Aizpildītu pat 36 stundas diennaktī

2015. gada 11. marts 00:00

521

Vaļasprieks? Labs joks! Tā uz jautājumu par brīvo laiku atsmej Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas basketbola trenere un pilsētas sākumskolas pedagoģe Līga Rimševica. Ja diennaktī būtu 36 stundas, arī tās viņa aizpildītu ar sporta stundām vai treniņiem, un par to ir priecīga – dara sirdij tuvu darbu. Līga nav pārsmalka «caca» vai «maigā pelīte», viņas saskarsmes veids ir lietišķi tiešs, kā jau basketbolistei, kas izbaudījusi profesionālā sporta maizi.

Vai tu kādreiz lasi dzeju?
– Es lasu kopā ar dēlu, kas ir 2. klasē. Mums jāmeklē panti un jāmācās. Atceros bērnību, un dēlam ir šoks – kā tu zini?! «Jau kļavu lapas sārtojas,/jau rindās dzērves kārtojas...» Tas iesēdies atmiņā. Mācījos reizē ar vecāko māsu, kurai bija jāiet pirmajā klasē. Gāja grūti, bet es, sīkais, skaitu – iešu tavā vietā uz skolu! (smejas)

Vai basketbols bija apzināta izvēle?
– Tas nāca pašsaprotami, jo Bauskas 1. vidusskolā mūs uzņēma kā sporta klasi. Pirms 1. septembra kārtojām normatīvus – metām bumbiņu, skrējām, lēcām, un atlasīja labākos. Kopš pirmās klases mums bija treniņi, sacensības, skolas zāles balkonā šāvām, peldēt braucām uz Jelgavu. Tas bija nopietni un baigi forši – bijām pirmajā trijniekā visur.

Kā tas ietekmē tavu klasesbiedru dzīvi tagad?
– Amatieru līmenī daudzi sporto joprojām, vairāk gan vīri. Slodze mācībās ar papildu sportu bija lielāka, un tas dod organizētības izjūtu. Jāmāk savu laiku plānot. Jau toreiz mazam tas bija pienākums – pēc mācībām jābrauc uz treniņu. Pašlaik ir leiputrija – sporta skolas audzēkņus atved, aizved, un vēl tad kāds laikus neatnāk. Mums pašiem viss bija jāizdara laikus. Reizēm, kad autobuss bija aizgājis, kātojām gar šosejas malu uz Ceraukstes zāli. Satiksme bija mazāka, un tie bija citi laiki, kaut arī man negribas to teikt kā tādai omei. (smejas) Līdz trešajai klasei gāju arī mūzikas skolā, dzīvoklī stāvēja noīrētas klavieres, un es plinkšķināju. Tas bija vecmāmiņas sapnis, ka spēlēšu klavieres, tomēr to nepiepildīju, kaut vecmāmiņu ļoti cienīju un mīlēju. Mamma beigu beigās lika izvēlēties, jo visu pagūt nevarēju, un klavieres aizveda.

Kā tu kļuvi par profesionāli?
– Uz 6. klasi Rīgas Olimpisko rezervju skolā aizgāja mācīties māsa. Pievienojos viņai 47. vidusskolā pēc pāris gadiem, kad pati biju 6. klasē. Kad padomāju, kā tas ir – palaist bērnu šādā vecumā vienu pašu uz Rīgu?! Vecāki ļoti uzticējās mums un treneriem. Labi, viņš ir pieskatīts, paēdis, mācās un trenējas, tomēr ar tik daudz ko jātiek galā vienam. Mums bija stingra kārtība, tomēr tā bija Rīga, ne mazpilsēta. Iedeva piecus rubļus – dzīvo nedēļu un vēl mājās pārbrauc! Tā bija svētlaime – ieejam veikalā un uz diviem «sastiķējam» torti...

