Tulkotāja veido vārdu un sapratnes tiltu

2015. gada 13. maijs 00:00

193

Tulkotāja veido vārdu un sapratnes tiltu

Latviešu žurnālists Oskars Gerts reiz ieminējās, ka viņa māsīca Dzintra Elga Irbīte ir Lietuvā pazīstama tulkotāja. Šo uzvārdu uzreiz atcerējos, kad tematiskā sarīkojumā Pakrojā mana laba paziņa – laikraksta «Auksine Varpa» žurnāliste Nijole Padoriene – iepazīstināja ar Elgu un viņas dzīvesbiedru Jonu Ivanausku. Apsolīju atbraukt ciemos uz Jonišķiem, bet pagāja vairāki gadi. Beidzot saņēmos un devos uz pierobežas pilsētiņu, kur mājīgā kafejnīcā jau gaidīja Elga un Jons. Mani aizkustināja viņu dāvana – neliela formāta grāmata «Lietuvas vēsture» latviešu valodā, kas izdota pēc Lietuvas Ārlietu ministrijas pasūtījuma. «Jums arī vajadzētu izdot Latvijas vēsturi lietuviešu valodā,» ierosina Elga.

Kā jūs – Lietuvas latviete vairākās paaudzēs – vērtējat mūsu tautu vēsturisko saikni un kultūru mijiedarbību?
– Viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Sabiedrībā ir jūtama atsvešināšanās, un tā skar arī latviešu minoritāti Lietuvā. Jonišķi ir pārāk maza apdzīvota vieta, lai šādas tendences izpaustos, bet Šauļos gan latvieši tiek uztverti kā konkurenti, ja viņiem kādā jomā veicas labāk. Es īsti nevaru saprast iemeslu, lai gan visu mūžu dzīvoju Lietuvā. Dažreiz kļūst skumji, saņemot netiešu mājienu, ka lietuviešu kopienā mēs, latvieši, tomēr netiekam uzskatīti par savējiem. Pārsvarā esam luterāņi, bet Lietuvas katoļi ne pārāk mīl luterāņus. Šīs nianses ir vairāk jūtamas beidzamajos gados. Latviešu kopienu Lietuvā veido galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki. Jautājums par latvisko un arī lietuvisko identitāti mūsu bērnu un mazbērnu paaudzē ir ļoti sarežģīts. Kamēr mani vecāki bija dzīvi, mājās runājām latviski, bet ar meitu – lietuviski. Mana Londonā dzīvojošā mazmeita apprecējās ar indieti. Pirms dažām dienām kļuvu par vecvecmāmiņu. Mājās mazmeitas ģimene, protams, nesarunājas lietuviski. Nacionālā piederība 21. gadsimtā ir transformējusies.

Elga, kāpēc jaunībā izvēlējāties studēt krievu filoloģiju?
– Vai, tas ir interesants stāsts! Šauļos sāku mācīties lietuviešu skolā. Pusaudzes vecumā saslimu ar sirdskaiti, ārsti ieteica mācības turpināt sanatorijā. Mēs aizbraucām uz Krimu, kur trīs gadus gāju krievu skolā. Mana veselība uzlabojās, bija jāatgriežas mājās. Piepeši atskārtu, ka vairs neprotu lāgā runāt ne lietuviski, ne latviski, kur nu vēl rakstīt! Toties mana krievu valodas prasme bija ļoti laba. Citas izvēles nebija – jāstudē krievu filoloģija, bet es joprojām lepojos ar omammas iemācīto izkopto Endzelīna latviešu valodu. Tas bija labs pamats.

Pirmo reizi tulka pienākumus veicu, dzīvojot Krimā. Sanatorijas skolā mācījās krievu, ukraiņu, latviešu, lietuviešu bērni. Man bija īpašs starpnieces statuss, jo pratu trīs valodas.

Pastāstiet par savu pirmo tulkojumu un nokļūšanu Latvijas literātu sabiedrībā!
– Mana debija bija Jona Ivanauska dzejas krājums «Tēvzemei», kuru iztulkoju latviski. Pirms tam veicu nelielus pasūtījumus – latviešu valodā tulkoju Jonišķu pašvaldības amatpersonu runas, ko viņiem bija jālasa Latvijā. Jelgavas sadraudzības pilsēta ir Šauļi, bet Jonišķi atrodas Šauļu apriņķī. Novērtējis manu pirmo tulkojumu, brālēns Romualds Ozols – ļoti erudīts cilvēks – sacīja: «Tev vajadzētu pievērsties nopietniem prozas darbiem.» Tā manās rokās nokļuva 2003. gada vispopulārākā grāmata Latvijā – Laimas Muktupāvelas romāns «Šampinjonu derība». Tas bija pirmais darbs, kurā atklāti un skaudri tika atainots ekonomiskās emigrācijas sākuma posms – latviešu viesstrādnieku dzīve Īrijā. Necerēti ātri mans tulkojums nāca klajā. Grāmata Lietuvā guva lielus panākumus un tika izdota atkārtotā tirāžā. Saņēmu aicinājumu kļūt par Lietuvas Tulkotāju savienības biedri. Tas bija augsts novērtējums. Vēlāk Laima Muktupāvela man piedāvāja iztulkot savu grāmatu «Cilpa» – ļoti interesantu etnokultūras paraugu, kas tiek dēvēts par mitoloģisku trilleri. Šī tulkojuma veikšanai finansiālu atbalstu man sniedza Valsts kultūrkapitāla fonds. Pakāpeniski atvērās visas durvis ciešai sadarbībai ar latviešu rakstniekiem, žurnālistiem, pierobežas pašvaldību iestādēm, biedrībām. Interesanti, ka latviešu laikmetīgo literatūru sava darba specifikas dēļ pārzinu labāk nekā lietuviešu.

