Savējais arī «svešajiem»

2015. gada 25. februāris 00:00

Valdošā saraksta deputāts Juris Krievs Iecavas novada domē palicis vienīgais, kas atļaujas iebilst no padomju laikiem mantotajai vadībai, reizumis paglābjot pašvaldību no kļūdas. Dzimis izsūtījumā un agri sācis strādāt, Juris ir augstākās raudzes praktiķis ceļu būvē un politiski uzticīgs nacionālajām idejām.

Cik sen esat iecavnieks?
– Esmu represētais, dzimis Sibīrijā. Iecavā dzīvoju no viena gada vecuma, kad ar māti atgriezāmies Latvijā. Sākumā bijām tēva dzimtenē Brantos starp Raunu un Smilteni, tajā Vidzemes pusē katram otrajam ir uzvārds Krievs. Biju salidojumā, kaut tuvu radu tur nav. Mute palika vaļā – mēs, Krievi, bijām pāri simtam! Satiku paziņu no darba – Guntaru Krievu, kas izrādījās radinieks.
Iecavā kādreiz dzīvoju tagadējā picērijas mājā Rīgas ielā. Pēc tam man bija dzīvoklis Dartijā. Tur sākumā bija joki ar bumbas spēlēša-
nu – komandas biedri saka, lai nāku dienā, kad ir «mūsējie», jo citudien ir «svešie no centra». Aizgāju «mūsējo» dienā, bet pazinu tikai pāris cilvēku, bet «svešo» spēlē zināju visus.

Kā jūs kļuvāt par ceļu būvētāju?
– Pēc pamatskolas iestājos Rīgas Celtniecības tehnikuma arhitektos, bet no turienes mūs 11 gabalus izmeta – sataisījām ziepes ar ballēšanos. Iecavas kultūras namā mani par saimnieku uz vienu vasaru laipni pieņēma Imants Freidenfelds. Tā ir mana pirmā darbavieta. Māte mudināja mācīties, stājos vēlreiz arhitektos, bet par vienu dienu nokavēju zīmēšanas eksāmenu. Bijusī audzinātāja teica – ej uz autoceļiem, tur ir baigie čaļi, būs labi! Mani kursabiedri bija basketbolists Valdis Valters un bobslejists Jānis Anuška, kas piedalījies olimpiādē.

No 17 gadu vecuma dzīvoju viens, kopš mana mamma nomira. Darbu sāku praksē Bauskas ceļu būves rajona iecirknī Iecavā. Diplomdarbā man bija tilts, jo to ne katrs ņēmās darīt, atzīme bija augstākā. Asfalta brigādē būvēju tiltu uz Rīgas–Bauskas ceļa pie Balkām, tiltu Olainē pār Misas upi, likām asfaltu no Čagām uz Baldoni. Tie bija «puišeļu» darbi. Pēc armijas ieguvu lielāku amatu asfalta brigādē. Nezinu vietu, ko neesmu izbraukājis pa Bauskas rajonu, arī Ķekavas putnu fabrikā klājām asfaltu. Tālākā vieta ir Elejas stūris. Kad likām asfaltu uz Ķekavas–Skaistkalnes ceļa, piebrauca viens vecītis un prasīja, vai to asfaltē par godu Maskavas Olimpiskajām spēlēm, kas bija gaidāmas 1980. gadā. (smejas) Tagad liekam ceļus vēl tālāk, pa visu Latviju.

Pastāstiet par nonākšanu ārvalstu kompānijā!
– Dānijas meitasuzņēmuma «Union Asphalttechnik» vadībā mani uzaicināja 1999. gadā. Uzbūvējām asfalta rūpnīcu un bāzes vietu, tā arī tur strādāju. Īpašnieki mainījās 2005. gadā, tagad mūsu «māte» ir Lietuvas lielākā ceļu būves kompānija «Panevežio Keliai». Nu man ir vairāk biroja darbs, esmu izpilddirektors. Ar lietuviešiem ir vieglāk nekā bija ar dāņiem. Tagad katrs puika runā angliski, bet ap 2000. gadu reti kurš mācēja svešā mēlē vervelēt. Es mazliet runāju angliski, bet mani mehāniķi un darbu vadītāji ne. Dāņu direktors izlamā mani, man jālamā viņi. Teicu – tas man ir par grūtu, vai nu nejaucies manās lietās, vai mācies latviski.

