Ar spirta brūzi vienā un Puķuleju otrā galā

2015. gada 20. februāris 00:00

3566

Ar spirta brūzi vienā un Puķuleju otrā galā

Nejaušam caurbraucējam Iecavā galvenā varētu šķist Rīgas iela, kas kā zobens no dienvidiem uz ziemeļiem pārcērt lauku ciema mieru, taču vietējie zina – īstā «seja» un ikdienas darbu maģistrāle ir Edvarta Virzas iela, kas vēl līdz 50. gadu vidum bija vien parasts ceļš uz Baldoni.

Stāstu vāceles
Rīgas iela kā šosejas A7 daļa ar valsts naudu pārtapusi drošā, taču bezpersoniskā brauktuvē, kamēr novadnieka literāta vārdā nosauktā artērija no viena gala līdz otram pilna dzīvas vēstures. Pēdējo pusgadsimtu, atsvaidzinot agrākos faktus, pērn apkopoja Anda Jašuka, intervējot E. Virzas ielas iedzīvotājus un tos, kuri te pavadījuši darba mūžu, biedrības «Liepas» īstenotā projektā «Ozola acīm». Daļa savāktās, bet vēl nepublicētās informācijas izmantota šajā rakstā.

«Intervēju visus, kas tik vēlējās ar mani runāt par neseno vēsturi un to, ko dzirdējuši no vecākiem vai vecvecākiem. Cilvēki man uzticējās, varbūt tāpēc, ka esmu Iecavā dzimusi un augusi,» «Bauskas Dzīvei» atklāj Anda, «pati tik ļoti aizrāvos ar atmiņu stāstiem un sapratu, ka dzīvā vēsture mājo mūsos pašos, tikai svarīgi to pierakstīt un neaizmirst.»

E. Virzas iela ir garākā Iecavā, savulaik kā ceļš vedusi uz Lieliecavas muižu parkā, kas bija sasniedzama pāri Iecavas upes tiltiņam. Austrumu galā iela atduras spirta brūzī, kas nav zaudējis tautas doto nosaukumu kopš grāfa Pētera fon Pālena laikiem, kaut saimnieki mainījušies vairākkārt. Pālena fabrikā ražoto liķieri «Eckau Kummel» bija iecienījis franču rakstnieks Aleksandrs Dimā (tēvs). Patlaban gan spirta dzīšana te pieklususi, bet 20. gados rūpnīcā ražoja ogļskābo gāzi, cerot attīstīt kūrortu ar ogļskābes vannām.

Vietējie novadpētnieki teic – līdz 50. gadu vidum te bija īstens lauku ceļš, tā dēvētais Baldones ceļš. Iecavas 20. gadu kartē ap to ir maz māju, liecina biedrības «Arhīvs» krājumos rodamie avoti. Gar upi bija mācītājmuižas zeme, tur, kur tagad novada dome, – tā dēvētās čigānu mājas, bet mūslaiku apbūves vietā – klajš lauks.

Ozola atmiņa
E. Virzas ielas simbols neapšaubāmi ir lielais ozols un ozolu aleja abpus Rīgas ielai. Par simtgadīgo daudzžuburu koku stāsta dārzkope un novadpētniece Daina Rudzīte: «Tas ir īpaši aizsargājams dabas objekts ar vairāk nekā 5,30 metru apkārtmēru. Tā jaunība saistīta ar Napoleona kara kauju laiku Iecavā, te, iespējams, ievainots Barklaja de Tolli brālis, taču varbūt tā ir tikai leģenda. Ceļš lielajam kokam vienmēr gājis garām, bet mājas to ielenkušas vien pēdējā pusgadsimtā. Ap 2000. gadu ozolu apskatīja Salaspils botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns, novērtējot to kā labu. Koku savilka ar stropēm Bauskas «Vides servisa» speciālisti, bet tagad arboristi iesaka atsaites pārvietot citādi, lai uzturētu koka veselību. Apakšā stumbrs ir nedaudz izdrupis, bet tas netraucē ozolam dzīvot. Pēdējā rekonstrukcijā arhitekti zem vainaga bija ieplānojuši autostāvvietu, ko nedrīkst ierīkot aizsargājamā koka zaru vainaga projekcijā, taču acīga iedzīvotāja to pamanīja, un plānu nācās mainīt. Ozols ir labā stāvoklī, domāju, var stāvēt vēl simt gadu.»

