Izrāde mudina pārlasīt pasaku grāmatas

2015. gada 30. janvāris 00:00

190

Mūziķim Ralfam Eilandam mājās ir kaķis, kas viņam pienes klāt bumbiņu. Gluži kā suņuks viņš to pasniedz saimniekam un gaida, kad sāksies aizraujoša spēlēšanās. Nākamsvētdien, 8. februārī, Bauskas kultūras centrā izrādē «Manas mājas zvēru dārzs» Ralfs līdzās citiem stāstiņiem par interesantiem dzīvniekiem varbūt pastāstīs arī šo. Jāņa Lūsēna koncertizrādē Ralfs tēlo pats sevi.

Kāpēc radošajam kolektīvam radās šāda iecere?
– Tā bija Jāņa Lūsēna ideja veidot izrādi, muzikālu stāstu bērniem. Mērķis ir mudināt cilvēkus, galvenokārt jau bērnus, dabūt laukā no virtuālās pasaules. Apkārtne, dzīvā daba ir brīnumiem pilna. Tā ir bagāta neievērotām, neiepazītām lietām. Ar mūzikas, latviešu dzejnieku skaistu un populāru dzejoļu palīdzību tika nolemts par to visu pastāstīt jaunajai paaudzei.

Kā tu nonāci šajā projektā, jo, kā zināms, esi Rīgas puika?
– Producenti, arī Jānis Lūsēns bija mani pamanījuši mūziklā «Burvis no Oza zemes»». Tur es tēloju Putnu biedēkli. Jānis piezvanīja un teica, ka es būšot īstais, kam jāpiedalās viņa izrādē.
Mani var saukt par pilsētas cilvēku, bet es uzaugu Pārdaugavā, Iļģuciema apkaimē. Ap mūsu māju toreiz bija kā laukos, es gāju pagalmā, rāpos kokos, spēlējos smilškastē. Man katra diena pagāja puiciskās nodarbēs. Man šķiet, piederu pie pēdējās paaudzes, kura uzauga pagalmā. Mūsdienās visiem ir planšetes, skārienjutīgie «ipodi». Man dators parādījās ļoti vēlu. Atceros, es to pat ļoti pārdzīvoju, jo skolā teju visiem bija, bet man vēl ne. Mani vecāki tā iegādāšanos principā neatbalstīja.

Tagad izrādē tu bērnus aicini iepazīt pasauli, kura vairumam viņu ir sveša. Vai tu tēlo zvēriņus?
– Es speciāli neiejūtos nevienā tēlā, nepārģērbjos par zvēriņiem. Izrāde ir saruna ar bērniem. Es viņiem stāstu par to, kas notiek pie manis laukos. Mani stāsti ir kā dialogs ar bērniem, piemēram, par to, ko domā zvirbulis, kādi ir kukaiņi, kāpēc viņi dažreiz ir tik kaitinoši un uzmācīgi. Interesantākais, ka man ir šie pamatjautājumi, bet bērnu atbildes var būt visvisādas. Tad ir jāspēj no tām veidot tālāko izrādes gaitu.

Vai bērnu atbildes reakciju ir iespējams ieplānot?
– Atbildes var būt pilnīgs pārsteigums, iepriekš neko nevar paredzēt. Reiz izrādē jautāju, kādi mājdzīvnieki ir mājās. Un viens puika man stāsta, ka viņam ir īsts «zooloģiskais dārzs» ar meitenēm. Re, kā tu pasmaidīji! Tātad tava pieauguša cilvēka reakcija bija atbilstīga tavai izpratnei. Bet tas puika man pilnā nopietnībā to saka. Kaut ko tādu es arī nebiju gaidījis. Pavisam ātri sapratu, ka tās meitenes viņam ir kaķu meitene, suņu meitene, papagaiļu meitene, zivtiņu meitene. Ja tagad to nopietni apdomā, bērna atbilde bija ģeniāla savā vienkāršībā.
Izrādēs es bērniem vaicāju par dažādiem dzirdētiem interesantiem teicieniem. Ir reizes, kad mazie sper laukā tādas lietas, ka… Labi, te skaļi nestāstīšu, bet publikā smej visi, lielie un mazie. Šādas situācijas man patīk, lai arī ne vienmēr ir viegli no tām iziet un nonākt izrādes scenārijā. Bet man ir savi knifiņi, kā visu salikt atpakaļ pa vietām.

Ko tu dari izrādē, lai bērniem nebūtu garlaicīgi?
– Ļoti vienkārši – es ar viņiem sarunājos. Turklāt es to nedaru «uķi-puķi» – tādā zīdainīšu valodā. Man šķiet, bērniem tas šausmīgi nepatīk. Ar viņiem jārunā kā ar lieliem cilvēkiem, bez jebkādiem intonācijas izkropļojumiem.

Ko, tavuprāt, bērni iegūst no šīs izrādes. Un kā ir tev pašam – tu gūsti baudījumu, vai tomēr nogurums ir pārāks?
– Jāpaskaidro, ka uz skatuves jau es neesmu viens. Kopā ar mani ir bērnu un jauniešu vokālā ansambļa «Kolibri» dalībnieki. Viņi dzied, veido pantomīmas elementus, kustības improvizācijas. Katru izrādes tēlu jeb dzīvnieciņu mēs parādām dziesmā, kustībās, ar interaktīvu stāstu. Izrādē skan Jāņa Lūsēna 14 kompozīcijas, kurām tekstu autori ir Pēteris Brūvers, Leons Briedis, Inese Zandere un Vilis Plūdons.
Bērniem tas ir tāds fantāzijas ceļojums, vismaz es cenšos viņus tam mudināt. Mans darbs man nešķiet nogurdinošs. Tā ir forša izjūta, varbūt pat tāda kā uzlādēšanās no bērniem. Katrā ziņā pēc izrādes esmu pozitīvāks. Es tagad mājās atkal atsāku palasīt pasakas. Izrādās, tās lieliski palīdz attīstīt fantāziju.
Šis muzikālais stāsts tomēr vairāk piemērots skolēniem līdz kādai aptuveni piektajai klasei. Var nākt uz izrādi, protams, jebkurš, bet tīņiem, man šķiet, tas tomēr varētu šķist garlaicīgi. Jā, arī viņiem noteikti būtu daudz atklāsmju par dabas pasauli, bet tur ir jārunā citādāk.

Kādi ir tavi radošie plāni?
– Noslēgumam tuvojas izrāžu cikls «Kabarē». Tas bija ļoti grūts darbs, salauza mani pamatīgi, bet es lepojos, ka izturēju, ka publika mūsu uzstāšanos pieņem. Kā dziedātājs daudz ko jaunu vēl iemācījos.
Pašlaik jāpalīdz Atim Ieviņam, jo es sarakstīju viņam dziesmu «Eirovīzijai». Tagad abi kopā pie tās strādājam. Tagad es esmu arī Lietuvas «Eirovīzijas» žūrijā.
Es strādāju ar savu debijas albumu. Ar «PeR» esam pieteikuši dalību lielā festivālā Lietuvā, vasarā vēl citur domājam aizbraukt, uzspēlēt.
Vēl pavisam svaiga informācija – tikko paziņoja, ka būšot jāpiedalās šim līdzīgā muzikālā projektā, kas būs vairāk ar ģeogrāfiju saistīts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Izrāde mudina pārlasīt pasaku grāmatas

Kategorijas