Dedzina, lai atjaunotu

2015. gada 8. maijs 00:00

Sabiedrība asi un ar plašām diskusijām pērn reaģēja uz tā dēvēto kontrolēto meža dedzināšanu Pārgaujas novada Raiskuma pagastā, Gaujas Nacionālā parka (GNP) teritorijā. Izrādās, metode 2005. gadā izmēģināta Vecumnieku novada Valles pagastā, un tās rezultāts ir labi atjaunojusies mežaudze.

Augi un dzīvnieki
GNP gadījumu papildināja informācija par Ādažu militārajā poligonā – vienlaikus «Natura 2000» teritorijā – kontrolēti dedzinātām platībām, lai atjaunotu virsājus un putnu dzīves vidi. Protesti noklusa, kaut ne visiem līdz galam kļuva skaidrs, kāpēc mežu degšana nav tikai neapšaubāms ļaunums.

Valles un Kurmenes pagastā mežus apsaimnieko vides zinātņu maģistrs Raimonds Mežaks, sugu un biotopu eksperts grupā «Meži un virsāji». Viņa pārvaldītā saimniecība «Pūpoli» ir viena no Pasaules Dabas fonda (PDF) zaļās mežsaimniecības demonstrējumu teritorijām Latvijā.

Kā «Bauskas Dzīvei» skaidro R. Mežaks: «Zināmā mērā kontrolēto dedzināšanu var salīdzināt ar attīrīšanu. Tomēr procesam jānorit atbildīgi, kontrolēti un likumīgi tam piemērotās vietās, piemēram, mežos, kur uguns ir dabiskais traucējums un vērtība, ja vērtējam ekosistēmas funkcionēšanu. Kontrolētajai dedzināšanai piemēroti sausi priežu sili, kuri, augsnei pakāpeniski bagātinoties, aizauguši ar eglēm, zemsedzē redzamas kladīnas jeb baltie ķērpji. Dabiskā situācijā šiem mežiem jābūt gaišiem un skrajiem, lai medņiem būtu labāka pārredzamība un tie nepielaistu sev ienaidniekus. Viens no kontrolētās dedzināšanas mērķiem ir izveidot pirofilajām sugām piemērotu nišu. Piemēri ir degumu krāšņvabole vai bohēmijas gandrene.»

Atļaujas un dzēsēji
Normatīvajos aktos ir atļauta kontrolēta dedzināšana aizsargājamā dabas teritorijā, ja tajā jāatjauno īpašie biotopi, taču tam jāsaņem Dabas aizsardzības pārvaldes rakstiska atļauja, un par notikumu rakstiski jāinformē par ugunsdrošību un ugunsdzēsību atbildīgā institūcija. Ja mežam nav īpaši aizsargājamās teritorijas statusa, atļauja jāsaņem no Valsts meža dienesta.

Dedzināšanā piedalās ne tikai meža saimnieks vai pārvaldnieks ar savu komandu, bet arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brigāde. Kontrolētai dedzināšanai ir sagatavota detalizēta instrukcija, kurā skaidrota uguns kontrolēšana un dažādie aspekti, no kuriem jāizvairās, lai ugunsgrēks «neizietu no rāmjiem».

Meža gabalus, kam kontrolēta dedzināšana palīdzētu atjaunot mežaudzi, var atrast Vecumnieku novadā, vērtē R. Mežaks. «Degumos novērojama pastiprināta atjaunošanās ar jaunajiem kociņiem, parasti priedēm un bērziem. Ļoti labi tas redzams 2005. gada kontrolēti izveidotajā degumā Valles pagastā,» skaidro mežsaimnieks.

Kontrolētās dedzināšanas metodes pamats ir dabā novērotais, proti, pēc dabiski izraisītiem ugunsgrēkiem, kas bieži norit nekontrolēti, mežā izveidojas pirofilajām sugām piemērota dzīvotne, un pēc tam mežaudze vairākos gados atjaunojas citā kvalitātē.