Ozolu alejai, kuras zibens saspertais koks projekta «Ozola acīm» gaitā pārtapis informācijas stendā un soliņā, pēdējos gados notikusi arborista inventarizācija, rit pakāpeniska koku sakopšana, apstiprina pašvaldības dārzniece Sarmīte Avota. Pērn alejas ozoliem apritēja 110 gadu, tos 1904. gadā iestādīja Iecavas skolas skolēni. Ozolu rinda sākās no toreizējās miertiesas, kas tagad ir kultūras nams. 20. gados ēkas mazajā zālē darbojās restorāns.

Koka pērles
Uz E. Virzas ielas atrodas senākās koka apbūves ēkas Iecavā. Ielas «seja» ir daudzveidīga – muižas laika apbūvi papildina privātmājas ar koptiem dārziem, tai skaitā vēsturiski nozīmīgi koka arhitektūras paraugi, labi atjaunotas mājas, kas savulaik celtas izcilām ģimenēm. Padomjlaika vaibstus ievelk autoosta, sadzīves pakalpojumu centrs un Iecavas serviss, kas savulaik bija modernākais Latvijā.
Pēc agrārās reformas 1919. gadā sākās ielas apbūve. Miesta ģenerālplānu izstrādāja iecavnieks arhitekts A. Lamze, iemiesojot dārzu pilsētas ideju. Daudzu pirmās neatkarības laika privātmāju autors ir būvtehniķis A. Īkstrums, kam pašam māja celta 1919. gadā E. Virzas ielā 53. Viņa projektus varēja pazīt pēc sarežģītas jumta konstrukcijas, lai racionāli izmantotu otro stāvu.

Lietpratēji parasti apstājas pie Dindona mājas E. Virzas ielā 4. Jānis Dindons, dzirnavu, kokzāģētavas un vilnas apstrādes uzņēmuma īpašnieks, to uzcēla kā ģimenes dzīvojamo namu 1935. gadā. Pa šo pašu ceļu uz rietumiem saimnieks varēja nokļūt Grienvaldes ūdensdzirnavās, kur tagad ir mazā HES. Trīsstāvu koka ēka patlaban ļoti gaida rūpīgu saimnieku un atjaunošanu. Tā ar savdabīgo jumta izbūvi un krāšņo verandu būtu īsta koka arhitektūras pērle. Pēc Otrā pasaules kara mājā atradās bērnudārzs, skola, bibliotēka, tagad te ir veikals un dzīvokļi.

Tepat apskatāmas vairākas citas koka ēkas no pirmā apbūves posma, daža labi uzturēta, daža paplukusi. Tās ir privātas dzīvojamās mājas, taču vērtīga ielas un Iecavas vēstures daļa.

Vara un nauda
Bērnudārzs no 1949. līdz 1976. gadam atradās Veideļa mājā E. Virzas ielā 21. Eduards Veidelis, turīgas saimniekmeitas vīrs, kuram piederēja restorāns, māju uzcēla 1935. gadā. 1976. gadā mājā iekārtojās Iecavas ciema padome, bet tagad tur atrodas fitnesa klubs «Jautrais apelsīns» un skaistumkopšanas salons «Kamilli». Ēka šķiet labi uzturēta un turpina dzīvi.

Tā sauktā Ziediņa māja E. Virzas ielā 9 celta 1919. gadā, tās saimnieks bija pagasta valdes loceklis Jānis Ziediņš. Pēc Otrā pasaules kara mājā ierīkoja Iecavas izpildkomiteju, bet 1976. gadā tajā iekārtojās bērnu bibliotēka, kuras pirmā lasītāja bija pirmklasniece Inga Palapa.

Daudzi nami laika gaitā iztukšojušies un mainījuši īpašniekus arī padomju represiju dēļ, taču nevienu, šķiet, nav piemeklējis tik bēdīgs liktenis kā bijušo pienotavu E. Virzas ielā 2. Tā sāka darbu 1926. gadā uz grāfa sierotavas bāzes, ražojot vairākas siera šķirnes ar ķimeņu piedevu. Vēl pirms tam te bija Grūbu krogs, kas nodega 1905. gadā. Pirmās brīvvalsts laikā pienotavā darbojās Piensaimnieku biedrība. Pēc Otrā pasaules kara pienotava paplašināta, 1963. gadā te strādāja 56 darbinieki. Pēc privatizācijas ēka pamazām gāja bojā, līdz pēc kārtējās īpašnieku maiņas 2013. gadā tika nojaukta. Tagad te top standarta lielveikals «top!». Iecavas domes opozīcijas deputāts Edvīns Circenis bilst – pašvaldībai bija pilnvaras pieprasīt saglabāt veco būvi kā vēsturisku mantojumu, tas būtu padarījis individuālāku arī veikala izskatu.

