Ķīmiķes laboratorijā gatavo Molotova kokteilīti vēzim

2015. gada 27. maijs 00:00

942

Ķīmiķes laboratorijā gatavo Molotova kokteilīti vēzim

Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) pētniece Laura Beķere ar «Bauskas Dzīves» lasītājiem tiekas jau otro reizi, šogad tāpēc, ka spēcīgā konkurencē ieguvusi «L’Oreal» stipendiju sievietēm zinātnē. Pēc pirmās sarunas piecos gados daudz paveikts un piedzīvots – divreiz mainīta dzīvesvieta uz Franciju un atpakaļ, iemēģināti citādi ķīmijas pētījumu virzieni. Iepriecinoši nemainīga ir Lauras personība – gaiša, smaidīga un komunikabla, viņa risina sarunu ar dzīvesgudrām atziņām un asprātību.

Rušinās pa zemi
Laura dzimusi vēl padomju laikā Jūrmalā, augusi lauku mājās Īslīces pagastā, kur tagad ar vīru Sandri un meitiņu Alisi pie vecākiem cenšas paviesoties katru nedēļas nogali. «Katru darbdienu no Bauskas jābrauc uz Rīgu strādāt, un man ir svarīgi brīvdienās rušināties pa zemi. Mamma vairāk domā par puķēm, bet man vajag salātus, bietes, zaļumus. Izaudzējam ekoloģiskus produktus, ko paši ēdam.» Lauras māte apsaimnieko 11 ha zemes un ražo «Eiropas pienu». «Es viņu apbrīnoju, tas ir ļoti smags darbs,» secina meita, «lopi jākopj un jāēdina katru dienu, vai to gribi vai ne.»

Pēc labiem pamatiem Īslīces pamatskolā Laura mācījās Uzvaras vidusskolā Gailīšu pagastā. Pa starpu viņa gadu pavadīja Bulduru dārzkopības tehnikumā. «Tur bija baigā vergošana burkānu un aroniju laukos, mācības bija tam pakārtotas. Man tas nebija pa prātam, tādēļ pēc 9. klases meklēju citu skolu. Bauskas 1. vidusskola mani izbrāķēja,» lēnām noteic Laura ar jūtamu rezignāciju balsī. Stāsts esot sens un ilgi bijis sāpīgs, jo pusaudzei ar augstākajām atzīmēm liecībā toreizējās direktores nievājošā tonī uzstādītā prasība nodeklamēt no galvas «Atraitnes dēlu» bijusi tik pazemojoša, ka viņa vairs nespēja atbildēt uz citiem jautājumiem. Pēc avīzē sludinātās papilduzņemšanas nonāca Uzvarā. «Tur bija labi skolotāji, labākajām skolniecēm deva papildu uzdevumus,» atzinīgi saka zinātniece.

Izvēle pa ceļam
Ceļu uz zinātni Laura sāka pēc vidusskolas. «Ļoti gribēju mācīties ekonomiku, jo tā 1998. gadā bija modes lieta. Man bija padziļinātais kurss ekonomikā, matemātika ļoti labi padevās. Taču arī ķīmija gāja labi. Pa ausu galam dzirdēju par sevi klasesbiedru teikto – viņa sēž pirmajā solā, droši vien visu nošpiko! Pa ceļam uz universitāti iedomājos – iesniegšu dokumentus arī ķīmiķos. Iesniegumā fakultātes bija jānorāda rindas kārtībā, un ķīmija sanāca pirmā. Eksāmenus nokārtoju abās fakultātēs, un ķīmiķos tiku uzreiz. Nemaz nezinu, kā noliku ekonomistu eksāmenus.»

Otrajā kursā Laura sākusi strādāt OSI, jo pašai bija jāpelna iztika. Īslīciete nonāca profesora Gunāra Dubura laboratorijā. Tur pagāja desmit gadi. Doktores disertācija tapa OSI laboratorijā, kur Laura izstrādāja zāles sirds un asinsvadu saslimšanām.

«Gribējās jaunu pieredzi. Zinātnieki pēc doktora darba pabeigšanas var braukt pēcdoktorantūras studijās, lai paplašinātu pieredzi. Man radās izdevība doties uz Marseļu Francijā. Šeit strādāju medicīnas ķīmijā, bet tur – materiālzinātnē. Tas bija kas pilnīgi cits, nācās daudz mācīties. Laboratorijā viss notika angļu valodā, sadzīvē vajadzēja mācīties franciski.»

