Neizsīkstoši dalīties mīlestībā

2015. gada 13. februāris 00:00

338

Īslīces SOS bērnu ciemata mamma Ligita Insberga pagājušajā vasarā ar sešiem audzināmajiem pārcēlās uz Iecavu. Ar 17 gadus krātu pieredzi, audzinot bez vecāku gādības palikušus bērnus, nu nācies iedzīvoties jaunā vietā, Ligita stāsta «Bauskas Dzīvei».

Vienīgās mājas
No «pirmā iesaukuma» 1997. gadā Īslīces SOS bērnu ciematā joprojām strādā trīs mammas – Ligita Insberga, Lilita Ozoliņa un Jadviga Švabe, atklāj ciemata direktors Gatis Matulevičs. Darbs ir psiholoģiski smags, prasa ne tikai pedagoģiskās zināšanas, fizisku un garīgu izturību, bet arī spēju neizsīkstoši dalīties mīlestībā.

Sākumskolas pedagoģe Ligita SOS ciemata ģimenē sāka strādāt 35 gadu vecumā. «Sešiem bērniem jau esmu palīdzējusi izaugt, vēl seši ir pie manis. Tas nav pārāk daudz,» secina Ligita. Pieticība šķiet mulsinoša – mūsu sabiedrībā ir pavisam maz māmiņu ar tik daudziem bērniem. Audžumamma skaidro – citās SOS ģimenēs audzināmo bijis vairāk – daži varējuši atgriezties pie vecākiem, citi adoptēti vai nodoti aizbildnībā, un viņu vietā nākuši jauni.

«Divi manējie atgriezās pie vecākiem, bet viens atnāca atpakaļ, kļuvu par viņa aizbildni. Tagad puisis ir pilngadīgs, dzīvo Kuldīgā, mācās vidusskolā. Meitenītei, ko sāku audzināt no divu gadu vecuma, tagad ir 19. Viņa apgūst profesiju koledžā Olainē, bet brīvdienās brauc uz šejieni, citu māju viņai nav. Vajag, ar ko aprunāties par labo, kam lūgt padomu, jāpalīdz sakārtot formalitātes, viņa man uzticas,» atklāj mamma.

Sava ceļa gājēja
Ligitas saime Īslīces SOS bērnu ciematā 16 gadus dzīvoja «Beātes mājā», kurai ir aizkustinoša vēsture. Līdzekļus namiņa uzcelšanai un iekārtošanai savulaik ziedoja Fricu ģimene – Beatrise un Norberts, pensionāru pāris no Vācijas pilsētas Heidelbergas. Pašiem savu bērnu viņiem nebija, tāpēc gribēja palīdzēt citiem. Fricu ģimene vairākkārt ciemojusies Īslīces ciematā, un sazināšanās turpinās.

Kad SOS bērnu ciemata direktors piedāvāja iespēju pārcelties uz Iecavu, jo ir brīva viena no tur uzceltajām jauniešu mājām, Ligita uzreiz piekritusi.

«Esmu savrupniece. Manas bērnības vasaras pagāja Kurzemes viensētā. Vectēva mājas «Līcenieki» atradās vairāk nekā 15 kilometrus no Kuldīgas. Pietiekams attālums, lai katrs brauciens uz pilsētu būtu liels notikums. Man ir brālis un māsa, mamma mūs audzināja viena, diennakts bērnudārzā agri pieradu pie patstāvības. Reti lūdzu citiem palīdzību arī SOS ciematā. Iecavā dzīvojam tuvāk vietējai sabiedrībai, kā parasta ģimene kaimiņos,» stāsta Ligita.

Pārvākušies 2014. gada jūnijā, kad bērni pabeiguši mācību gadu. Iekārtošanās notiek pamazām. Vēl daudz kas jāgādā, atzīst Ligita. Bērni priecājas par nesen uzstādīto duškabīni ar dziļāku pamatni, jo «Beātes mājā» bija pierasts pie vannas. Ligita plāno iegādāties stacionāro datoru, ko bērni varētu izmantot mācībām.

«Pensijas bērns»
Pēc Jūrkalnē pavadītās vasaras, kur Ligitas SOS ģimene mītnes vietu īrē gadu gadiem, labi atpūtušies, audžubērni sākuši skolas gaitas Iecavas novadā. Daniels un Patrīsija mācās vidusskolā, bet Adrianam ir labāk Dzimtmisas pamatskolā, kur audzēkņu mazāk un bērniem velta vairāk uzmanības. Visi trīs ir vienas mammas bērni un SOS ģimenē nonākuši pavisam mazi. Ar viņiem Ligita bijusi kopā slimībās, iepazīti niķi, izdzīvota pierašana pie bērnudārza, skolas.

Viens audžudēls speciālajā skolā apgūst profesiju. Pats jaunākais pašlaik ir četrus gadus vecais Mārtiņš. Viņš apmeklē bērnudārzu un visbiežāk ierāpjas Ligitai klēpī, meklējot mīļumu. «Viņš ir mans «pensijas bērns». Kad Mārtiņam būs 18 gadu, ceru, ka varēšu beigt strādāt,» nosaka Ligita. Savukārt Daniels piebilst: «Tad tu būsi pavisam veca!» Līdz tam laikam vēl vairāki gadi, un Ligita spriež, ka būtu tikai taisnīgi, ja darba specifikas dēļ pēc 20, 25 gadiem šajā arodā varētu iet izdienas pensijā.

