BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Komentāri: Otrā pasaules kara beigas – 70 gadu

«Bauskas Dzīve»
Laikraksta arhīvs

2015. gada 8. maijs 00:00

684
Komentāri: Otrā pasaules kara beigas – 70 gadu

Kā šo vēstures posmu vērtējat no mūsdienu skatpunkta?

Paši nonāk pie atbildēm
Sanita Kozlova, Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja:
Vērtējot Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku, jāmāk pieņemt dažādus viedokļus. Tagadējie skolēni izauguši neatkarīgā valstī, tāpēc stundās varu skaidrot padomju laiku caur viņu ģimenes vēsturi. Skatāmies Okupācijas muzeja filmu, kur rādīts, ka nacisms un padomju vara latviešiem bija divas okupācijas. Apmeklējam Okupācijas, Kara, Holokausta muzeju, lai apskatītu visas puses, un jāpieņem veco cilvēku viedoklis, kuri bija dažādās armijās, kaut tagad visi esam par brīvu Latviju.
Veidojot prezentācijas, filmas un uzvedumus par savas dzimtas dzīvi padomju Latvijā, diskutējot, bērni paši nonāk pie atbildēm. Viņi secina, ka 60. gadu vecmāmiņas stāsta vienu, 70. – 80. gadu jaunieši – ko citu. Viena skolēna vecmammai te iedeva dzīvokli, bet cita atbrauca no Sibīrijas, un viņai nebija, kur dzīvot. Kāda vēsture ir, tāda jāpieņem, saprotot, ka toreiz valdīja ideoloģija un cenzūra, daudz palika nepateikts, bet nu mēs gribam dzīvot brīvā valstī un sabiedrībā. Caur pašu ģimenes pieredzi mācāmies par dziesmoto revolūciju, neatkarības atjaunošanu. Ir jaunieši, kas izvēlas studēt vēsturi, lai paši noskaidrotu visu līdz galam.

Vēsture ir dzīva
SERGEJS ŽURAVĻOVS, baušķenieks, Sanktpēterburgas Pētera zinātņu un mākslas akadēmijas pilntiesīgais biedrs:
Otrā pasaules kara beigu 70. gadadienu vērtēju nostalģiski – no Bauskas 2. vidusskolas absolventiem kara veterāniem dzīvs palicis tikai viens – Anatolijs Biks. Bauskas vakarskolā viņš savulaik stāstīja par piedzīvoto, bet to atcerēties negribēja – karā krituši daudz biedru, draugu. Tie, kas piedalījās Otrā pasaules kara kaujās, parasti tikās 9. maijā. Īpaši karavīri, kas kļuva par draugiem kara laikā.
Bauskā dzīvoja daudz Otrā pasaules kara dalībnieku un cietušo. Un ne tikai karavīri, piemēram, Genādijs Šaļapins, kuru 13 gadu vecumā no Šapki ciema Ļeņingradas apkārtnē atveda uz Salaspils koncentrācijas nometni. No tās apkārtnes daudzus atdzina uz Latviju. Ciemu aizstāvot, krita latviešu pulkvedis Voldemārs Veiss, kurš tur guļ Brāļu kapos.
G. Šaļapina atmiņā palicis balts ozols – visu mizu noplēsa ieslodzītie, jo nebija, ko ēst. Viens no uzraugiem tā iesita ar laidi pa plecu, ka Genādijs nokrita bezsamaņā. Kad atjēdzās, redzēja, ka ar laidi iesit vecam ebrejam, izņem stangas no kabatas un no ebreja mutes izrauj zelta kronīšus. Genocīds toreiz bija ne tikai pret ebrejiem – Bauskā nošāva vismaz 200 čigānu. G. Šaļapinu izglāba mežsargs no Vecumniekiem, kurš ieradās uz nometni sev meklēt palīgu un paņēma uz savām mājām.
Kā divu kara veterānu mazdēls uzskatu, ka vēsture ir dzīva un dod mums savu garīgo bagātību romānos, filmās un arī strīdos.

Kritušie karavīri jāpiemin
IVETA EVARTE, Vecumnieku vidusskolas vēstures skolotāja:
Kad skolā apgūstam tēmu par Otro pasaules karu, vairs nemeklēju, kurš bija labais un kurš sliktais. Saprotu – kara laika apstākļos pazūd vērtības un cilvēciskums. Tāpēc vēlos skolēniem iemācīt, ka, neskatoties uz cilvēciskās vērtību skalas sabrukšanu, bija personības, kas to tomēr spēja saglabāt. Bija cilvēki, kas spēja pretoties un nepakļauties propagandai un turēties pie saviem ideāliem, lai izglābtu citu dzīvību, pat riskējot ar savējo.
Nevaru pateikt kategoriski, vai uzvara ir vai nav jāsvin. Drīzāk jāpiemin tie miljoni abās frontes pusēs, kas gājuši bojā, lai pie varas nokļuvušie varētu piepildīt savas ambīcijas.
Kategorijas

Kategorijas