Paspējāt arī kādas blēņas sastrādāt?
– Tajā vecumā pamēģina visu iespējamo, tik narkotiku nebija. Taču no ceļa neviens nenogāja. Mūsu lielākais piedzīvojums bija barikāžu laiks, kas ritēja turpat netālu no skolas Zaķusalā. Pa pirmā stāva logu laidāmies sargāt Latviju, kaut šaujiet mūs nost! Nakts audzinātājs – jauns čalis – bija nesen pieņemts, saka – nevarot mūs laist. Ja nenāc līdzi, sēdi te viens! Kājām devāmies līdz Zaķusalai, un audzinātājs nāca līdzi. Sēdējām pie ugunskuriem, runājāmies, pēc tam visi kopā nācām atpakaļ. Tagad domāju – tas cilvēks bija drosmīgs. Mums bail nebija, Zaķusalā valdīja tāda gaisotne, visi sargā, ugunskuri, tēja, karogi... Otrreiz mūs vairs nelaida, taču pašas piedzīvotais ir neaizmirstams. Ja ko esi pats pieredzējis, kaut arī sīkais, atmiņām ir cita vērtība.

Kā pēc tam uztvēri neatkarības laika notikumus?
– Viss būtu bijis labi, ja ne dziļais krahs 90. gados. Tas iznāca tieši tad, kad spēlēju profesionāli. Sporta finansējums niecīgs, sieviešu basketbolam – smieklīgs. Kad 17 gadu vecumā mani uzaicināja uz Ungāriju spēlēt un pelnīt naudu, Basketbola savienība nepalaida. Varbūt dzīve būtu citādi pagriezusies. Mēs bijām fārmklubs «TTT», ar izlases spēlētājām bija noslēgti līgumi. Tolaik ar visu braukāšanu uz treniņiem mēnesī saņēmām 50 latus. Lielā meita man jau bija piedzimusi, paziņa aicināja – nāc «Kronī» pastrādāt mēnesi, piepelnīsies! Padodot burciņas, saņēmu 170 latus. Man tas likās nožēlojami. Tagad profesionālās basketbolistes var sevi nodrošināt, lai gan Latvijā tik daudz kā ārzemēs nenopelnīsi.

Sievietes starptautiskā mērogā ar izlasi sasniedz vairāk nekā vīrieši...
– Sievietes vienmēr sasniedz vairāk, jo sieviešu basketbolā ir mazāka konkurence nekā vīriem. Sievietes spēlē basketbolu ar lielu gribasspēku, turklāt bieži to kā profesiju izvēlas bērni un mazbērni vairākās paaudzēs. Tas palīdz motivācijai. Meitenēm gan ir klišeja – kā viņa skries, kā izskatīsies... Ja gara – tātad basketbolam parādā! Taču viss mainās – Bauskā es biju gara, spēlēju par centru, kad aizgāju uz Rīgu – mazākā! Tas bija šoks. Bija jāvada saspēle un viss jāmācas no jauna.

Daudzi internetā sportistu panākumus un neveiksmes komentē nievājoši...
– Jā – kas tad tur ir, aizej un pamētā! (smejas) Mēs trenējāmies no sešu gadu vecuma diendienā fiziski, tehniski, stratēģiski. Basketbols ir visgrūtākā un visinteresantākā komandu spēle. Basketbols ir reizē tehnisks, taktisks un stratēģisks, tur ir jāspēlē ar galvu tikmēr, kamēr rokas un kājas darbojas pašas, un vēl jāparedz, kas kur notiks nākamajā brīdī. Tas ir ļoti sarežģīti, un daudz vingrinājumu jāizpilda, lai iemācītos driblu, metienus, segšanu, piespēles, saspēli... Man ir «pirmīši» – pirmās klases audzēkņi, kuri uzreiz teica – gribam spēlēt! Pamēģināja – nekas nesanāk, tik skrien visi barā. Nu ir divsoli iemācījušies – tik priecīgi! Viņi ir jauki, bet paņem daudz enerģijas. Pēc pusotras stundas treniņa jūtos kā pati divas stundas skrējusi.

Vai ar lielajiem ir vieglāk?
– Jā. Es sporta skolā trenēju puišus. Mazie mani uztver kā stingru mammu. Lielākie man ir 1998. gadā dzimušie, ko paņēmu mazus, vienmēr biju prasīga. Ja gribi spēlēt – jāizdara tas un tas. Tev pašam jāgrib to izdarīt, jo es to varu. Sākumā teica – parādiet! Parādīju. Pēc laiciņa aicināja – trener, uzspēlējam viens pret vienu! Sen neesi zaudējis? Labi! Es taču zinu, līdz kuram līmenim varu vinnēt. Es ar galvu spēlēju un parādu viņu vājās vietas. Viņi to saprot un respektē.