Videi, ne naudai
Paņēmiena galvenais mērķis ir imitēt dabiskos ugunsgrēkus, kas atjauno augu valsti un paver jaunas dzīves iespējas dzīvniekiem.
«Problēma ir tāda, ka degšana bieži vien notiek komerciālajos mežos, kuru galvenais cilvēku iedomātais uzdevums ir koksnes ražošana,» uzsver R. Mežaks, «līdz ar to koksne pēc ugunsgrēka parasti tiek izvākta. Tomēr, lai būtu pilnvērtīga dzīvotne, jāsaglabājas apdegušajai koksnei. Mirusī koksne kalpo kā kukaiņu kāpuru dzīvesvieta, līdz ar to barošanās iespēju var izmantot putni. Ja apsaimniekotājiem būtu izpratne par meža ekoloģiju un griba, tad viņi atstātu daļu degumu neskartus un kontrolētā dedzināšana īsti nebūtu vajadzīga. Piemērs ir 2010. gada degums Daudzeses pagastā, kur lielākā daļa ugunsgrēkā radušās struktūras diemžēl ir izvākta.»

Pērnajā decembrī nozares eks-pertiem Rīgā notika Dabas aizsardzības pārvaldes programmas «LIFE+» projekta «NAT-PROGRAMME» un «FOR-REST» starptautisks seminārs «Traucējumu loma meža attīstībā», kurā analizēja ekoloģiskos aspektus, dabiskos traucējumus un to atdarināšanas lomu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Dalībnieki iepazinās ar Somijas un Latvijas pieredzi kontrolētā meža dedzināšanā, analizēja norišu rezultātus un secinājumus.

Meža konsultāciju pakalpojumu centra speciāliste Rita Daščiora pēc seminārā uzzinātā pauž personisko nozares dalībnieces viedokli: «Ja cilvēki ar ugunsdzēšamajiem aparātiem, mašīnām un helikopteriem nedzēstu, tad meži uz Zemes dabiski degtu vairāk. Zinātnieki pēta, kas notiek pēc degšanas, tāpēc viņi reizēm mežus dedzina mākslīgi. Domāju, ka Latvijā pietiek cilvēku izraisītu ugunsgrēku, kuru sekas var pētīt, taču jāpiekrīt, ka atsevišķi mēģinājumi devuši interesantus rezultātus.»

Atbalsta valsts
Latvijā aizsargājamo meža biotopu apsaimniekošana notiek nelielās platībās un trūkst ilgstošu zinātnisku pētījumu šajā jomā. Starptautiskā mērogā dabisko traucējumu imitācija («natural disturbance emulation» – angliski) ir viens no meža biotopu apsaimniekošanas un bioloģiskās daudzveidības uzlabošanas paņēmieniem, un viens no tās virzieniem ir kontrolētā dedzināšana. Visvairāk pētīti ir boreālie jeb ziemeļu skujkoku meži, vislielākā pieredze uzkrāta Somijā. Tur kontrolēto dedzināšanu izmanto dabas aizsardzībā, nodrošinot dažādu mežaudžu struktūru un bioloģiskajai daudzveidībai būtiskus meža elementus, īpaši apdegušu liela izmēra mirušo koksni, kas ir vienīgā dzīvotne daudzām retām sugām.

Seminārā Somijas pieredzi aprakstīja Hāmes universitātes zinātnieks Henriks Lindbergs, kurš atklāja – arī Somijā ne vienmēr sabiedrība saprot, kāpēc jāpielieto kontrolētā dedzināšana. Taču sarunās ar protestētājiem nereti atklājas, ka iebildumi nav pret pašu metodi, bet gan slēpjas citur, piemēram, ierobežojumos medīt, būvēt u. c. Somijā šai ekoloģiskajai metodei ir nopietns politisks atbalsts – tai piešķirti agrovides maksājumi, tā ir prasība mežu sertifikācijā.