Akcents netraucē
Uz Franciju Beķeri devās 2010. gada beigās. «Daudzi teica – tas ir pilnīgs neprāts, braukt uz Franciju, nezinot ne vārda! Valodu nezināju ne es, ne vīrs, bērnam bija knapi divi gadi. Meita sāka no trīs gadiem iet franču skolā. Pirmo pusgadu bija grūti, likās – vecāki iemetuši nezin kur! Pamazām viņa pierada, mājās spēlējoties sāka runāt franciski. Mēs mājās nerunājām franciski. Otrajā un trešajā gadā meita likās par daudz franciska.»

Meitiņa svešvalodu bija tiktāl apguvusi, ka Laura ar bažām pamanījusi akcentu viņas latviskajā izrunā, taču uzskata, ka vairāku valodu prasme kopš bērnības ir priekšrocība, nevis trūkums, jo tā labāk attīstās smadzenes, runas aparāts, uztvere, komunikācijas spēja. «Bērnudārzā par to ļoti uztraucās, teica – mēs izdzīsim to akcentu! Es teicu, ka neko nevajag izdzīt – ja tāda verveļvaloda ir iemācīta, bērnam nedrīkst to atņemt!»

Viņa neklausās pārmetumos, lai nerunā krieviski intervijās, bet liek teikto tulkot, jo uzskata – labāk ir runāt valodā, kuru saprot auditorija. «Tulkiem jābūt arī diplomātiem. Kad Rīgā ieradās Žerārs Depardjē, viņa pirmais teikums šokēja tulci, un viņa pēc īsa apdomas brīža pateica ko pilnīgi citu, nekā sacīja aktieris. Pieklājīgie latvieši centās noslēpt nodzērušā veča vulgaritāti. Labāk ir saprast oriģinālvalodu, tad neviens neapmānīs.»

Strādāt jāprot
Spilgtākā atmiņa no bērnības Laurai ir darbs. «Vasarās bija ļoti daudz jāstrādā. Taču tas man ir ļoti daudz devis. Man ir atbildības izjūta, ka darbs ir jāizdara, un jāizdara kārtīgi, citādi neko nesasniegšu. Francijā mani visi apskauda par darbaspējām. Kamēr franči ēda pusdienas, aiznesu vielu, sagaidīju analīžu rezultātu, un viss bija padarīts pusstundas laikā. Ko tur atlikt vai gaidīt, kamēr izdarīs cits.» Franču laboratorijā viņa galu galā nokļuvusi «augšgalā», un vadība uz citiem, kas kavējās, skatījās šķībi.

Veidot karjeru Francijā Laura tomēr vēl nepalika. Zinātniece teic – Latvijā pārmet, ka zinātne nav saistīta ar ražošanu, bet Francijā, kur tā ir, rodas citas problēmas. «Rodas jautājums – kurš patentēs jauno praktisko pielietojumu? Tam vajag naudu, ko valsts nedod. Ja zinātnieki sameklē kompāniju, kas samaksā, jaunā viela nonāk ražošanā.»

Apmānīt slimību
Latvijā Laura atgriezās projekta «InnovaBalt» dēļ. Tas ir Eiropas projekts ar miljoniem, tā mērķis ir atvilināt jaunos zinātniekus. «Ar kādiem septiņiem astoņiem būs izdevies – esam atgriezušies no visas pasaules,» secina zinātniece.

«Aizsāku jaunu tēmu par fluorescentajām zondēm jeb teranostiku. Tie ir līdzekļi, kas reizē ietver informāciju ārstēšanai un diagnostikai. Es strādāju ar vēža medikamentiem. Ar vienām zālēm audzēju nomāks un vienlaikus ar speciālu aparatūru, izmantojot tuvējo infrasarkano starojumu, kas ir daudz nekaitīgāks kā rentgenstari, noteiks tā reakciju uz ārstēšanu. Tagad ķīmijterapijas kursā ir noteikts reižu skaits, un tikai pēc tam vērtē, kāds ir efekts. Ar jauno preparātu uzreiz varēs redzēt, vai vēža šūnas samazinās. Viela to parādīs, izstarojoties organismā. Uzreiz varēs kontrolēt slimības gaitu, ārstēšana būs mazāk invazīva un efektīvāka. Tā būs individualizētā, personalizētā medicīna, kas pasaulē patlaban attīstās.»

