Muzicēšana uztur možumu

2015. gada 6. marts 00:00

443

Biļetes uz grupas «Dakota» līdera Edvīna Zariņa jubilejas tūres «Mana spēle» ievada koncertu Bauskas kultūras centrā ir pārdotas, tādēļ notiks papildkoncerts. Mūziķis «Bauskas Dzīvei» atzīst – koncertā diezin vai būšot «ballītes» noskaņa.

Kārtis nespēlē
Edvīns pirmā koncerta dienas rītā Rīgā sniegs interviju televīzijai un tad steigsies uz ģenerālmēģinājumu Bauskā. Vakarā viss «ies gaisā» pa īstam. Pirmajā koncertā varēs pārliecināties, kā «klājas» dziesmas cita pēc citas, kā reaģē publika. Būs arī uztraukums, jo tāds tehniskais nodrošinājums, kāds sagatavots šai tūrei, «Dakotai» līdz šim nav bijis.

Grupas pirmajā tik vērienīgajā tūrē paredzēti septiņi koncerti. Tos pavada plaša reklāmas kampaņa, plakāti, intervijas, publikācijas. «Neesmu no tiem, kam patīk sevi ieraudzīt uz žurnālu vākiem. Bet šoreiz no tā nekādi neizvairīties – tāda ir producentu prasība. Grūti atkal ko jaunu pastāstīt, jo vislabāk manu dzīvi un darbus raksturo manas dziesmas,» tā E. Zariņš.

Koncerttūres nosaukums ir «Mana spēle». Skatuves noformējumā pie liela spēļu galda mūziķus gaida pārsteigumi. E. Zariņš tomēr teic – lielāka uzmanība jāpievērš mūzikai. «Nekāds izcilais kāršu spēlmanis neesmu bijis, naudu galdā nekad neesmu licis. Loterijas biļetes nepērku, spēļu namos arī nekad iekšā neeju. Reiz kādā sponsoru pasākumā mums ļāva pamēģināt laimi spēļu automātos, mani tas neuzrunāja. Laikam negribu izaicināt likteni,» vaļsirdīgi atzīstas mūziķis.

Būs Viktors Lapčenoks
Par pārsteigumiem jubilejas tūrē it kā nevajadzētu uztraukties – uz skatuves pavadīto 40 gadu laikā piedzīvots ne tas vien. Tomēr mūziķis atzīst, ka šis koncerts būs pārsteigums arī pašam. Kaut vai tādēļ, ka viesmākslinieki būs zināmi tikai dienu iepriekš. Vienīgi Viktoru Lapčenoku sastapsim visos koncertos. Kad programmu bagātinās ekspremjers Ivars Godmanis, ģitāras virtuozs Harijs Zariņš, dziedātāji Andris Ērglis un Atis Ieviņš, novadnieks Mārtiņš Jātnieks, to no «Dakotas» vīriem tur noslēpumā.

Edvīnam nevajadzēs statīvu ar dziesmu tekstu špikeriem, ko izmanto citi mūziķi. «Ja dziesmu esmu vienreiz iemācījies, vienalga – savējo vai cita autora sacerētu, tad tas ir uz mūžu. Var gadīties, ka kāda frāze aizmirstas, šis tomēr ir mans 60 gadu jubilejas koncerts. Tad uz mirkli paskatos uz «Dakotas» puišiem, viņi «padod» pareizo pavedienu, un viss skan tālāk,» skaidro mūziķis.

Visi «bērni» mīļi
E. Zariņš nevar nosaukt vienu mīļāko sacerēto melodiju. Kopumā to ir vairāk nekā pusotra simta, un visas mīļas.

«Grūti nosaukt vienu dziesmu, visi «bērni» ir mīļi. Katrai no tām ir savs stāsts, kā dziesma radusies. Kad to izpildu, nereti atmiņā uzplaiksnī situācija, emocijas, kuru iespaidā melodija sacerēta. Dziesmas «Kurtizāņu ugunskurs» teksta uzmetums trīs gadus stāvēja pierakstīts, un ar to nekas nenotika. Taču reiz, sēžot viesnīcas «Latvija» bārā, piefiksēju kādu gadus 18 vecu meiteni, kas šķietami garlaikota kavējās pie bāra letes. Pie viņas pienāca pavecs kungs, abi par kaut ko aprunājās un aizgāja. Pēc apmēram pusstundas meitene atnāca un atkal apsēdās pie bāra letes. Pēc laika pie viņas pienāca cits vīrietis. Redzētais man savijās kopā ar teksta uzmetumu, noskaņa radīja atbilstīgu melodiju, un tā tapa dziesma. Līdzīgus stāstus varētu vēstīt par teju visām savām kompozīcijām,» skaidro komponists.

Tekstus raksta pats
Mūziķis savām dziesmām pats raksta arī tekstus. Sākotnēji, galvenokārt grupas «Dālderi» laikā, melodijām izmantoti dzejnieku sacerētie dzejoļi, bet pēdējā laikā komponists tā vairs nerīkojas. «Uzskatu, ka dzejai jāpastāv pašai par sevi, bet melodijām jāizmanto dziesmu teksti. Citādi var sanākt tā, ka ar melodiju labu dzejoli samaitā. Teikšu vēl tā – mūsdienās nav daudz autoru, kuri sacer izdziedamus dzejoļus. Ir daudz nosacījumu, kas jāievēro, rakstot dziesmu vārdus. Tas ir vēl viens no iemesliem, kādēļ nu jau gadus 20 savām kompozīcijām pats saceru tekstus,» skaidro E. Zariņš.