Šī komanda ir mani mīlulīši, arī no viņu vecākiem ir liels atbalsts. Puiši brauc no Jaunsaules, Gailīšiem, Rundāles, Rītausmām. Sākumā bija šaubas – ai, čaļiem tante vadīs treniņus... Kad sāka citus vinnēt, tas vairs nebija svarīgi. Tad redzēja, ka arī Rīgā dāmas trenē puišus, neesam vienīgie. Šī komanda ir vienota, nekad neesmu uzsvērusi zvaigznes. Jāspēlē visiem, un uzvaram mēs visi, pat tie, kuri nav tikuši laukumā. Pieci ir tādi, kas vienā spēlē var samest pa 20 punktiem, un tas pretiniekam ir grūti – var izslēgt vienu labu metēju, bet ne veselu komandu.

Kāds ir tavs treneres karjeras mērķis?
– Man patīk trenēt bērnus, kam patīk trenēties. Otro gadu strādāju ar pieaugušo komandu un pārliecinos, ka ir grūti panākt saspēli starp sportistiem, kas katrs trenējies atšķirīgi un nāk ar savām ambīcijām. Dažreiz man pašai vajag psihologu, kad lieli veči cits ar citu laukumā kašķējas. Man «besī» to skatīties, un tā arī pasaku. Taču ir ļoti labi, ka Bauskā ir pieaugušo komanda, jo tad zēniem ir, kur spēlēt pēc sporta skolas.

Kā trenere esmu baigā perfekcioniste – ja jātaisa kombinācija, jāizskrien precīzi. Nesanāk – kas jūs esat, tamburīnu bars?! Kājas neved taisni?! Krīti zemē un paņem to bumbu! Vai tev rīt minisvārki jāvelk, ka bail ceļus nobrāzt?! Vīrs man saka – varbūt nerunā? Es nevaru! Zinu, ka laukumā spēlētāji nedzird, ko klaigāju, vienīgi redz, kādu sadarbību parādu. Manējo vecāki nāk uz spēlēm kā uz cirku un smejas par komentāriem. Tomēr es ļoti aizraujos un tā nododu enerģiju puišiem laukumā. Tad arī viņiem nav vienalga, kas notiek.

Vai Bauskā atkal reiz būs meiteņu komandas?
– Tas būtu vajadzīgs, bet pagaidām ir problēma ar to, kas un kur ar to varētu strādāt. Man treniņi nav tikai piektdienās, pārējās dienās strādāju no astoņiem rītā līdz septiņiem vai desmitiem vakarā. Brīvdienās ir izbraukumi. Pati spēlēju veterānu mačos, kur esam trīs treneres, sadalām, kura runās katrā spēlē. (smejas) Izmantoju katru iespēju izkustēties, man kustība ir dzīvesveids.

Gribētu mēģināt trenēt U-16 izlasi, ja būtu iespēja, taču vēl neesmu tik spēcīga, lai viena vadītu komandu. Katrs treneris laukumā redz ko citu, un kopā skats ir plašāks. Izlase ir saldais ēdiens – nāk labākie, visu saprot, tikai jāizdomā, kā pretiniekus apspēlēt. Katrs treneris grib strādāt ar labiem audzēkņiem, bet tie pašam jāizaudzina, un prieks par viņiem ir galvenā motivācija.

Līga Rimševica

Dzimusi 1976. gada 8. augustā.

Izglītība: pabeigusi Rīgas 47. vidusskolu, 2010. gadā absolvējusi Latvijas Universitāti ar veselības mācības un sporta skolotājas kvalifikāciju.

Profesionālā pieredze: spēlētāja basketbola klubā «TTT», no 2006. gada trenere Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolā, no 2007. gada skolotāja Bauskas 1. vidusskolā, tagad – sākumskolā.

Ģimene: vīrs Jānis, bērni Renāte un Toms.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aizpildītu pat 36 stundas diennaktī

Kategorijas