«Kaija» izvēlējās brīvību...

2015. gada 4. februāris 00:00

799

Nesen izdoto Sanitas Reinsones grāmatu «Meža meitas» (SIA «Dienas Grāmata», 2015) lasīt ir ļoti grūti. Ik pēc brīža sējumu gribas nolikt malā, jo tajā tēloto notikumu smagums ir nomācošs un spiedīgs.

Tie ir stāsti par divpadsmit sieviešu likteņiem, par kuriem viņām pašām bija minimāla noteikšana. Šī grāmata ir vēl viens apliecinājums tam, ka Otrais pasaules karš Latvijā nebeidzās 1945. gada 8. maijā. Okupācijas vara mūsu zemi un cilvēkus plosīja vēl vairākus desmitus gadu. Tās rētas daudzu likteņos nav sadzijušas joprojām.

Viena no grāmatas «Meža meitas» aprakstu varonēm dzīvo Bauskā – 1923. gadā Abrenes apriņķī, Purvmalas pagasta «Jaunajā Dārzā» dzimusī Mihalīna Supe. «Bauskas Dzīve» viņu apciemoja kopā ar Dainu Ziemeli, pensionētu žurnālisti, kuras mūžu okupācijas vara arī sāpīgi cirtusi.

Atmiņas sāpina
Sarunas laikā respektējam Mihalīnas lūgumu daudz neizprašņāt par mežos pavadītajiem deviņiem gadiem, par izsūtījumu un dzīvi Vorkutā. «Ticiet man, tās nav patīkamas atmiņas! Esot viena, es atceros savu dzīvi un bieži raudu. Es brīnos, kā to visu spēju izturēt. Laikam tāpēc, ka visu mūžu esmu ticējusi Dievam. Tam, kuru Dievs mīl, tam Viņš visvairāk liek ciest. Šī Dieva mīlestība man devusi spēku pārdzīvoto izturēt,» skaidro Mihalīna Supe.

Savu mīlestību viņa dāsni dāvājusi arī Latvijas valstij. Skaudri sirsnīgas grāmatā ir tās epizodes, kurās Mihalīna stāsta par laimīgo bērnības zemi, Purvmalas pagastu Abrenē (tagad šī teritorija ir Krievijai piederošajā Pitalovas apgabalā – V. A.). Par varonīgajām cīņām Pirmajā pasaules karā tēvam tur piešķirta zeme, kuru viņa septiņu bērnu ģimene kopusi un lolojusi. Bijušās purva slīkšņas un krūmāju vietā iekopts jauns dārzs, saimniecībai sagādāta tiem laikiem moderna tehnika.

Aizkustinošs ir stāsts par sarkanbaltsarkanā karoga šūdināšanu. Pašu austs audekls bijis jo balti izbalināts. Brālis sameklējis atbilstošu krāsas toni, nokrāsojis, māsa sašuvusi. 1935. gada 18. novembrī pagalmā kārts mastā lepni uzvijās brīvās Latvijas standarts. «Tā mums bija pašsaprotama rīcība. Mums bija sava zeme, sava valsts, kā tad bez sava karoga?! Tik turīgi nebijām, lai to nopirktu, tādēļ šuvām paši,» atceras sirmgalve.

Grūti karogu izkārt
Jaunības atmiņās sildoties, Mihalīnas sejā pēkšņi iezogas dusmu vaibsti. Lai arī redze un dzirde nav tik laba kā spēka gados, šo laiku aktualitātēm viņa cītīgi seko līdzi, vērtē notiekošo un ir skaudra savos spriedumos. «Tagad es dzirdu, ka viena augsti skolota kundze Rīgā (juriste Solvita Olsena, kurai karoga izkāršana pie mājas sēru noformējumā traucējusi priecāšanos kopā ar ārzemju draugiem – V. A.) sūdzas Satversmes tiesā, ka viņai par grūtu karogu pie mājas izkārt. Vai dēļ šitādām es, Latvijai uzticību un mīlestību apliecinot, deviņus gadus mežā slēpos, septiņus gadus krieviem Vorkutā vergoju?!» dusmu zibeņus šķeļ represētā.

Tikpat nepieņemama viņai ir iecere lūgsnas «Dievs, svētī Latviju!» vietā par valsts himnu noteikt citu, modernāku melodiju. «Karogs, himna – tie mūsu svētumi. Es katru rītu pirms sešiem ieslēdzu radio, noklausos himnu, noraudu par saviem nobendētajiem māti, tēvu, brāli (nacionālo partizānu vienības komandieris Pēteris Supe jeb Cinītis – V. A.), māsu un draugu. Aizlūdzu par viņiem, par Latviju,» atklāj Mihalīna.

Mēli nemežģī
Garu mūžu nodzīvojusī Mihalīna nemēģina laipot savos izteikumos, ir tieša un vienkārša. Latvijas okupantus viņa tiešā vārdā sauc par krieviem, domājot ar to nevis nāciju kopumā, bet ļaunas varas un svešu tikumu nesējus viņas dzimtenē. «Mani vecāki mācīja nezagt, nemelot, taisnību runāt, tādēļ negribu tagad mēli mežģīt ar modernajām muļķībām. Jaunībā Abrenē uz ballēm kopā gājām poļi, latvieši, krievi un žīdiņi. Visi smējāmies, latviski runājām, neviens ne par ko neapvainojās. Tad četrdesmitā gadā ienāca krievi un visu izpostīja, visu izlaupīja. Viņu dēļ nācās mežā slēpties, čekisti mani uz Krieviju izsūtīja.»

