Poētiski sīkstā zemgaliete

2015. gada 20. marts 00:00

821

Šonedēļ viena pēc otras apritēja gadskārtas latviešu nācijas vēsturē nozīmīgiem un cieši saistītiem notikumiem. 18. martā palika 130 gadu, kopš dzimusi Elza Stērste, kura 1944. gada 17. martā bija viena no 189 politiskajiem un kultūras darbiniekiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu. Dokuments prasīja atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti un ir vēl viens latviešu nācijas patstāvības apliecinājums, 2009. gadā iekļauts UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» nacionālajā reģistrā.

Tikpat neaizmirstamai tautas atmiņā jābūt Elzai Stērstei – izcilai zemgalietei, kuras veikums bija slēpts padomju gados un lēni atgriežas pie mums kopš neatkarības atjaunošanas. Pēc rakstnieces un diplomātes Annas Žīgures vecmāmiņai veltītās grāmatas «Marselīne» izlasīšanas nevar uztvert Elzas dzeju un likteni bezpersoniski – tik dzīvi vien-kāršā, skaistā valodā atklāts 91 gadu garais sievietes mūža gājums.

Laiku grieži
Elza bijusi teju visu 20. gadsimta spilgtāko notikumu lieciniece. 1905. gada nemieru laikā viņa juta līdzi tēvam Andrejam, kurš Jelgavā kā advokāts centās aizstāvēt pret muižniekiem uzstājušos zemniekus. Pirmais pasaules karš un Latvijas neatkarības iegūšana Elzai kā skolotājai lika rūpēties ne tikai par ģimeni, bet arī par saviem audzēkņiem, kas ierakumos pie Daugavas aizstāvēja Rīgu.

Pirmās brīvvalsts laikā Elza gādāja par vīru Edvartu Virzu un meitiņu Amarillis, čakli dzejojot, rakstot prozu, lugas un literatūrzinātniskus apcerējumus, tulkojot no franču valodas. Otrā pasaules kara fonā piedzīvoto okupācijas varu maiņas ietekmi uz dzejnieci var nojaust viņas vārsmās, dažām ir pravietiska noskaņa. Padomju represīvais aparāts smagi blieza Elzai ar cenzūru un galu galā Franču grupai vien pāris priekšlasījumus sniegušajai literātei piešķīra smagāko Sibīrijas izsūtījuma sodu starp pārāk brīvdomīgajiem «valsts iekārtas grāvējiem». Visticamāk, tāpēc, ka bija uzoduši par Elzas savulaik brāļadēlam sagādāto pasi izceļošanai no «tautu paradīzes».

Lēģeris bija smags pārbaudījums jau seniores vecumu sasniegušajai Elzai, tomēr dzejniece pat ar daļēju paralīzi atgriezās dzimtenē un ģimenes lokā pavadīja vēl pārdesmit gadu, lolojot mazbērnus un atbalstot māsu.

Tēva meita
Ne tikai gara spēks palīdzēja dzīvot, Elza no tēva bija mantojusi zemgalietēm tik raksturīgo zemes un puķu mīlestību. Kopš studijām Parīzē Elzai bija tradīcija vest puķu sēklas no Francijas galvaspilsētas. Kādu stādu viņa atveda dzimtas māju «Billīšu» dārzam arī no Sibīrijas, un viens no gaidītākajiem sūtījumiem lēģerī bija sēkliņas, no kurām svešumā auga gan ziedi, gan zaļumi vitamīnu devai.

Stērstu Andrejs savu bezgalīgo pārliecību par latviešu spējām mācīties un kļūt par izcilu nāciju iedvesa vecākajai meitai. Kopā ar sievu Elizabeti abi uzaudzināja četras meitas un divus dēlus, tiem laikiem neikdienišķā neatlaidībā sniedzot visiem lielisku izglītību Sanktpēterburgā, Maskavā, Sorbonas universitātē u. c. Paša Stērstu Andreja dzīvesstāsta īstais mantojums mums vēl nav īsti atklāts. Padomju skolēni atceras, ka viņš bija pirmās latviešu gramatikas grāmatas autors, taču Andreja neatlaidība, izglītojot un mudinot tautiešus runāt latviski, mācīties, kopt savu kultūru un literatūru, ir atsevišķa stāsta vērta. Elzā, viņas, brāļu un māsu pēcnācējos šis gars ir dzīvs – mierīgā, bezbailīgā pārliecība par nācijas vērtību un dzīvotspēju.

Sievietes spēks
Elzas Stērstes dzīvesstāsts daudzām sievietēm liksies pazīstams – romantisko, patriotisko un literāri smalki izkopto darbu radītāja vienlaikus bija sīksta un praktiska. Viņai nebija sveši dārza un lauku darbi, ikdienas rūpes par vīru un meitu gūlās uz pašas pleciem. Elza visu mūžu atbalstīja vienu no māsām un pat Sibīrijā darināja lietas mazbērniem, ko sūtīt no trimdas kā mīļas dāvanas. Anna Žīgure vēl glabā vecmāmiņas lēģerī izšūto tilla kleitiņu un pīto klūgu groziņu.

E. Stērstes darbos nav karojoša feminisma vai neapmierinātības ar sabiedrības noteikto lomu, bet ir dziļa rezignācija, mīlestība pret dzīvi un dabu, paļaušanās uz Dievu un ticība nācijas spēkam – iespējams, vērtības, kas patlaban mums visiem kopā visvairāk palīdzētu. Ja vien pratīsim tās atrast un saprast.

«Ne lepnā pilī − dūmu istabiņā
Liels izaudzis ir manu senču gars.»
No Elzas Stērstes dzejoļa «Mani senči»

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Poētiski sīkstā zemgaliete

Kategorijas