Mākslas mīlestības pieskāriens

2015. gada 16. februāris 00:00

802

Sirma pilnbārda, tamborēta beretīte galvā, siltas, smaidošas acis, dzirkstīgs humors, bezgalīga labestība pret cilvēkiem un visām dzīvām radībām – tāds daudzu cilvēku atmiņā ir latviešu klasiskās mākslas etalons tēlnieks Mārtiņš Zaurs.

Intelektuāļu ligzda
Mārtiņam bija laimīgs liktenis piedzimt un mūža lielāko daļu pavadīt Mežotnes pagasta «Stūrīšos». Viņu mīlēja visi. Baušķenieku Jāni Seržānu citējot, Mārtiņš bija dzīva, elpojoša un iedvesmojoša enciklopēdija. Ļoti, ļoti erudīts, ar fantastiski labu atmiņu apveltīts. Latvijas tēlniecības vecmeistaru skolnieks, dzejnieka Aleksandra Čaka draugs, mākslinieka Kārļa Padega un citu spilgtu mākslas personību laikabiedrs. Mārtiņa atmiņu stāsti bija kā ekspresīvas glezniņas. Pat visnopietnākajā notikumā viņš prata saskatīt komisko, tādēļ stāsti klausītājus ļoti valdzināja.

Mārtiņš savos aptuveni 70 gados mākslā sāka izpausties kā tāds draiskulis, līdzīgi Pikaso. Šķita, ka viņš visu savu akadēmiskās mākslas pieredzi un mantojumu krājis, lai beidzot varētu brīvi un jautri spēlēties ar idejām, materiāliem un krāsām. Mārtiņam bija pāri 70, kad viņš «Stūrīšos» sāka būvēt kamīna namiņu un Kāzinieku torni – īpatnēju viduslaiku arhitektūras versiju. Ikviens tikko salaulāts pāris sienā varēja iemūrēt flīzīti ar iniciāļiem. To izdarīja arī baušķenieki Česlava un Ģirts Donerblici. Ģirts teic, ka kāzas bija viņa vienīgā sastapšanās ar tēlnieku, un flīzes dublikāts joprojām glabājas ģimenes mājās.

Kamīna namiņa omulību un saimnieka viesmīlību «Stūrīšos» baudīja arī pasaules spīdekļi. Mārtiņa viesu grāmatā bija itāliešu kinoscenārista Tonīno Guerras un kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova ieraksti.

Rasa hortenzijās
«Bauskas Dzīves» redakcijas darbinieki 1986. gadā, namatēva apmīļoti un izklaidēti, pavadīja neaizmirstamu septembra pēcpusdienu «Stūrīšu» terasē un dārzā. Dabā valdīja klusums, rasas pilieni kā pērles vizmoja hortenziju ķekaros. Noskaņu glezna uzmirdzēja atmiņā, kad viņnedēļ fotografējām «Stūrīšus».

Tēlnieku mūžībā izvadīja no dzimtajām mājām 1998. gadā. Atvadu epizodi atminas Jānis Seržāns: «Skumju brīdī «Stūrīšu» dārzā spēlēju «Tumša nakte, zaļa zāle» – Mārtiņa vismīļāko tautasdziesmu, jo pirms aiziešanas viņš izteica tādu vēlmi. Ar Mārtiņu iepazinos, vadot rajona kultūras dzīvi, un mūsu draudzība nostiprinājās, kad sāku strādāt Mežotnes internātvidusskolā. Neatceros otru cilvēku, kurš izstarotu tik bezgalīgu gaismu kā Mārtiņš. Man viņš kļuva par ceļvedi pasaules, Latvijas mākslas un literatūras vēsturē. Viņa draudzība ar Čaku, darbošanās jauno mākslinieku neformālajā apvienībā 30. gados bija pasaule, par ko nevarēju izlasīt nevienā grāmatā. Tās visas bija akadēmiski bezpersoniskas, bet no Mārtiņa stāstiem likās, it kā notikumi būtu risinājušies vakar.»

Īpašā sirsnība
Jāņa sieva Lilita, toreiz latviešu valodas skolotāja Mežotnes internātvidusskolā, atceras: «Mēs nodibinājām tradīciju ar audzēkņiem «Stūrīšos» rīkot dzejas un mūzikas vakarus. Aicinājām rakstniekus un dzejniekus, kuri tēlnieku pazīst, vietējos literātus. Mārtiņš mūs uzņēma tik sirsnīgi kā mīļus radus. Arī tad, kad tēlnieks jau bija citas pasaules dārzos, kādu laiku šo tradīciju turpinājām ar «Stūrīšu» atslēgu turētāja Pētera atļauju. Man Mārtiņa Zaura vārds saistās ar labestību, mīļumu un atvērtību pasaulei.»

Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, kā jauns vēsturnieks savulaik sākot strādāt pilsētas novadpētniecības un mākslas muzejā, 90. gados aizrautīgi pievērsās Brīvības statujas atjaunošanai.

R. Ābelnieks stāsta, ka no Bauskas Brīvības pieminekļa autora Kārļa Jansona skolnieka Mārtiņa Zaura domubiedru grupa toreiz saņēma idejas pamatojumu. «Esmu sadarbojies ar Mārtiņu Zauru, 90. gados muzejā organizējot izstādes par latviešu karavīriem,» atceras R. Ābelnieks.

Mežotnes pagasta pārvaldniekam Normundam Vāveram ir spilgti bērnības iespaidi: «Vecāki man Mežotnē parādīja doktorāta pagalma strūklaku – ap kausu apvijušos čūsku, klasisko medicīnas simbolu. Tā autors bija Mārtiņš Zaurs. Kāda Mežotnes iedzīvotāja man nodeva izpostītās strūklakas fragmentu. Konsultējos ar mākslas vēsturniekiem un uzzināju, kas darāms, lai vides objektu rekonstruētu. Tas būs neliels, bet labs darbiņš, pieminot tēlnieku viņa simtgadē,» domā N. Vāvers.

UZZIŅAI

MĀRTIŅŠ ZAURS (1915–1998)

Dzimis 1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasta «Stūrīšos».

1942. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju tēlnieka Kārļa Zāles un skulptora Kārļa Jansona meistardarbnīcā.

Latvijas Kinematogrāfistu savienības skulpturālās balvas «Lielais Kristaps» autors.

Daudzu skulpturālo zīmju autors visā Latvijā, starp tām ir represēto piemiņas zīme «Sāpju semafors» pie Iecavas stacijas, 13. gadsimta zemgaļu kauju piemiņas zīmes Dobelē, 1905. gada atceres akmens un vides kompozīcija Kalna ielā Bauskā, Bauskas bijušā kinoteātra interjera skulpturālās detaļas.

1996. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mākslas mīlestības pieskāriens

Kategorijas