«Tas, kas redzējis ir nakti...» /Rainis/

2015. gada 13. februāris 00:00

314

«Tas, kas redzējis ir nakti...» /Rainis/

Rainim un Aspazijai šogad aprit 150 gadu.

Nacionālā kultūras padome vienojusies 2015. gadu pasludināt par Raiņa un Aspazijas jubilejas gadu. Tā norisē mudinātas iesaistīties valsts, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas. Aicinājumam atsaucas arī laikraksts «Bauskas Dzīve».

Gada garumā vairākās publikācijās iecerēts fiksēt «pieskārienus» Raiņa un Aspazijas vārdam mūsu novados, meklēt literātu veikuma atskaņas šodienas sabiedrībā.

Aicinām piedalīties
Redakcijas plānos ir vēstīt par konkrētām vietām, kurās dzirdam, redzam Raiņa vārda klātbūtni. Tā ir apdzīvotā vieta «Rainis» Brunavas pagastā, Raiņa iela Iecavā, Raiņa vecāku mājvieta Vecumnieku novadā.

Aicinām lasītājus iesaistīties dzejnieku jubilejas gadam veltītu publikāciju veidošanā. Tās varētu būt kultūras darbinieku, pedagogu atziņas, atmiņu stāsti par interesantiem atgadījumiem, strādājot ar Raiņa un Aspazijas daiļradi. Tie varētu būt ceļojumu apraksti par vietām, kuros daudzināts šo literātu vārds – gan Latvijā, gan Šveicē un Krievijā. Tās varētu būt pārdomas par Raiņa un Aspazijas daiļdarbu – lugu, dzejoļu krājumu – iepazīšanu uz teātru skatuvēm. Iespējama kāda radošo darbu konkursa idejas realizācija, kuras organizēšanā varētu iesaistīties arī «Bauskas Dzīve».

Latiņa augstu
Mūsu pirmais pienesums latviešu autoru jubilejas gadā ir recenzija par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi vienā daļā «Raiņa sapņi». Fakts ir neapgāžams – Nacionālais teātris Raiņa jubilejas gadu sācis, paceļot latiņu gluži vai nesasniedzamā augstumā. Tas ir notikums ar lielo burtu, izrāde, kura publikā rezonēs vēl ilgi. Daļa sabiedrības iestudējumu trauksies skatīt, jo to pieprasīs smalkais tonis: «Tu «Raiņa sapņus» esi redzējis? Nē!?» Šādas atbildes paudēju varētu sagaidīt daudznozīmīga novēršanās kā no ne sevišķi kulturālas personas. Šo izrādi gribēs redzēt literatūrā ieinteresēti cilvēki, kultūras lauka «rušinātāji» jaunieši. Iestudējuma nesapratējiem un režisora koncepcijas neatbalstītājiem var būt grūti sevi pozicionēt, jo, sakot ko sliktu, nāktos publiski atzīt savu neizpratni.

Ar šo garo ievadu negribu nobiedēt – Kirila Serebreņņikova iestudējums ir visnotaļ korekts saturiski un vizuāli. Teātra direktors Ojārs Rubenis atzina – pirmizrādes gaidās bija satraucies, ka uz skatuves ieraudzīs vairāk mākslas provokāciju, nekaunīgu izlēcienu un stereotipu noliegšanu.

Mīlestība, revolūcija
«Raiņa sapņi» ir skaista izrāde ar vairākām lieliskām novitātēm. Jūsmas vērts mīlestības tēmas risinājums, apspēlējot siena zārdu un sievieti tajā, visticamāk – Aspaziju, lai gan vārds netiek nosaukts, tādējādi ļaujot skatītājam vizualizēt šo ainu domās tādu, kādu viņš vēlas redzēt. Daudzie jaunekļi, iespējams, Raiņi, spermatozoīdi, kas tiecas uz kaudzē noslēpušos sievišķīgo būtni – korekts un vienlaikus tik daudznozīmīgs kaislības atveidojums.

Par tikpat oriģinālu var nosaukt revolūcijas tēlojumu, kura vizualizācijai izmantota bangojošā jūrā iemesta laiva. Latvijas «piedzimšanu» skatām kā aizrautīgu patskaņu un līdzskaņu spēli, kurā tikai pēc brīža var attapt, kāds vārds no gaismas burtiem saliksies kopā. Spīdoša epizode ir Raiņa pieminekļa – ne tā, kas Esplanādē, bet Tadenavā uzstādītās galvas – apspēlēšana. Ar tūristu pūļiem, mīlniekiem, putniem, kuri ķēzās, un Pasaules valdnieka (daudzi noteikti atceras šo Rīgas centrā savu esību un uzskatus sludinošo pompozo vīru) ideju histērisko vēstījumu. Emociju uzbangojumu izrāde sasniedz fināla ainā, kur saules pielietā pļavā mazais Jānis Pliekšāns ķer tauriņus, ķer sauli, ķer savu nākamo, vēl nezināmo, bet tik trauksmaino dzīvi.