Par teranostiku pasaulē runā tikai divus trīs gadus, uzsver latviešu zinātniece. «Joprojām vēža saslimšanas ir komplicētas. Tāpēc ārstēšana aizvien ir ļoti kaitīga, jo pašas zāles ir toksiskas un nodara ļaunumu veselajām šūnām. Vēža šūnas savukārt ir tik ļoti «viltīgas», ka izveido imunitāti pret zālēm. Laboratorijā strādājam, lai šo rezistenci jeb pierašanu nomāktu. Ja saliktu mūsu teranostiskos līdzekļus ar rezistenci nomācošajām vielām, sanāktu Molotova kokteilītis vēzim,» smejas pētniece.

Kad tas būs pieejams pacientiem, Laura neņemas prognozēt: «Mēs patlaban sākam no fundamentāliem pētījumiem. Pirmos preparātus uz izolētām šūnām varētu pārbaudīt pēc gada vai diviem. Līdz klīniskām pārbaudēm cilvēkiem varētu nonākt desmit gados. Ceļā ir gara ķēde ar citiem organismiem, arī pelēm un žurkām. Skan nehumāni, bet kādam pajautāju – vai esi ar mieru jauno medikamentu peles vietā uzreiz izmēģināt pats? Vai – ja tev jāizvēlas pele vai tuvs radinieks, ko zāles izglābtu?»

Cukurs nesanāks
Pirmais darbs varētu būt padarīts gada vai divu laikā, bet darāmā netrūks – iegūtās vielas jāuzlabo, lai tas ir iespējami mazāk kaitīgs veselai šūnai. «Gluži cukuru neizdosies uztaisīt, kaut tas arī lielā devā ir kaitīgs,» smejas zinātniece.

Lauras ikdienas vide ir laboratorija, kur ir vilkmes skapji, ķīmiskās vielas, kolbas, retortes, sildāmie un mērtrauki, piltuves, svari, filtrēšanas ierīces, mikroskopi un daudz citu pievilcīgu priekšmetu, ar kuriem jāprot apieties. Zinātnieki nav piesieti pie darba laika. «Reakcija jānoved tiktāl, lai viela nesabojājas, gadās pastrādāt ilgāk. Lielākā daļa literatūras pieejama datorā, tāpēc labprāt lasu mājās, jo tur nav laboratorijas fona trokšņa. Tas man traucē vairāk nekā meitas spriņģošana,» smaida Laura, «mājās rakstīju arī disertāciju.»
Pēc pārdomu brīža Laura atzīst – īsti negribētu, lai meita kļūst par zinātnieci: «To vecāki nedrīkst uzspiest. Mēs jau tagad vērtējam, kādas viņai ir dotības, lai laikus ievirzītu, bet bīdīt savu ir absolūti nepareizi. Man neviens to neuzspieda, tā bija pašas izvēle.»

Nedod Dievs, ka viņa vispār nespētu izlemt, izsaucas māte, stāstot novērojumus par franču jauniešiem. «Viņi pamācās vienu gadu vienu, citu gadu – otru, bet negrib turpināt ne vienu, ne otru. Man šķiet, tas ir aiz labas dzīves, kad vecāki rāvušies melnās miesās, lai bērnam viss būtu, bet viņš īsti nezina, ko grib, jo viņam viss ir. Tāpēc bērniem jāliek strādāt, jo tikai tā var saprast, ko dzīvē grib. Vakarā pasēžot parkā, paspaidot telefonu un jautrojoties ar draugiem, neko labu atrast nevar.»

Lauras meitai daudz ko patīk darīt. «Mēs kopā taisām kotletes – es lielas, viņa maziņas. Laukos ar vectēvu stiepj nozāģētos zarus, liekas – kur tie zari bērnu nesīs?!» Patika darīt dārza un lauka darbus abām esot kopīga. Laurai darbdienas paiet laboratorijā, kur ir liels fona troksnis no iekārtām, mājās gribas klusumu. Tāpēc viņai patīk dzīvot mazpilsētā, kur var izbaudīt arī pilnīgu klusumu.

Pati liela
Zinātnē tuvākais mērķis Laurai ir pašlaik ritošais projekts, kura sekmīgs rezultāts būtu «liels ieguldījums cilvēcei». «Disertācijas laikā man bija jādara tas, ko lika vadītājs. Tagad esmu liela un pati spēju novērtēt, ko gribu un varu. Doma par fluorescentajiem savienojumiem man radās pēc pieredzes Francijā, jo tur tos iemācījos analizēt. Latvijas institūtā tas ir kas jauns un progresīvs, jo līdz šim ar to te daudz nenodarbojās. Mani pētījumi apvieno medicīnas un materiālu zinātni, tie ir plašāki, vispusīgāki. Pati šo projektu varu vadīt līdz uzvarošām beigām.»