«Dakotas» atskaņotās kompozīcijas E. Zariņš nevēlas ievietot striktos žanra rāmjos. Vieni to dēvē par kantrimūziku, citi cenšas «piekārt» šlāgera birku, kādu no kompozīcijām droši var dēvēt par popmūziku. Grupas debijas disks «Klaidoņa pasakas» 2003. gadā Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas konkursā ierindojās pirmajā piecniekā nominācijā «Gada labākais rokmūzikas albums».

E. Zariņš atzīstas, ka speciāli nekomponē dziesmas vienam žanram. «Es varu tikai piekrist savulaik Raimonda Paula paustajam, ka visa pamatā ir melodija,» jau zināmu patiesību pauž mūziķis, «klausītāji vispirms uztver melodiju, ja tā «pielīp», tad publika «paņem» arī visu pārējo.»

Logos dzelteni aizkari
Šķiet, visi komponenti visveiksmīgāk saslēgušies vienā no populārākajām E. Zariņa dziesmām «Dzeltenie aizkari». Autors neslēpj – kopš «Dālderu» laikiem melodija paspējusi pamatīgi apnikt. «Dziesma izdevās, to neslēpšu, tā bija populāra un ir tāda joprojām. Līdz ar to man nākas sadzīvot ar tās slavas nastu. Cik nav bijis reižu, kad nāk pa ielu kāds «stipri saguris» kungs, pamana mani un šļupst: «Tu tikai skudru nesamin.» Kopš 1979. gada, kad dziesma tapa, daudz kas piedzīvots,» nosmej E. Zariņš.

Dziesmas popularitāte bijusi iemesls, kādēļ «Dakota» to ieskaņojusi jaunā versijā. Autors neslēpj – viņam ir tīkams daudzkārt dzirdētais vērtējums, ka šī melodija uzskatāma par Bauskas himnu. Reiz vecpilsētā svētku laikā iedzīvotāji aicināti logos izkārt dzeltenus aizkarus.
E. Zariņš nav dzimis baušķenieks, taču tāds jūtas: «Mani droši var saukt par baušķenieku, esmu šajā pilsētā kopš 1978. gada. «Dakotu» nereti mēdz pieteikt kā Bauskas grupu, lai gan tajā no triju upju pilsētas esmu vienīgais.» Tādēļ ar gandarījumu E. Zariņš uztvēris ziņu, ka jubilejā Bauskas pašvaldība nolēmusi pasniegt viņam augstāko vietvaras apbalvojumu – godarakstu.

E. Zariņš ir Rīgas puika, bērnību aizvadījis Čiekurkalnā, jaunības gados dzīve baudīta Mežaparkā pie Ķīšezera. Tagad Rīgā E. Zariņš dažkārt apmeklē Čiekurkalnu. Viņa māja nav saglabājusies, tās vietā uzbūvēts satiksmes pārvads, tomēr daudzās apkārtnes ielās mūziķis atminas bērnības noskaņas un piedzīvojumus.

Gadi mazbērnos
Savos 60 gados mūziķis nejūtas vecs: «Pašam man tā noteikti nešķiet. Savus gadus «ieraugu» tikai tad, kad skatos uz mazbērniem, cik ātri viņi aug. Taču pats visu laiku esmu apritē, mūzika man neļauj novecot. Tiesa, nogurums ir jūtams. Tagad reti piekrītu spēlēt kāzās, jo tās tiešām ir nogurdinošas naktis. Esam sastopami krodziņā «Lido», cenšamies neatteikt dažādiem korporatīviem pasākumiem. Uzstāšanos gan plānojam tā, lai spēlēšana nebūtu ilgāka par četrām stundām. Gadi tomēr liek piebremzēt. Neslēpšu – bagātnieks, mūziku sacerot, neesmu kļuvis, bet arī par trūkumu nesūdzos. Ja strādā un neslinko, var kaut ko nopelnīt. Patīkami, ka koncertos redzu dažādu paaudžu cilvēkus, arī jauniešus. Tas liecina, ka «Dakotas» kompozīcijām vēl ilgi būs klausītāji.»
Koncertos Bauskā par to varēs pārliecināties ikviens atnākušais. Pirmajā daļā skanēs kompozīcijas no jaunā jubilejas albuma, «Dālderu» hiti un dziesmas no mūzikla «Nāc pie puikām!». Otrajā daļā sanākušie dzirdēs «Dakotas» «zelta repertuāru».

EDVĪNS ZARIŅŠ

Dzimis 1954. gada 9. novembrī Rīgā.

Mācījies Rīgas 8. vidusskolā, 1. bērnu mūzikas skolā, kur «mocījies» ar vijoļspēli.

Apguvis mēbeļu galdnieka profesiju, tomēr pamatnodarbe visu mūžu bijusi muzicēšana.

Mūziķa gaitas sācis Gunāra Freidenfelda vadītajā Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes vokāli instrumentālajā ansamblī.

Pirmā nozīmīgākā uzstāšanās – 1971. gadā festivālā «Liepājas dzintars».

Spēlējis grupās «Dālderi» un «Dakota».

Grupai «Dakota» izdoti trīs albumi: «Klaidoņa pasakas», «Vakariņas 5-atā», «Viss vēl būs». Visi nominēti mūzikas ierakstu gada balvai, divi ieguvuši augstāko vērtējumu.

Top jubilejas albums «Paradīzes atslēgas».

Trīs reizes precējies, pašlaik dzīvo laulībā ar sievu Karmenu. Ir četri bērni, septiņi mazbērni.

E. Zariņa populārākie hiti: «Dzeltenie aizkari», «Džokonda», «Neskaties mēnesī», «Kurtizāņu ugunskurs», «Vakariņas 5-atā», «Naktstauriņu karnevāls».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Muzicēšana uztur možumu

Kategorijas