Mūsu draugu vidū ir laikraksta «Zemgales Ziņas» žurnālists Gaitis Grūtups, Dobeles tūrisma informācijas centra vadītāja Anita Banziņa un daudz citu brīnišķīgu cilvēku. Es un Jons diezgan bieži tiekam aicināti piedalīties dažādos kultūras pasākumos Jelgavā un Dobelē. Iesaistījāmies Dobeles literātu apvienības dzejas krājuma veidošanā, kas tika izdots divās valodās. Bauskā gan vēl neesam bijuši.

Latvijā lielu popularitāti iemantojusi lietuviešu jaunās paaudzes autores Kristinas Sabaļauskaites triloģija «Silva Rerum» – savdabīgs ekskurss Lietuvas 17. – 18. gadsimta vēsturē. Romāns man atgādina kolāžu, kurā cilvēki, notikumi, izjūtas veido tādu kā laikmeta karti.
– Jā, Sabaļauskaite ir ieguvusi «zvaigznes» statusu un diemžēl to kultivē, tiekoties ar lasītājiem. Mani viņas proza nesaista, es arī nemēģinu sevi piespiest izlasīt triloģiju. Mūsu jaunajai literatūrai piemīt fragmentārisms, tai pietrūkst labai, nopietnai prozai raksturīgā pamata. Man šķiet, ka lietuvieši raksta pārāk sarežģīti un savus romānus adresē cienītāju šauram lokam. Vienkāršus lasītājus viņu domu konstrukcijas nesasniedz. Ar interesi izlasīju patlaban pieprasīta autora Sigita Baruļska romānu «Trīs sekundes debesīs».

Izstāstīšu novērojumu, kas apstiprina manas bažas par lietuviešu literārās valodas nākotni. Šauļu Universitātē pirms diviem gadiem slēdza Lietuviešu filoloģijas fakultāti, jo neviens nevēlējās padziļināti studēt dzimto valodu. Viļņā kā eksperte darbojos jauno tulkotāju konkursā. Piedalījās 13 jaunu cilvēku, kuri tulkoja tekstus no latviešu valodas un darīja to ļoti raiti. Par nožēlu viņu lietuviešu valoda bija ļoti nabadzīga, jo tulkotāju jaunā paaudze ir augusi īsziņu laikmetā. Turklāt skolas mācību stundās vairs nav jārunā un reti kad jāraksta domraksti. To visu aizstāj testi. Nepietiekamā uzmanība pret dzimto valodu skolās jau tagad ir stipri jūtama. Latvijā, cik man zināms, notiek līdzīgi.

Varbūt nosauksit neparastāko tulkojumu, ar kuru esat strādājusi?
– Ļoti aizraujoša bija latviešu komponistes Līgas Celmas oratorijas «Sveika, saule!» teksta tulkošana lietuviešu valodā. Tas bija Jelgavas pašvaldības pasūtījums. Teksta autors ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, bet oratorija veltīta leģendārajai Saules kaujai. Es un Jons piedalījāmies pirmatskaņojumā Jelgavā, pēc tam arī Šauļos. Bija iespaidīgi. Vairāki kori oratoriju izpildīja latviski un lietuviski.

Dzintra Elga Irbīte

Tulkotāja Dzintra Elga Irbīte ir Lietuvas latviete ceturtajā paaudzē. Viņa un dzīvesbiedrs dzejnieks Jons Ivanausks dzīvo Jonišķos.

Beigusi Šauļu Universitātes Krievu filoloģijas nodaļu, ilgi strādājusi par skolotāju.

Kopš 2004. gada – Lietuvas Tulkotāju savienības biedre.

Tulko latviešu laikmetīgo literatūru, dažādos projektos sadarbojas ar Jelgavas un Dobeles pašvaldību un nevalstiskām organizācijām. Vairāku grāmatu tulkošanai saņēmusi Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu.

Dz. E. Irbītes populārākie tulkojumi lietuviešu valodā ir Laimas Muktupāvelas romāni «Šampinjonu derība» un «Cilpa», Dagnijas Dreikas, Evas Mārtužas, Amandas Aizpurietes dzeja un proza, etnogrāfa Valda Celma «Latvju raksti un zīmes», Māra Runguļa bērnu grāmatas.

Jonišķu bibliotēkā 20. maijā notiks Dz. E. Irbītes 70. jubilejai veltīts literārs sarīkojums.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tulkotāja veido vārdu un sapratnes tiltu

Kategorijas