Filmas par bīstamu slimību izplatību vai zinātniekiem laboratorijā Laura sen vairs neskatās, neesot pat smieklīgi: «Tur pastāv tādi savienojumi, kas pēc dabas likumiem nav iespējami. Dabas pamatprincipus nevar piemānīt. Ja ogleklis ir četrvērtīgs, tas tāds ir, un punkts! Vīrs kādreiz paprasa – kas tas ir? Es tik pasaku – tas nav nekas!»

Lauras vīrs Sandris ir mākslinieks, pēc profesijas vizuālās mākslas skolotājs. Skolā darbu nav atradis, tāpēc kļuvis par amatnieku – prot no priedes sienas pēc skata uztaisīt riekstoka, no betona – marmora. Pašu mājās tāda smalkuma vēl neesot, arī Bauskā paraugu nekur nevar apskatīt, bet Rīgā gan. Amatu apguvis pie cita meistara, tagad pašam skola rokā, izmēģinot jaunus materiālus un labāko proporciju noteikšanā iesaistot sievu.

«L’Oreal» stipendijai Laura pieteikusies trešo reizi, iepriekš pirms darba Francijā. Tagad iesniegt pieteikumu ieteikusi mamma, «un es mammu klausu», smejas jaunā zinātniece. Žūrijai nav bijis viegli izlemt, taču tad atteikusies tuvākā Lauras konkurente. Dāma gaida bērnu, tāpēc darbs ar ķimikālijām jāpārtrauc.

«Zinātniecei jāatrod laiks, kad radīt bērnu. Man tas izdevās disertācijas laikā. Meita doktores darbu rakstīja manā vēderā, es to nodevu deviņas dienas pirms dzemdībām. Dzīvojot mājās, pārņem stress? Jāparaksta disertācija!» smejas Laura, «kad būšu pensijā, nedarīšu neko, sēdēšu mājās. Man arī tagad patīk pavadīt laiku mājās ar ģimeni, jo ikdienā tas gadās reti. Vakaros pāris stundu, bet brīvdienās mēs parasti kaut kur izbraucam. Kad esmu mājās, parasti uzsitu sev pa nagiem, lai neiekristu sadzīves darbos, bet veltītu laiku sev. Vienīgās, kam nekad neatsaku, ir manas puķes – es mīlu orhidejas. Tās ar mani izceļojušās uz Franciju un atpakaļ.»

Turpceļā uz Franciju Beķeri devās ar mazu mašīnīti, bet atpakaļ nācās braukt ar lielu: «Apaugām ar mantu, un tas bija noderīgi – tagad dzīvoklim mēbeles ir pašā laikā. Latviešiem arī grūti ko savu izmest. Francijā prombraukšanai meitas mantas kravāju, kamēr pati bija skolā, jo viņa neļāva izmest neko no sava īpašuma.» Tagad meitai ļoti patīk kopā ar Lauru mācīties lasīt.

Īstajā vietā
Viņa strādājusi arī Čehijā, Beļģijā un Holandē, bet Francijā Laurai patika vislabāk. «Tur valda miers. Francijā dzīvojot, iemācījos atpūsties. Sākumā likās – kā tā var būt, ka kaimiņš iznāk uz balkona un vienkārši sēž?! Vai tad nav, ko darīt? Bet varbūt arī nevajag neko darīt?! Secinājām, ka ir jauki vakarā pēc darba pasēdēt uz terases vasaras siltumā, izbaudot atpūtu ar vīna glāzi. Frančiem tas ir tējas vietā, bet viņi nav nodzērušies. Tur dzīvojamā rajonā trīsreiz lielāki konteineri nekā pie mums piebāzti ar vīna pudelēm, bet es uz ielas pa četriem gadiem nevienu piedzērušos neredzēju. Francūži prot baudīt atpūtu, ēdienu un vīnu, tā ir laba dzīves uztvere.»

Šogad sieviešu zinātnieču stipendijai Latvijā bija rekordskaits pieteikumu – ap pussimt. «Latvijā situācija ar sievietēm zinātnē ir vislabākā, salīdzinot ar citām valstīm. Vadošajos amatos vēl ir maz sieviešu, tas gan jāmaina,» pārliecināta Laura. «Zinātnē iekšējā konkurence ir liela, un sievietes spēj citus pārspēt. Francijas laboratorijā no dažiem vīriešiem, īpaši no arābu valstīm, jutu skaļi nepateiktu attieksmi, ka sieviete neko nejēdz, prasīt viņai padomu nav vērts. Ja viņi grib dzīvot Eiropā, nāksies pierast. Mani tas nesatrauc – lai jau viņš sprēgā, es tāpat esmu gudrāka!» smejas zinātniece.