Līdzīgi var stāstīt par katru no astoņām epizodēm – vai tā būtu bērnība, revolūcija, saule, vientulība, kosmoss, valoda, vai vasara. Katrā no tām mijas Raiņa sapņu izklāsts, vizualizācija ar viņa dzejas rindām, tekstiem no vēstulēm, lugām, tostarp citātiem no Puškina «Borisa Godunova» un Gētes «Fausta». Rainis ir šos darbus tulkojis, taču izrādē fragmenti skan oriģinālvalodā.

Iestudējumu skaistu dara K. Serebreņņikova izdomātais skatuves iekārtojums, kostīmi. Lielākā pievienotā vērtība ir Jēkaba Nīmaņa oriģinālmūzika, kas izrādē skan dzīvajā izpildījumā. Pilnīgi iespējams, kāda no melodijām pēc laika sāks patstāvīgu dzīvi, piemēram, kā kora dziesma. Muzikālie motīvi ne tikai rada iestudējuma skanisko fonu, bet arī rosina skatītāju domāt un redzēt tālāk, nekā tiek tēlots uz skatuves.

Varbūt murgi
Šokējošākās epizodes varētu šķist Raiņa sapņu izklāsts, pat naturāls to attēlojums. Nebūtu nekas īpašs, ka Rainis ir daudz sapņojis. Taču dzejnieks savus sapņus ir pierakstījis, daļa no tiem kļuvuši par šī iestudējuma virzītājiem, tēloto emociju, pārdzīvojumu izskaidrotājiem. Vērojot tos, izrāde piedāvā virsuzdevumu – skatītājam jābūt zinošam. Jāsecina – pēc ilgāka laika tapis iestudējums inteliģentiem cilvēkiem. Piemēram, ir jāpamana sapņu dokumentēšanas laiks – 1906. – 1908. gads. Rainis ir trimdā Šveicē, daudzi viņa ideāli sabradāti represijās pēc 1905. gada revolūcijas. Dzejnieks ir projām no dzimtenes, no savas saules un jaunu dienu zemes.

Atslēgas vārdi
Var piekrist, ka sapņu, ko daži nekautrējas saukt arī par Raiņa murgiem, pārstāsts ir pārāk izvērsts. Sekošana un līdzību meklējumi sāk nogurdināt, varbūt pat garlaikot. Ir jāsadzird fināla daļā izskanējusī divrinde: «Tas, kas redzējis ir nakti, /Tas tik īsti saprot dienu.» Šī ir koda atslēga ne tikai Raiņa sapņu vizualizācijas nepieciešamībai, bet arī visai izrādei kopumā.

K. Serebreņņikova iestudējums nav Raiņa biogrāfijas izklāsts. To drīzāk var nosaukt par viena cilvēka, vīrieša skaudro dzīvesstāstu. Izrāde paver plašākus apvāršņus, ļaujot aizdomāties, cik daudz Raiņa šodien ir katrā no mums.

Citos teātros
Raiņa un Aspazijas gads teātros uzņem apgriezienus. Pilnas skatītāju zāles ir Liepājas teātrī pērn tapušajai izrādei «Indulis un Ārija». Krievu režisors Sergejs Zemļanskis radījis unikālu iestudējumu – kustību izrādi bez vārdiem, kurā aktieri izstāsta stāstu, izmantojot vien ķermeņa valodu. Pretrunīgi vērtēta līdz skatītājiem nonākusi režisora Reiņa Kalnaeļļa animācijas filma «Zelta zirgs». Jaunajā Rīgas teātrī Māra Ķimele iestudē Ingas Ābeles izrādi – pētījumu «Aspazija». Viena no šīs izrādes intrigām varētu būt fakts, ka mūzikas autors ir Jānis Šipkevics juniors.

Rīgas Latviešu biedrības namā rīt, 14. februārī, pirmizrāde koncertu ciklam «...gaismas straume līst». Tajā skanēs mīlas dziesmas ar Raiņa un Aspazijas tekstiem, iemīļoti skaņdarbi un dzejnieku kaislīgās sarakstes lasījumi. Lomās būs Pēteris Vilkaste – Rainis, Indra Burkovska vai Karīna Tatarinova – Aspazija.

Kādā no nākamajām publikācijām «Bauskas Dzīvē» centīsimies apkopot Raiņa un Aspazijas jubilejas gada pieturzīmes mūsu novados.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Tas, kas redzējis ir nakti...» /Rainis/

Kategorijas