Kailcirte neaizstāj
Latvijas Universitātes profesors Guntis Brūmelis uzsver – kailcirti nevar uzskatīt par līdzvērtīgu dabiskam ugunsgrēkam, jo tajā neveidojas apdegusi mirusi koksne, netiek likvidēta biezā zemsedze un sūnu slānis. Nacionālo bruņoto spēku poligonā Ādažos 2010. – 2013. gadā ar kontrolētās dedzināšanas metodi «LIFE» projekta gaitā atjaunoti 1050 ha virsāju, 300 ha purvu un 35 ha pļavu, informēja projekta asistente Ilze Mārdega no Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra. Pieredze «Natura 2000» aizsargājamo ainavu apvidus bioloģiskajai uzturēšanai gūta no Beļģijas un Nīderlandes.

Zinātnieki uzsver – meža dzīves cikls un attīstības procesi norit daudz ilgāk par cilvēka mūžu. Tradicionāli mežu aizsardzība balstījusies uz saimnieciskās darbības aizliegumiem un dabisko procesu netraucētu norisi. Tomēr pēdējās desmitgadēs pētījumi pasaulē un Latvijā rāda, ka šī pieeja nespēj novērst bioloģiski vērtīgo teritoriju samazināšanos un reto sugu izzušanu. Taču daļu no tām atjauno dabiskās degšanas imitācija. Vairāk informācijas par pētnieku atklāto pieejama vietnē daba.gov.lv.

KĀ KONTROLĒTI DROŠI DEDZINĀT MEŽU

Dedzināšanas vietā jāsapulcina pietiekams skaits cilvēku un tehnisko līdzekļu.

Jāizvēlas pareizi meteoroloģiskie apstākļi bez stipra vēja.

Jākontrolē degošā materiāla pārvietošanās, kad atsevišķas daļas, piemēram, frēzkūdras putekļi, konvekcijas vai vēja ietekmē izplata ugunsgrēku lielākā attālumā.

Koki un pamežs jāizretina, lai mazinātu degošā materiāla daudzumu.

Lai dedzināšanu tuvinātu dabiskam meža ugunsgrēkam, jānodrošina vidēji spēcīga, noturīga skrejuguns, lai liesmu augstums nepārsniedz 1,5 m un virzīšanās ātrums ir līdz 3 m/min.

Noturīgas skrejuguns radīšanai mežā vasarā pēc 10 – 12 mm lietus ir vajadzīgas 4 – 5 dienas ar plus 20 grādu siltumu un saulainu laiku.

Jo lielāks gaisa mitrums, jo mazāk intensīvi attīstās ugunsgrēks. Meža ugunsgrēks ir grūti kontrolējams, ja gaisa mitrums ir zem 30%.

Kontrolēto dedzināšanu labāk organizēt pēcpusdienā. Vēja ātrumam 30 – 40 min jābūt nemainīgam.

Dedzināmās audzes nogabals nav ieteicams lielāks par 1 – 1,5 ha.

Šādu platību var kontrolēt 2 – 3 ugunsdzēsēju grupas ar ne mazāk kā 2 cilvēkiem katrā.

Par dedzināšanu obligāti jāinformē virsmežniecība un mežsargs.

Dedzināmā audze nedrīkst atrasties blakus skuju koku jaunaudzēm.

Apkārt dedzināmajai platībai jāuzar 1,5 m mineralizētā augsnes josla. Par uguni apturošo joslu var kalpot arī ceļš.

Tuvumā līdz 500 m vēlama dabiska ūdens ņemšanas vieta. Obligāti vajadzīga 1 ugunsdzēsības autocisterna ar komandu un aprīkojumu.

Kad uguns pārgājusi visam gabalam un nodzisusi vai nodzēsta, dedzinātā vieta jāuzrauga, kamēr vairs nepastāv nekāda atkārtota ugunsgrēka izcelšanās iespējamība. Tas var ilgt vēl visu nākamo dienu.

Avots: Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālista Agra Šūmaņa sagatavotā instrukcija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dedzina, lai atjaunotu

Kategorijas