Pie pacientiem ar traktoru

2015. gada 8. maijs 00:00

60 gadu jubileju svin īslīciete Marija Kondratoviča.

Jaunības gados no Baltkrievijas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, Marija Kondratoviča visu mūžu strādājusi par feldšeri Bauskas novadā. Nekad neatsakot palīdzību, viņa ir rūpējusies par saviem pacientiem, kā arī jebkuru citu cilvēku, kurš vērsies pēc palīdzības kaut nakts vidū.

Pārvar valodas barjeru
Jubilāre dzimusi un augusi Baltkrievijā. Viņa ir vecākā no četriem mātes Leonīdas un tēva Antona bērniem. Abi brāļi Marians un Antons, kā arī māsa Irina ir Marijas roku šūpoti. Kā jau padomju laiku bērnam, viņai daudz nācies strādāt dažādus lauku darbus.

Laikam ejot, Marija aizvien vairāk sapratusi, ka vēlas pamest Baltkrieviju. Iecere piepildījās 15 gadu vecumā, kad pēc viņas ieradās tante, ar kuru kopā devās uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu.

Izmācījusies par mediķi toreizējā P. Stradiņa medicīnas skolā, nosūtīta darbā uz Bausku. Sākumā viegli neesot bijis, jo latviski pratusi vien pateikt paldies. Tagad Marija brīvi sarunājas valsts valodā. «Tas, kurš gribēs iemācīties latviešu valodu, tas to arī izdarīs. Protams, viegli nebija, bet, ja reiz dzīvoju Latvijā, tad valoda ir jāmāk,» strikti nosaka īslīciete. Viņa atminas, ka pirmsākumos līdzi nācis šoferis vai kāds cits kolēģis, lai varētu sarunāties ar pacientiem. Ir bijušas nepatīkamas un arī smieklu pilnas, pat kuriozas situācijas, par kurām Marija tagad tikai pasmaida.

Rūp apkārtējo veselība
Pirmie trīs darba gadi aizvadīti Bauskas slimnīcā, tad pārcelta uz Bauskas novada Īslīces pagasta Ādžūnu ciema medpunktu, kas atradies kluba telpās. Tur strādājusi par feldšeri. Pacienti visi bijuši savējie. «Mēs, mediķi, vienmēr aprunājāmies ar cilvēkiem, tie mums uzticējās, izkratīja sirdi. Dažbrīd bija ļoti grūti un skumji, jo viņu stāsti bieži bija kā smaga nasta,» stāsta Marija. Viņai liels emocionāls trieciens bijis medpunktu slēgšana. «Žēl, ka visu likvidēja. Neko neatstāja. Cilvēkiem pēc palīdzības bija jāgaida ilgi, ja paši nespēja aizkļūt līdz slimnīcai,» atminas īslīciete.

Palīdzīgu roku arī pēc feldšeres darba gaitām Marija nav atteikusi: «Nereti cilvēki zvana, prasa padomu, kā rīkoties, ja rodas veselības problēmas. Jūtos noderīga. Nekad neatsaku.» Citreiz nācies pie slimiem cilvēkiem doties ar traktoru, jo ceļi bijuši neizbraucami. Pēc medpunktu likvidācijas piecus gadus viņa strādājusi aptiekā, bet kopš 2005. gada vairs algotu darbu nestrādā.

Par dzīvi nesūkstās
Marija ir laimīgi precējusies ar Nikolaju, kurš arī ir baltkrievs. Satikušies Latvijā. «Smieklīgi. Aizmuku no Baltkrievijas, bet no tiem baltkrievu vīriešiem nekur nav miera,» smaidot noteic Marija. Viņa par savu dzīvesbiedru ir sajūsmā: «Viņš ir kārtīgs, nekad nesēdēs mierā, bet allaž kaut ko darīs garāžā vai palīdzēs man dārza darbos. Paša rokām uztaisījis jau divus traktorus.» Audzējuši kāpostus un ķiplokus, tos veduši uz Krieviju pārdot. Protams, arī mājlopus turējuši.

Nikolajam un Marijai ir dēls Igors. Abu vīriešu dāvātās milzīgās rozes grezni slienas vāzē uz galda. Marija ar humoru paziņo, ka mazbērnu vēl neesot, bet dēlu viņi uz to gan mudinot.

Pie pirmās izdevības, kad ārā ir labs laiks, jubilāre rušinās pa dārzu. Vājība ir puķes, bez tām viņa nespējot. Ar dzīvi īslīciete ir apmierināta: «Jābūt pozitīviem, lai arī kā mums klātos. Esmu laimīga, pateicīga par to, kas man ir.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie pacientiem ar traktoru

Kategorijas