Pārcirst nabassaiti

2015. gada 6. marts 00:00

212

Daudzi vecāki domā, ka šis gadsimts bagāts ar īpašajiem – indigo – bērniem, kurus grūti regulēt. Savukārt pedagogi sūkstās, ka demokrātija jaunās paaudzes izpratnē robežojas ar visatļautību un disciplīna dažā ģimenē kļūst par svešvārdu.

Svarīgāk par to, kas notiek, ir – kāpēc? Izprast, ka radziņu augšana līdz ar buciņu ir gluži normāla, dabiska parādība, palīdz psihoterapeite, psiholoģe un māte Ineta Ozoliņa-Pese.

Zīdainis nav nepaklausīgs
Vecāku pienākums ir palīdzēt bērnam iekļauties sabiedrībā, kurā valda zināmi noteikumi, tā, lai viņš nepazaudētu savu būtību. Līdz tam ir jānoiet zināms attīstības ceļš. Pirmā gada laikā vecākiem jāatliek savas vajadzības, lai apmierinātu bērna. Nevar runāt par zīdaiņa nepaklausību: raudot viņš tikai pauž savas jūtas un vajadzības. Sākotnējā pieredze ir «es un mamma esam viens». Šo ciešo saikni sauc par simbiozi. Bērnam nav izpratnes, ka mamma ir atsevišķs cilvēks. Ja mamma ir pietiekami laba, mazulim rodas sajūta, ka viņš ir visuvarens, visu kontrolē. Piemēram, «man palika vēsi, sāku knosīties, kļuva silti, tātad es radu siltumu». Šī visvarenības sajūta sākotnēji bērnam ir vajadzīga – tā veido kodolu pozitīvam pašvērtējumam, bet vēlāk no tās jāatsakās.

Bērnam augot, pieaug realitātes izjūta, sapratne, ka viņš nav visuvarens un ka viņa vajadzības tiek apmierinātas no ārpuses. Tātad: eksistēju es un otrs. Zaudēt visvarenību ir sāpīgi, rodas nemiers un vēlme kontrolēt vecākus. Bērnam šajā vecumā ir intensīvas jūtas. Divgadnieks var krist pie zemes, spārdīties un kliegt, un vecākam, to vērojot, rodas dusmas. Vecāka uzdevums ir šīs jūtas saturēt. Palīdz, ja vecāki vēro un stāsta, kas šajā brīdī notiek, nosauc jūtas vārdā, skaidro un parāda, ka arī viņiem ir savas vajadzības. Tā bērnam veidojas izpratne par to, ka otrs cilvēks ir atšķirīgs, ar savām vajadzībām un jūtām.

Nākamais – edipālais – posms ir aptuveni trīs līdz sešu gadu vecumā, kad attiecībās ienāk trešais, bērns pieķeras pretējā dzimuma vecākam. Meita saka tētim: «Es tevi precēšu», bet puika – mammai. Veidojas trīsstūris. Izeja – vecāki saglabā labas savstarpējās attiecības, bet bērnam nodod ziņu: tu esi foršs puika, bet es ar tevi neprecēšos, jo esmu jau precējusies ar tēti. Tev jāizaug lielam un spēcīgam kā tētim, tad varēsi apprecēt tādu sievieti kā mamma. Ja vecāku starpā nav tuvu attiecību, vilinoši tādas veidot ar bērnu, kas viņam nenāk par labu.

Varas spēles
No vienas puses – bērni grib izaugt lieli, no otras puses – kārdinājums palikt tuvās attiecībās ar mammu, kura visu noorganizē. Vecākiem ir jāatbalsta bērna atdalīšanās, jo viņu uzdevums ir bērnu izaudzināt un palaist savā dzīvē. Bieži vien bērni atdalās caur dusmām. Piemēram, trīsgadnieks var kliegt uz mammu: es gribu citu mammu, bet pusaudzis: jūs neko nesaprotat no dzīves, iešu prom. Vecākiem tas jāiztur. Viņi var bērnu konfrontēt ar realitāti, bet nevajag pārdzīvot, ka vecāki būtu slikti, visdrīzāk, viss rit pareizu gaitu. Ja vecāki ļoti cieši tur, bērnam vajag lielu spēku, dusmas, protestu, lai atdalītos.

Sešgadnieks atsakās siet kurpju saites, nolikt vietā zīmuļus. Tā var būt varas spēle – kurš ņems virsroku. Arī vēlme kontrolēt mammu, jo viņa taču agrāk visu izdarīja. Lai iet ar vaļējām šņorēm! Ja apkritīs un sasitīsies, varbūt sapratīs.

Vecāki var daļēji ietekmēt sava bērna protesta izpausmes veidu, ļaujot viņam pārliecināties, ka ar spēcīgiem argumentiem panākams vairāk nekā ar spītību un asarām. Jo mierīgāk vecāki reaģēs uz nelāgo protesta veidu, jo ātrāk mainīsies jūtīgā bērni ieradumi un spītība nekļūs par viņa rakstura iezīmi.

