Saudzīgi iznesta caur ciešanām

2015. gada 20. februāris 00:00

684

Codietei Zentai Paļuļonei ir pārliecība, ka caur smagiem pārbaudījumiem Dievs viņu ir iznesis uz rokām. Ne reizi viņa nav apvainojusies uz Radītāju. Gluži pretēji – Zentas ticība ir kļuvusi vēl dziļāka. No 1965. gada Zenta Paļuļone ir Bauskas Svētā Gara luterāņu draudzes locekle.

Smagās grāmatu somas
Slaida, žigla, smaidīga, vienmēr eleganti ģērbusies, Zenta nepavisam neatbilst klišejai par tantēm, kuras rosās draudzēs. Otrā pasaules kara laikā dzimusī sieviete joprojām strādā. Viņa ir gāzes apkures katlu operatore SIA «Kronis» Bauskas novada Codes pagastā. Darbs nekad nav bijis traucēklis, lai iesaistītos draudzes darbā, apmeklētu izstādes, koncertus un piedalītos apgāda «Svētdienas Rīts» organizētajos ceļojumos pa Eiropas svētvietām.

Luterāņu draudzē Zenta ir atbildīga par grāmatu galdu, kas ir viņas izlolota ideja. Sieviete stāsta: «Pirms daudziem gadiem, kad kristīgā literatūra vēl nebija plaši pieejama, man radās doma draudzē atvērt grāmatu galdu, jo cilvēkiem taču ir jālasa, lai gūtu pamudinājumu, izzinātu citu ticīgo pieredzi, labāk saprastu Svētos Rakstus. Prātoju, kāpēc krišnaīti ir gatavi stāvēt uz ielas, klauvēt pie dzīvokļu durvīm un teju vai katram pretimnācējam likt somā hinduistu sakrālās grāmatas, bet luterāņu baznīcā nav neviena rakstu gala? Mans ierosinājums draudzē tika atbalstīts, un devos uz Rīgu, lai nopirktu grāmatas. Naudu aizņēmos no savas mammas, to ziedoja arī draudzes locekle Anna Elsberga. Lāčplēša ielā bija apgāda «Svētdienas Rīts» un baptistu kristīgās literatūras veikaliņi. Ikreiz stiepu milzīgas somas uz autoostu. Viegli nebija, bet jutos priecīga, jo grāmatu galda ideju uztvēru nevis kā savu, bet gan Dieva sūtītu. Tolaik cilvēki bija izslāpuši pēc kristīgās literatūras. Tagad grāmatu iegāde ir vienkārša, smagās somas vairs nav jāstiepj.»

Bērnības zeme
Zenta ir dzimusi Vabalinku ciemā Lietuvā, kas atrodas Skaistkalnes–Biržu šosejas malā. Viņas dzimta vairākās paaudzēs ir Lietuvas latvieši, kas piederīgi luterāņu draudzēm. Vecvecāki Lietuvā bija ieceļojuši 20. gadsimta sākumā lauksaimniecības zemes meklējumos. Zentas mamma ir dzimusi Panevēžā, kristīta vācu draudzē, jo tolaik atsevišķas latviešu draudzes pilsētā nebija. Savukārt Zenta ir iesvētīta Biržu reformātu baznīcā tāpēc, ka luterāņu dievnams Otrajā pasaules karā tika sagrauts un vēlāk nojaukts. Tas atradās pie Biržu vēsturiskā tirgus laukuma.

Biržos un apkārtnē bija daudz luterāņu – galvenokārt latviešu ieceļotāju. Zentas mamma nav varējusi saprast, kas luterāņu dievnamā meklējams lietuviešiem, jo viņi visi esot katoļi. Tā gan nav taisnība. Zenta atceras, ka Biržu reformātu draudzē dievkalpojumi notika latviski. Arī tagad luterāņu mācītājiem esot jāzina latviešu valoda, bet, vai dievkalpojumos to lieto visās draudzēs, nav zināms.