Stipendijas patronese Vaira Vīķe-Freiberga runājusi par zinātnieces un mātes lomas apvienošanu, kas nav viegla. «Neviens darbs nav viegls, ja to gribi darīt labi,» secina Laura, «lai būtu laba zinātniece, vajadzīgas specifiskas zināšanas, ko sākumā grūti iegūt. Pēc tam svarīgākais ir pareizi plānot laiku. Man pašlaik vairāk uzmanības aiziet ģimenei, jo bērns jāved uz bērnudārzu un vakarā jāizņem no tā. Eksperimenti jāsaplāno tā, lai pagūtu no Rīgas līdz pusseptiņiem uz Bauskas dārziņu. Te meitai ir laba vide, mantas, ar ko spēlēties. Viņa daudz tiek ārā, ir plašs laukums. Tāpēc man patīk mazpilsēta.»

Īslīces pamatskolā Laura ķīmijas stundās regulāri saukta pie tāfeles, jo visu sapratusi. Tas, viņasprāt, ir svarīgi visos eksaktajos priekšmetos. «Citi saka – kur es trigonometriju dzīvē likšu, maizi vai par to pirkšu?! Nē, un nevajag arī! Trigonometrija un līdzīgas zinības dod saprašanu – nevis tikai kas, bet kāpēc? Esmu kāpēcīte tāpat kā meita, jo manā darbā nemitīgi jāuzdod jautājums – kāpēc notiek tā, nevis citādi? Man jāspēj pašai uz to atbildēt. Nav vienmēr tā, ka ar pirmo reizi, kad sajauc vielas, viss sanāk. Ir bijušas reakcijas, kuru dēļ naktīm neesmu gulējusi. Jāspēj ieraudzīt niecīgāko sīkumu, un prāts ir tik nodarbināts, ka reizēm no rīta mostos ar vajadzīgo ideju. Tā arī dzīvē – cilvēkiem jāuzdod jautājums «kāpēc» par visu, kas apkārt notiek. Francijā mums bija joks, ka zinātnieks darīs visu, ko liek, tikai ne domās, jo tas nav ierakstīts līgumā. Zinātnieki nevar atļauties būt roboti, mums jāvar īstenot arī trakas idejas, kas sākumā šķiet zinātniskā fantastika.»

Politikā zinātniece iet nedomā. «Es labāk dīdu savas molekulas, tās nebrēc un, ja visu daru pareizi, arī nesprāgst. Politika ir netīra, un miera tur nav nekad.» Baušķeniece nākotni īpaši neplāno, bet ļaujas dzīves plūsmai un izmanto izdevības. «Varbūt kādreiz uzcelsim māju tuvāk Rīgai vai strādāšu par skolotāju,» prāto Laura, «daudzi teikuši, ka man padodas mācīt citus. Doktorantūrā man bija bakalaura studenti, kam mācīju darbu laboratorijā. Man patīk arī adīt un tamborēt, tas palīdz atslēgties no darba un sadzīves, lai nepārdegtu. Tomēr tuvākajos desmit gados nekas radikāli nemainīsies, jo pašlaik esmu savā īstajā vietā un kā zinātniece laboratorijā varu izdarīt visvairāk.»

Lauras Beķeres dzīvesgājums
Dzimusi: 1979. gada 8. jūlijā Jūrmalā.

Izglītība:
pabeigta Īslīces pamatskola un Uzvaras vidusskola;

Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē absolvēja ķīmijas bakalaura un maģistra studiju kursu;

2009. gadā LU ieguva doktores grādu organiskajā ķīmijā.

Darba pieredze:
pētniece Latvijas Organiskās sintēzes institūta Membrānaktīvo savienojumu un betadiketonu laboratorijā;

2010. – 2014. gadā pēcdoktorantūras pētniecība Marseļas universitātē Francijā;

2002. – 2006. gadā periodiska stažēšanās Čehijas Organiskās ķīmijas un bioķīmijas institūtā, Delftas Tehniskajā universitātē Nīderlandē, Ģentes universitātē Beļģijā.

Zinātniskie sasniegumi:
Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s «Grindeks» balva «Sudraba pūce»;

prēmijas par labāko maģistra un bakalaura darbu;

K. Morberga un «Grindeks» stipendija;

19 zinātniskās publikācijas, 26 konferenču tēzes, 3 patenti.

Valodu prasme:
latviešu – dzimtā, franču, angļu, krievu, sarunvaloda – vācu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ķīmiķes laboratorijā gatavo Molotova kokteilīti vēzim

Kategorijas