājām pie karstiem katliem kļuva par smagu. Kādu laiku strādājusi Bauskas konservu fabrikā «Zemgale». «Kad pametu pavāres profesiju, sāku strādāt par bērnudārza auklīti. Vēlāk ar draudzeni nospriedu, ka jāiet mācīties par frizieri. Izmācījāmies, un mūs pieņēma darbā Iecavas frizētavā. Tad balto halātu nomainīju pret melnu un fermā baroju buļļus. Laimīgākie 20 darba gadi pavadīti augkopības nozarē. Strādāju brīvi un jutos lieliski. Krāšņs man tas darba CV,» smejot noteic jubilāre.

Mīlēta un laimīga
Iecavniece apprecējās Jaungadā. Vīrs Aivars bijis prasmīgs šoferis. Maijai ir trīs dēli – Agnis, Aivis un Jānis, kas dzīvo teju vienā pagalmā. «Viņi mani atbalsta, ļoti daudz palīdz darbos, kuri pašai par grūtu,» teic Maija, «man ir seši mazbērni un burvīgas vedeklas.»
Tagad Maija brīvo laiku vada, auklējot mazbērnus. «Jaunākā mazmeitiņa iet bērnudārzā, vecākie mācās. Daudz laika pavadu dārzā. Mīlu svaigu gaisu, dabu. Dārziņā sastādu visu, ko vien var apēst,» tā iecavniece. Viņai sašutumu raisa cilvēku slinkums un nevēlēšanās strādāt. «Tagad cilvēki izvēlas «bičot» naudu un nestrādāt. Neies par grašiem strādāt! Vieglāk ir diedelēt. Es to neatbalstu. Daudzi ir darbspējīgi, bet dzīvo citiem uz kakla vai pārtiek no pabalstiem sava slinkuma dēļ,» domā Maija.

Pirms pāris gadiem kundzei ticis ceļojums ar kuģi uz Stokholmu: «Pirmo reizi atrados uz kuģa klāja. Pa nakti ballējāmies, bet pa dienu izstaigājām pilsētu.»

«Esmu laimīga,» Maija noteic, «man nekā netrūkst. Blakus ir mīļotie cilvēki, esmu vesela. Kamēr vien varēšu pakustēties, es labprātāk izvēlos braukt ar velosipēdu nekā zvilnēt uz dīvāna.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dīvāna vietā izvēlas divriteni

Kategorijas