Vienulaik 90. gados man ar draugiem bija savs uzņēmums – tirgojām saldējumu. Baigi labi gāja, tirgus tikko bija atvērts Iecavā. Braucām uz piena kombinātiem, atvedām un pārdevām visu, kas bija. Tas bija laiks, kad nesaņemt algu darbā divus mēnešus bija normāli. Ja nesaņēmām trīs, tad veči sāka burkšķēt. Tāpat kā citi iecavnieki, kopā ar sievu audzējām un tirgojām gurķus un kāpostus. Sievai dakteres alga toreiz arī nekāda nopietnā nebija. Praksi viņa atvēra vēlāk.

Kāpēc izlēmāt kļūt par domes deputātu?
– Kad darbojāmies ar saldējumu, pašvaldībā bija jāsaņem tirdzniecības atļauja. Pagasta padome toreiz atradās Veideļa namā Edvarta Virzas ielā, kur iepriekš bija bērnudārzs un tagad ir fitnesa klubs. Skatos – sēž baigie lēmēji sirmām galvām, pratina mani... Agrākais «Progresa» direktors Bents, lāga vīrs, aizstāvēja – ko jūs viņu spīdzināt, viņš ir vienīgais pusgada laikā, kas neprasa atļauju tirgot cigaretes un alkoholu!

Pēc dažiem mēnešiem Baiba Gāga mani uzaicināja pašvaldību vēlēšanu kandidātu sarakstā. Nodomāju – kāpēc ne, ja tur tādi veci «kraukļi»? Ievēlēja mani, Pēteri Rikānu un vēl vienu. Pašu pirmo sēdi nokavēju – atkal par dienu. Man bija kalendārs, kur kā angļiem nedēļa sākas ar svētdienu, nevis ar pirmdienu. Kad aizspēros uz pagasta padomi, tur tukšs un kluss, zālē pie televizora darbinieki skatās translāciju par Bila Klintona vizīti Latvijā. Kur sēde? Vakar! Kalendāra joks...

Tātad sākumā jūs bijāt alternatīvā sarakstā?
– Jā, to organizēja sporta nama «Dartija» cilvēki. Mani aicināja arī valdošie, bet uzreiz pateicu, ka iešu ar tiem, kas uzrunāja pirmie. Pēc tam nāca noteikums, ka kandidātiem jābūt partijā. Aicināja pie sociāldemokrātiem, bet tie man negāja pie sirds. Pievienojos «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK (TB/LNNK), esmu ar nacionāļiem joprojām. Vienubrīd biju sataisījies iet prom, bet mani atturēja Roberts Zīle – likās baigi sakarīgais vecis.

Biju kongresā, kad partija šķīrās. Toreiz mazliet nokavēju, nevarēju zālē uzreiz atrast, kur mani domubiedri. Apsēdos brīvā vietā, sākas balsošana. Uzdod jautājumu – kurš par Kristovski? Man apkārt roku mežs. Kurš par Zīli? Zliukts – rauju roku augšā, un izrādās – sēžu viens kā bāka Kristovska nometnes vidū! Trešajā balsošanas reizē viena sieva man baksta – jūs tiešām tā domājat, kā balsojat?! Es pretī – jā! Beigās Kristovskis nāca saviem atbalstītājiem paspiest roku, man arī tika pa baru.

Kā vērtējat Latvijas ceļu būvētāju profesionalitāti?
– Esmu ceļu būvētāju biedrībā, runājam par to dažādos līmeņos. Daži kolēģi sāka cits uz citu rādīt ar pirkstiem, tā agrāk nenotika. Vienmēr esmu uzsvēris, ka kolēģu darbu nevērtēšu, jo gadās visādi. Domstarpības novedušas pie tā, ka salikta kontrole kontroles galā, asfalta paraugus dod gandrīz vai ministram. Kā nozare mēs esam spēcīgi, varam izdarīt jebko, bet par mums veidojas slikts iespaids. Daudz sabojāja laiks, kad ar cenām sitām cits citam acis ārā. Taču mēs būvējam tieši to, kas ir projektēts. Materiālu «ekonomija» vai kas tāds sen vairs nav izdarāma. Paši neko neizdomājam, bet nākas atbildēt par to, ko pasūtītājs iecerējis un projektētājs ieplānojis.