Padomju godība
Padomjlaikā E. Virzas ielā ievilkti vairāki jauni saimniecības vaibsti. 4. numurs ir bijušais sadzīves pakalpojumu centrs, kur joprojām ir frizētava un šūšanas darbnīca. Toreizējās frizētavas vadītāja Ērika Matisane arodu nodevusi meitai Egitai Spalvai un daudz zina stāstīt par tā laika rosīgo dzīvi. Iepriekš te darbojās arī fotostudija, modes ateljē ar 11 šuvējām, pirts, ķīmiskā tīrītava un veļas pieņemšanas punkts. Tagad ēkā ir ģimenes ārstes un zobārsta prakse, apbedīšanas birojs un pašvaldības sociālā dienesta dienas centrs.

Iecavas serviss E. Virzas ielā 1 darbību sāka 1984. gadā. Servisā maiņās strādāja 45 darbinieki. Tik moderns serviss bija pirmais Latvijā, to apmeklēja viesi no Čehoslovākijas, Zviedrijas un Japānas. Servisam bija sadarbība ar motociklu ražotāju «Jawa». No atvēršanas dienas tā vadītājs un tagad īpašnieks ir Romualds Berdigans.

Daudzas ēkas E. Virzas ielā tapušas agrākās Iecavas putnu fabrikas spēkiem. Kādreizējā telefonu centrāles un komunālā dienesta ēkā tagad ir pašvaldības namu apsaimniekotāja un bibliotēku telpas, kā arī grāmatu, kancelejas un apģērbu veikals «Centrs» ar kafejnīcu. Iepretī Inas un Māra Magoņu veikalam ir Signes un Reno Potašu «RiSe» ar ziediem, kosmētiku, parfimēriju, traukiem, suvenīriem. Šie ir veiksmīgi un radoši mazās uzņēmējdarbības piemēri pēc neatkarības atjaunošanas.

Tā dēvētā skolotāju māja E. Virzas ielā 23, ko 1962. gadā cēla Bauskas rajona Komunālās saimniecības pārvalde, bija pirmā padomjlaika trīsstāvu māja Iecavas centrā un 2011. gadā kļuva par pirmo renovēto māju novadā.

Līgosvētku leja
Savdabīga aina paveras, ja apstaigā E. Virzas un Rīgas ielas krustojumu – Iecavas dzīvāko ceļu sadures punktu. Pašvaldības uzturētais kultūras nams ieguvis mūsdienīgu uzbrauktuvi. Iepretī rosību un glītu izskatu pēdējos gados atguvusi tā dēvētā «Baltās rozes māja», kur iepriekš bija kafejnīca ar šādu nosaukumu, bet tagad ir vienīgā ciema spēļu zāle. Senas apbūves paraugs ir aptieka, kuras priekšnams vasarās smaržo pēc saulē sasiluša jumta. Tai pretī ir lielgabals – militārās varenības liecinieks, kas reiz Ziedu svētkos ieguva rakstaini mīlīgu tamborējumu mētelīti.

Aiz lielā ozola E. Virzas iela pamazām atgūst lauku ceļa noskaņu tur, kur beidzas ietves. Vēl pirms pārejas Iecavas upesmalas ceļā uz Plakanciemu kreisajā pusē aiz privātmājām var atrast Puķuleju – iecavnieku Līgosvētku un citu svinību vietu 60. gados, kas siltajā gadalaikā joprojām pārklājas ziediem pie upes stāvkrasta.

FAKTI

Edvarta Virzas iela

Grāfa Pālena laikos te bija laukakmeņiem bruģēts ceļš.

Pirmās brīvvalsts gados tas bija grantēts ceļš ar dziļiem grāvjiem abās pusēs.

1955. gadā par godu lieliniekam sociāldemokrātam Sergejam Kirovam (īstajā vārdā – Kostrikovs) iela nosaukta viņa vārdā.

Ielu asfaltēja 1967. – 1968. gadā.

1989. gadā iela ieguva rakstnieka Edvarta Virzas (īstajā vārdā – Jēkabs Eduards Liekna) vārdu. E. Virzas dzimtas mājas «Billītes» ir netālu no Iecavas novada robežas.

Viena no garākajām ielām Iecavā – 1512 metri.

2003. gadā pie kultūras nama atklāja piemiņas akmeni E. Virzam. Darbu jaunās telpās rakstnieka vārdā nodēvētajā ielā sāka Iecavas bibliotēka, kura arī nosaukta viņa vārdā.

2013. gadā nojaukta vēsturiskā Iecavas pienotava.

Dzīvesvietu E. Virzas ielā pērn bija deklarējis 571 iecavnieks.

Avots: biedrības «Liepas» projekts «Ozola acīm».

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar spirta brūzi vienā un Puķuleju otrā galā

Kategorijas