Disciplinēšana nav dresūra
Bērna uzvedība atkarīga no tā, kā bērns jūtas, kā tiek audzināts, kādas ir attiecības ģimenē, kāds ir bērna temperaments. Vienmēr svarīgi sabalansēt sirsnību, gādību ar robežām un atbildību. Jebkurā vecumā bērnam ne tikai jādzird, bet arī jāsajūt, ka viņu mīl. Universālas formulas nav – vecākam jāsajūt, kas derēs viņa bērnam.

Ja savu atvasi uztver kā brīnumbērnu, vienmēr viņam pielāgojas, izpatīk, nenospraužot robežas, pāraprūpētajam tas var gan patikt, gan radīt trauksmi, bet vecākus novest pie spēku un pacietības izsīkuma.

Pārmērīga vecāku valdonība, kad prasa bezierunu paklausību, un visatļautība ir divi audzināšanas grāvji. Vairāk problēmu – haosu, trauksmi – rada visatļautība. Jācenšas iemācīt sadarbošanos, «lai labi man, tev un pārējiem».

Ir atzīts, ka pēršana, stūrī likšana, dusmās sakliegtie sliktie vārdi atstāj negatīvas sekas – aizvainojumu, dusmas, zemu pašnovērtējumu. Bērns pats kļūst agresīvs vai – tieši pretēji – pārmēru pakļāvīgs.

Svarīgi atrast citu metodi
Lai veidotu pozitīvu uzvedību, vispirms pacietīgi jāizskaidro pra-sības un kāpēc vecāki sagaida to izpildi. Ja tā nenotiek, ļauj iestāties dabiskām sekām! Vienlaikus ieraugām, paslavējam par labo! Motivēt var, izveidojot zvaigžņu kalendāru – par laikus un pareizi paveiktu darbiņu bērns saņem uzlīmīti. Kad sakrāts noteikts skaits zvaigžņu, seko gājiens uz kafejnīcu vai cita kārota balva.
Pārtraukuma jeb daļēja noraidījuma metode: vispirms ir noruna, par ko būs noraidījums. Ja iesitīsi māsai, sēdēsi savā is
tabā vai uz krēsla tik minūšu, cik tev ir gadu. Kad sods ir izciests, to vairs nepiemin, nemoralizē.

Kā ieaudzināt disciplīnu?
Noteikt atļautā robežas.
Norādījumus paust skaidri un vienkārši.
Saglabāt mieru un savaldību.
Ievērot pēctecību un konsekvenci.
Iemācīt bērniem, ka «nē» vienmēr nozīmē «nē».
Uzteikt un apbalvot labu uzvedību.
Būt nepiekāpīgam par sliktu uzvedību.

VIEDOKLIS
Bērnam nevajag ideālus vecākus
Ineta Ozoliņa-Pese, psiholoģe:
– Skolā bieži vien ir izdevīgi klusi, rātni, bailīgi bērni, bet mūsdienu bērni ir citādi. Iespējams, tāpēc, ka visbiežāk tūlīt pēc dzimšanas bērniņu uzliek mammai uz punča, klāt ir tētis, vēlāk bērniņu baro pēc viņa vajadzības, nevis kā agrāk pēc pulksteņa, vairāk nēsā un auklē. Līdz ar to kopš dzimšanas bērniem veidojas pieredze «pasaule ir droša». Mums būtu jāpriecājas, ka viņi ir drošāki, aktīvāki. Tomēr bieži vecāki, skolotāji grib paklausīgus bērnus. Vai, prasot bezierunu paklausību, mēs audzinām bērnu, kurš nākotnē būs domājošs, radošs, zinās, ko grib pats? Bērnam jāļauj arī kādreiz paprotestēt, izteikt savu vēlmi un viedokli.
Mūsu ģimenē ir sešus un astoņus gadus veci dēli. Viņiem esmu tikai parasta mamma, nevis psiholoģe, un viņi ir parasti bērni – mēdz neklausīt, uzvesties bērnišķīgi, un tas ir dabīgi. Neteikšu, ka zināšanas visu atvieglo: tām līdzi nāk atbildības nasta.

PIEREDZE
Audzināt vajag stingri, bet nepazemojot
Meitai bija trīs gadi, pretrunīgais noliegumu periods. To ņemsi? Nē! To darīsim? Nē! Konfekti gribi? Nē, jā! Reiz viņa nokrita veikalā uz grīdas, kaut ko pieprasot. Paķēru aiz čupra, izvilku no veikala, un mājās mums bija stingra, nopietna saruna. Vairāk viņa tā nekad vairs nav darījusi.
Fiziski iespaidot savu bērnu nekad neatļāvos, jo bērnībā mani pašu pēra. Par neapēstu sīpolu maizi, par netīšām salauztu brāļa mašīnīti. Reiz pusaudzes gados kaut ko pateicu pretī mātei, un viņa man ievilka pa seju ar slapju trauku lupatu. To joprojām atceros. Bērnus, manuprāt, vajag audzināt stingri, bet nepazemojot.
Liāna, 42 gadi

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pārcirst nabassaiti

Kategorijas