Mihalīna skaidro, kāpēc Latgale, kas kādreiz bija patriotisks latviešu apdzīvots novads, tagad tiek dēvēta par valstij visnelojālāko teritoriju: «Nu tak bija tā, ka mūs no mājām padzina, izsūtīja, piespieda mežos slēpties. Bet mūsu vietā sabrauca krievi, atveda sev līdzi «babuškas» un «djeduškus». Mājas bija iekoptas, zeme apstrādāta, kāda vaina nedzīvot?! Tā arī viss tur tika nodzīvots. Atgriežoties no ziemeļiem, izbraucu cauri Abrenei un Purvmalai. Sirds sāpēja, skatoties, kā viss nolaists, nekopts un noplucis. Mūsu lepnais dārzs aizaudzis un izpostīts.»

Putins ir kā Staļins
Tūlīt pēc kara Latgales meži bija pilni ar nacionālajiem partizāniem. Vēsturnieki izpētījuši, ka Latvijas mežos slēpušies līdz pat 13 000 vīru un sievu. Šo cilvēku vairākums bija nacionālistiski noskaņoti, viņi slēpās mežā, uzturot sevī cerību, ka sabiedrotie – Amerika un Lielbritānija – vērsīsies pret Padomju Savienību. Tad viņi ar ieročiem rokās būs noderīgi, lai palīdzētu atbrīvot savu valsti.

«Re, kā nekas nesanāca! Rūzvelts nomira, Čērčilam pretī bija Staļins, un viņš tam neko nespēja padarīt. Trakākais, ka tagad notiek tas pats. Krievi iebrūk Ukrainā, bet visi tikai rīko sanāksmes, runā. Ukraiņi, tāpat kā mēs tolaik, cer, ka amerikāņi nāks palīgā, bet nekā. Un, ja mums tagad krievi uzbruks, kamēr NATO gatavosies, viņi mūs samals miltos. Par Putinu es nevaru teikt nevienu labu vārdu. Viņš ir tāds pats kā Staļins. Viņš ir čekists. Un ticiet man, čekistus savā dzīvē esmu iepazinusi pietiekami labi!» pesimisms skan sirmās sievietes balsī.

Jaunajiem jāzina
Tieši šo laiku sarežģītās ģeopolitiskās situācijas dēļ M. Supe ir gandarīta par grāmatas «Meža meitas» izdošanu. Tas, protams, ir rakstos veidots, lai arī nokavēts, piemineklis brīvības cīnītājiem, viņu likteņiem. Mihalīna ļoti vēlas, lai šo sējumu lasa jauni cilvēki: «Lai viņi lasa un domā, ko dara! Lai viņi saprot, ja, nedod Dievs, te ienāks krievi, neko labu no viņiem nesagaidīt!»

Klausoties sirmajā kundzē, neviļus gribas vaicāt, kur rasts spēks izturēt daudzos likteņa liktos pārbaudījumus. «Nav tur nekādu īpašu noslēpumu. Tēvs mūs mācīja strādāt, neslinkot un mīlēt Latviju. Tās taču tādas pašas par sevi saprotamas lietas. Tāda es izaugu – izpalīdzīga, strādīga, bet pret krieviem, pret čekistiem biju kā zibens.

Mūs mācīja izturēt grūtības, tāpēc esmu dusmīga uz tiem, kam te, Latvijā, dzīve kļūst par grūtu un kas brauc projām uz ārzemēm. Nesen dzirdēju radio interviju ar kādu sievieti Īrijā. Viņa paziņoja, ka Latvijā atgriezīsies, kad te būs laba dzīve. To es nevaru klausīties. Brauc tagad šurp, strādā, cīnies un dari, lai te dzīve būtu labāka, nevis nogaidi kaut kur svešumā un tad atbrauc uz visu gatavu!» kategorisms M. Supes balsī neizzūd.

Nav salīdzināma situācija Latvijā pēc Otrā pasaules kara ar «grūtībām», no kurām labprātīgi uz bagātāku dzīvi bēg simtiem Latvijas iedzīvotāju. Mihalīnai Supei ir patriotismā audzinātas paaudzes skaidrojums: «Mums nebija citas izejas – nonākt čekas nagos vai ieiet mežā un cīnīties. Mēs izvēlējāmies cīņu pret pārspēku un nodevību...»

Mihalīna Supe

Dzimusi 1923. gada 7. jūlijā Emīlijas un Vinca Supes ģimenē toreizējā Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā. Ģimenē bija septiņi bērni.

Liktenīgas nejaušības dēļ 1945. gada 8. jūnijā iesaistījusies cīņā ar čekistiem, kuri gribēja nošaut viņas tēvu. Pēc šī incidenta ģimene bija spiesta doties mežā. Čekisti tēvu nošāva 27. jūlijā, māti – dienu vēlāk.

Mihalīna (segvārds Kaija) mežos un purvos slēpās deviņus gadus, līdz 1954. gada pavasarim, kad no čekista lodes krita draugs Arvīds. Viena palikusi, viņa iznāca no meža, zinādama, ka nonāks čekas nagos.

Baltijas kara tribunālā viņu notiesāja uz 25 gadiem. Lēģerī Vorkutā M. Supe pavadīja septiņus gadus.

Atgriezusies Latvijā, no 1961. gada strādāja sabiedriskajā ēdināšanā Bauskā gan par pavāri, gan virtuves strādnieci atkarībā no čekas uzraugu ieskatiem desmit gadu garumā.

Mihalīna Supe 1997. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta godazīmi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Kaija» izvēlējās brīvību...

Kategorijas