Kāds ir risinājums?
– Esmu specifikāciju darba grupā, kas katrus divus gadus maina noteikumus. Rezultāts ir papīru kalni, aiz kuriem pazūd būtība. Vai tad kādam nozarē nav skaidrs, kāpēc sagruva Zolitūdes «Maxima»? Taču – kamēr izskatīs papīrus, kamēr tajos atradīs, kurš ko ne tā palaidis... Tāpat ar ceļiem – nozare ir stingra, lai vienkārši ļauj mums strādāt, nevis soda par katru sīkumu un izvirza arvien stingrākas prasības! Piemēram, saķeres koeficients vietām asfaltam prasīts līdzvērtīgs lidmašīnas nolaišanās ceļa saķerei. Mēs to nevaram nodrošināt un saņemam sodu.

Lietuviešu kolēģis teica – mums tādu problēmu nav, jo «iemācījāmies mērīt», proti – formulējām samērīgas prasības. Lauku ceļam nevajag viscietāko un dārgāko asfaltu, ko liek intensīvas satiksmes krustojumos. Sākam sakārtot kontroli, lai tā nenotiktu pēc ceļa pabeigšanas, citādi – ja tad konstatē defektu apakšējā kārtā, kā to izlabos? Svarīgi laikus apstrādāt virsmu jaunbūvētam ceļam, lai neizveidojas bedres. Mūsu novados ir piemēri, ka protam ceļus būvēt, un man šis darbs patīk, jo divu vienādu dienu nav.

Jūs atbalstāt jaunos nozares profesionāļus...
– Manā uzņēmumā darba gaitas sāk jau trešā un ceturtā jauno ceļu būvētāju paaudze. Iecavnieks Mārtiņš Zaumanis arī sāka pie manis, tagad ASV aizstāvējis doktora disertāciju. Ar vienu no tagadējiem studentiem bija joki. Ziemā maksājām iesācējiem minimālo algu, viens saka – nevaru iztikt, eju prom. Pēc nedēļas skatos – mans Ojāriņš sēž «Rimi» kasē. Nu, ja tādas «iekšas», nāc atpakaļ! Tagad Ojārs jau gadu ir meistars. Ar «kumeļiem» labi – viņi neļauj man novecot, palīdz ar datoru.

Pašvaldībā vadāt izglītības, kultūras un sporta komiteju. Ko tas prasa?
– Nav neviena dokumenta, kur komitejā nebūtu iedziļinājies līdz pēdējam sīkumam. Rezultāts ir – bērnudārzu rindas likvidējām ar vēsu prātu, skolas strādā labi. Kādreiz prātoju – Dzimtmisas skola sanāk baigi dārgi, taču valsts mērogā tā ir liela lauku skola, labas sekmes, zaļa vide. Vēl ir risināmi jautājumi, taču domāju, ka nākamajās vēlēšanās nekandidēšu. Reiz pats skaitīju sirmās galvas, tagad tādas esam vairāk nekā vajag. Jālaiž vietā jaunie, bet svarīgi, kas turēs nacionālo kanti pašvaldībā. Negribas, lai sanāk tā kā Rīgā.

Kāds ir jūsu vēl nepiepildītais sapnis?
– Mans sapnis bija stadions Iecavā, tad jau jātinas! Mana dzīve ir sakārtota, ne par ko īpašu nesapņoju. Bet varbūt puse Iecavas būtu priecīga, ja veco Krievu kāds uzšautu uz Mēnesi... (smejas)

Juris Krievs

Dzimis: 1956. gada 10. maijā Krasnojarskas apgabala Partizanskas novada Taloje ciemā Sibīrijā.

Izglītība: 1971. gadā pabeidzis Iecavas pamatskolu;

1976. gadā absolvējis Rīgas Celtniecības tehnikumu ar specialitāti – autoceļu celtniecība un ekspluatācija.

Profesionālā karjera: 1976. – 1999. gads – tehniķis, darbu vadītājs Bauskas 10. ceļu būves rajonā un asfalta rūpnīcā Iecavā;

no 1999. gada SIA «Union Asphalttechnik» izpilddirektors.

Politiskā darbība: Nacionālās apvienības, pirms tam «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK biedrs;

Iecavas pagasta padomes, novada domes deputāts kopš 1994. g.;

kandidējis Saeimas vēlēšanās.

Ģimene: sieva Anna, divas meitas.

Vaļasprieki: basketbols, futbols, ceļošana.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Savējais arī «svešajiem»

Kategorijas