BauskasDzive.lv ARHĪVS

Katrs pats sev krāsu terapeits

Sagatavojusi Aina Ušča

2015. gada 11. februāris 00:00

546
Katrs pats sev krāsu terapeits

Mākslas galerijā «Meistars Gothards» pagājušās nedēļas nogalē notika krāsu terapeites, dziednieces, vairāku grāmatu autores Elizabetes Ozolas lekcija par krāsu uztveri un ietekmi.

Interese par to bija ļoti liela. Pēc apmeklētāju ierosinājuma lekciju cikls turpināsies. Nākamā tikšanās ar Elizabeti Ozolu ir paredzēta martā, informē galerijas vadītāja Indra Liepa.

Grāmatu autore
Pasaulē nav ne labu, ne sliktu krāsu. Maldīgs šķiet apgalvojums, ka melnā ir slikta, bet baltā – ļoti laba. Katram cilvēkam ir sava krāsu palete, ko viņš atrod intuitīvi. Izņēmums ir mākslinieki, kuru profesionālā krāsu redze ir īpaši izkopta – tā lekciju sāka Elizabete Ozola. Tas ir viņas literārais pseidonīms, jo krāsu terapeites īstais vārds ir Elita Goldmane.

Viena no E. Ozolas grāmatām «Krāsa. Uztvere un iedarbība» ir bieži pieprasīta publiskajās un skolu bibliotēkās. Bauskas mākslas skolas pedagogi stāsta, ka vairāki audzēkņi to izmantoja kā rokasgrāmatu, izstrādājot teorētiskos noslēguma referātus par krāsām. Par krāsu uztveri un ietekmi interesējas dažādu paaudžu ļaudis.

Ingrīda Liepa, galerijas «Meistars Gothards» gleznošanas studijas dalībniece, pēc lekcijas sacīja: «Bija ļoti interesanti uzzināt praktizējošas speciālistes viedokli. Tas nostiprināja manu pārliecību, ka krāsu izvēlē vajag paļauties uz intuīciju. Es vienmēr tā daru. Dažreiz konkrētas krāsas radītās izjūtas ir ļoti spilgtas. Ar loģiku un racionālu prātu to nevar izskaidrot.»

Neārstē, bet atmodina
Ar krāsu terapiju E. Ozola sāka nodarboties pirms 20 gadiem, kad latviešu valodā par šo tēmu nebija gandrīz nekādas literatūras. Lai sāktu terapeites praksi, viņa neatlaidīgi meklēja un pētīja visdažādākos informācijas avotus par krāsu psihoemocionālo iedarbību un izmantošanu dziedniecībā.

Lektore vairākkārt uzsvēra, ka saistībā ar krāsām nedrīkst lietot terminu «ārstēšana». Krāsas neārstē, bet gan palīdz atmodināt organisma pašaizsardzības spējas un līdzsvarot enerģiju. Krāsu terapija nav panaceja. To izmanto kā papildu līdzekli, lai radītu pozitīvas emocijas un sekmētu atveseļošanos.

Terapijas seansos izmanto speciālu aparatūru, kas uz ķermeņa reflektorajiem punktiem projicē konkrētas krāsas staru kūļus, bet ikdienā katrs cilvēks pats sev var būt terapeits, mājas vai darbavietas iekārtojumā un apģērbā izmantojot atbilstīgas krāsas. Pats galvenais ir ieklausīties izjūtās, kas rodas, uzlūkojot dažādas krāsas. Noteicošās ir spontānās asociācijas.

Veido savu karti
Terapeite iesaka no krāsainiem papīriem vai dabisku šķiedru auduma gabaliņiem izgriezt vismaz septiņu krāsu paraugus, novietot uz galda un vērot. Auduma četrstūrīšus var paņemt rokā, mēģinot sajust, kā uz krāsām reaģē ķermenis.

Lektore skaidro: «Ir ļoti sensitīvi cilvēki, kuriem krāsu izjūta ir iedzimta un darbojas reflektori, bet tādu nav daudz. Vairākumam tomēr ir nepieciešamas zināšanas, lai izveidotu savu krāsu karti. Siltās krāsas – sarkani dzeltenā spektra daļa, un aukstās – zili zaļā spektra daļa, ir saistītas ar cilvēka nervu sistēmu. Tā nedrīkst atrasties pārāk uzbudinātā stāvoklī un arī nevar būt pārāk atslābināta. Enerģijas trūkumu stimulē ar siltajām krāsām, bet aukstās izmanto nomierināšanai. Dažas krāsas ir ļoti, ļoti aktīvas. Ar tām ir jābūt uzmanīgiem. Visaktīvākā ir sarkanā, ko mājoklī un apģērbā nevajadzētu izmantot cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu, iekaisuma procesiem. Arī spoži baltā ir aktīva un ļoti auksta, tā jālieto piesardzīgi. Spēcīga ietekme ir violetajai krāsai. Iesaku ar to pārāk neaizrauties, aizvietojot ar zilo, kam ir daudz labvēlīgāka iedarbība.»

Jāpērk puķes podiņos
Senās civilizācijas krāsas izmantoja dziedināšanai tempļos. Piemēram, sienu gleznojumu tonalitāte Ēģiptes piramīdās nav izvēlēta nejauši, bet ar nolūku. Krāsu loma ievērojami pastiprinājās, kad Eiropā 12. gadsimtā tika izstrādāta krāsaina stikla iegūšanas receptūra. Viduslaiku katedrāļu krāšņajās vitrāžās tika izmantotas tīras pamatkrāsas, kam ir enerģētiku veicinoša un līdzsvarojoša iedarbība. Tibetas mūki daudzus gadsimtus nēsā oranžu apģērbu. Diezin vai senatnē viņi iedziļinājās krāsu teorijā, taču intuitīvā izvēle ir bijusi precīza. Oranžā ir īpaši labvēlīga krāsa, kas nostiprina organisma dzīvotspēju. Ezoterikā valda uzskats, ka bērniem no piedzimšanas brīža līdz septiņu gadu vecumam ir jāatrodas vidē, kurā dominē dabas krāsas. Tas ir nepieciešams harmoniskai attīstībai.

E. Ozola norāda – dedzinot krāsainas sveces, veidojot ziedu un dekoratīvu krūmu stādījumus, gleznojot, iegādājoties apģērbu, mājokļa aksesuārus, ikviens darbojas kā krāsu terapeits. Labāk ir dedzināt vaska sveces, ziemā pirkt augošus, nevis grieztus ziedus. Pārtikai visveselīgākā krāsa ir zaļā, un šīs grupas līderis ir kāposts.