Katram pienākumi
SOS ģimenē mamma ceļas ap septiņiem, bet necenšas visus «apdancot». Savi pienākumi katram ir zināmi. Bērni paši brokastīm ledusskapī sameklē, ko vēlas, un paēduši iet uz skolu. Pēc stundām ir nodarbības atbilstīgi interesēm. Adrians trenējas Iecavas futbola klubā, Daniels spēlē basketbolu, viņš ir garākais komandā un klasē. Patrīsijai katru dienu ir kaut kas cits – floristika, teātra pulciņš, meiteņu futbols, šova dejas. Meitene esot patstāvīgāka, pati izmācās, brāļi biežāk jāpārbauda, vērtē Ligita.

Ar gardumiem mamma viņus lutina nedēļas nogalēs, kad kopā cep ābolmaizītes, pīrādziņus, visiem garšo plovs, ceptas vistu kājiņas, stāsta Patrīsija. Vārda vai dzimšanas dienas svin katru mēnesi, un tad gaidītākais kārums ir augļu salāti, piebilst Ligita.

Atšķirībā no parastām ģimenēm, SOS mammai ir iespēja izrauties no ikdienas. «Manā vietā paliek asistente Rita Simsone, un tad kādas četras dienas pavadu Kuldīgā,» atklāj Ligita.

«Drošības spilvens»
Ienākot SOS bērnu ciemata ģimenēs, bērniem pats svarīgākais, lai viņus pieņemtu un mīlētu. «Kāds nu kurš ir, bet bērnu par to nevar vainot. Arī razbainiekus esmu centusies izprast, pieņemt. Mēdz taču gadīties, ka bērni ar neierastu domāšanu un uzvedību kļūst par izciliem zinātniekiem vai valstsvīriem,» spriež audžumamma.

Ar savējiem viņa janvārī bija uz audžuģimeņu saietu Kuldīgā. Tur iznākusi saruna par grūtībām pusaudžu audzināšanā, jo īpaši SOS ģimenēs tad uzpeld pamatīgi zemūdens akmeņi. Nereti pusaudzis cenšas pazemot, ievainot, sāpināt ar vārdiem. Svarīgi, kā uz to reaģē pieaugušais. Ligita atstāstīja nesenu konfliktu ar vienu no puikām. Strīda karstumā viņš uzkliedzis: «Tu neesi mana īstā mamma!» Ligita mierīgi atbildējusi: «Un tu neesi mans īstais dēls!» Abi teikuši skarbu patiesību, līdz puika neizpratnē vien aizrādījis: «Kā tu runā?!» Ar to strīds beidzies.

«Kad biju jaunāka, reizēm pacēlu balsi, bet vairs to nedaru. Tam nav jēgas – divi kliedzoši cilvēki viens otru nedzird. Esam vienojušies, ka visu var izrunāt mierīgi,» atzīst Ligita.

Viņa spriež, ka ar savu pieredzi un zināšanām SOS mammas varētu lasīt lekcijas vecākiem: «Esam nemitīgi mācījušās kursos. Turklāt, atšķirībā no parastām ģimenēm, mums ir «drošības spilventiņš» – iespēja lūgt un saņemt padomu, palīdzību. SOS ciemata psiholoģe Ilze Nagurāviča, sociālais darbinieks Aivars Melderis ir lieliski speciālisti.»

Dot labāko
Pieredzējusī audžumamma vērtē, vai attaisnojies SOS modelis, ka sieviete viena audzina bērnus, gluži kā dzīvē aiz ciemata žoga: «Mēs varam tikt galā, jo esam profesionāles – mammas, psiholoģes un pedagoģes. Vīrietim šādā ģimenē jābūt līdzvērtīgam un visādi ļoti spēcīgam, jāspēj vadīt dzīvi. Ja viņš ir kā vēl viens bērns, tad – paldies, tāds man līdzās nav vajadzīgs!»

Ar Ligitu Insbergu SOS ciematā iznācis tikties vairākkārt, bet šķiet, ka 17 gadi aizskrējuši, viņu neskarot. Daudzbērnu mammām neesot laika novecot, atsmej Ligita. Vien atzīst – kļuvusi mierīgāka, pārliecinātāka, viedāka – daudz pieredzējusi un iemācījusies par katru nieku nesatraukties.

«Man galvenais, ka bērni ir laimīgi, lai viņiem ir labi pie manis, un nākotnē vēlēšanās līdzīgu veidot savu ģimeni, gādāt par to. Esmu centusies viņiem dot labāko, ko varu. Gan jau man no SOS audzēkņiem būs arī mazbērni, un varēšu par viņiem priecāties,» cer bērnu ciemata mamma.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Neizsīkstoši dalīties mīlestībā

Kategorijas