Šī tradīcija ir saglabāta Eltišķu latviešu luterāņu draudzē, kas atrodas netālu no Akmenes pilsētas. Tās pārstāvji 2011. gadā ciemojās Bauskas luterāņu draudzē, kur viņus sirsnīgi uzņēma mācītājs Aivars Siliņš un draudzes locekļi. Zentai Paļuļonei bija daudz atmiņu, kurās dalīties ar savas bērnības zemes viesiem.

Atgriežas senču dzimtenē
Sieviete agri apprecējās, bet laulības dzīve neizdevās, kā cerēts. Pēc šķiršanās 21 gada vecumā kopā ar trīsgadīgo dēlu un mammu Zenta pārcēlās uz dzīvi savu senču dzimtenē. Bauskā apmetās tāpēc, ka Īslīcē dzīvoja radi. Vietējā kolhozā jaunā sieviete cerēja atrast darbu, bet neizdevās.

«Jūs nespējat iedomāties, cik briesmīgā valodā runāju! Tā īsti nebija ne latviešu, ne lietuviešu valoda, bet tāds mistrojums. Bauskā daudzi nesaprata, ko saku. Izņēmums bija Imants Šulcs – kolhoza priekšsēdētājs Codē. Kopsaimniecības nosaukumu gan neatminos, vien faktu, ka viņš man piedāvāja darbu, par ko jutos laimīga. Visu mūžu esmu strādājusi vienkāršos darbos – arī lopu fermās. Izcīnījos tik tālu, ka tiku pie savas mājiņas. Mans vislabākais Skolotājs ir Dievs, kurš saudzīgi iznesa cauri slimībām un traģēdijām,» saka Zenta.

Pārvarēt un dzīvot
Pirmo reizi ienākot Bauskas luterāņu baznīcā 1965. gadā, sieviete piedzīvoja šoku. Salīdzinot ar Lietuvas allaž piepildītajiem dievnamiem, Bauskas baznīca bijusi gandrīz tukša. Viņa spriež, ka padomju ideoloģija daudziem ticīgajiem pārrāva saikni ar Dievu. Arī Zentai bijušas situācijas, kad svētdienas dievkalpojums apmeklēts tikai tāpēc, lai nesāpinātu mammu, kura bija ļoti, ļoti ticīga.

Visbiežāk cilvēki tuvojas Dievam lielās ciešanās, novērojusi Zenta. Arī viņa nav izņēmums, Slimība, operācijas ar neprognozētu iznākumu, guloša, kopjama mamma – šķita, ka visas nelaimes sievieti piemeklējušas vienlaikus. Pēc ilgas, mokošas atveseļošanās klusā lūgšanā Zenta vaicāja: «Vai tas ir viss, Kungs? Vai manas ciešanās tagad beigušās?» Izrādījās, ka tās pieaugs vēl lielākā traģismā. No dzīves aizgāja dēls. «Jo neizturamāki kļuva pārbaudījumi, jo vairāk pieķēros Dievam. Es paņēmu baznīcas atslēgu, lai katru dienu vienatnē lūgtos, izraudātu visas bēdas, izjustu Dieva dziedinošo tuvumu. Viņš ir it visā klātesošs, tāpēc es tagad varu dzīvot, darīt darbiņus, smaidīt, ceļot, priecāties par mazbērniem,» izkļūšanu no dvēseles tumsas atceras Zenta. Viņa neatzīst apzīmējumu «kristietis», kas ir ļoti nekonkrēts. Tā vietā esot jāsaka «ticīgs cilvēks». Turklāt Zenta ļoti strikti piemetina: «Mums par savu ticību nav jāstāsta, jāpārliecina citi cilvēki, jāsludina ielās. Ticības pierādījumi ir laipnība, mīlestība, darbīgums un atbildība. Ne jau vārdi.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saudzīgi iznesta caur ciešanām

Kategorijas